Ir gleznas, kam jāpieiet tuvu, tuvu klāt, citas labāk skatīt no lielāka attāluma, bet Sandras Strēles gleznojumi pārsteidz un uzrunā ar savu vērienu un lielo formātu. Tajās gribas gluži vai ieiet un pazust. Izstādē Nostalģija, kas no 28. marta līdz 19. maijam būs skatāma Rīgas mākslas telpā, varēs aplūkot Sandras Strēles 24 lielformāta gleznas. Māksliniece stāsta, ka lielformāta darbus viņa veido tieši tāpēc, ka patīkot sajūta, ka gleznā "var ieiet". Rīgas mākslas telpas lielās zāles plašums šādam formātam ir ļoti piemērots.
Izstāde Nostalģija turpina Sandras Strēles aizsākto gleznu ciklu – pagājušajā gadā bija izstāde Melanholija Jūrmalas pilsētas muzejā. Toreiz gleznu sērijā māksliniece pievērsās noslēgtu, atsvešinātu, dažkārt vientuļu dzīvi apliecinošu vietu, to arhitektūras un fiktīvu sadzīvisku sižetu radīšanai, skatītājam piedāvājot vērotāja lomu. "Tieši vientulība un sadzīve gleznojumos provocē melanholisku noskaņu, mudinot skatītāju meklēt loģiskus, vizuālus gleznojumu elementus, kas melanholiju apstiprina," par savu iepriekšējo izstādi saka Sandra Strēle. Pērn viņas gleznās dominēja zilā krāsa. Cerības, skumjas? "Pēdējos darbos it kā ir vairāk tā zilā, bet šajā izstādē dominē zaļais tonis," komentē māksliniece.
Izstādes nosaukums Nostalģija nav nejaušs – tās ir ilgas pēc kaut kā, kas reiz bijis, bet ir nenosakāms, netverams. "Tās ir ilgas pēc bērnības, pēc spēles, pēc mājām, pēc kaut kā pagājuša un idealizēta. Tā ir vēlēšanās atgriezties pagātnē. Ilgas parasti ir smeldzošas. Starp citu, XVII gadsimtā uzskatīja, ka nostalģija ir ārstējama miesas slimība. Vēlāk tā kļuva par filosofu un dzejnieku problēmu, no slimības pārvēršoties par emocionālu vājumu," skaidro Sandra Strēle.
Termins "nostalģija", līdzīgi kā "melanholija", izstādē tiek analizēts no vēsturiskiem aspektiem līdz filozofiskām pārdomām, turklāt ne tikai gleznās. Lai panāktu pilnīgas un skaidras sižetiskās līnijas, kas savā starpā savieno instalācijas gleznojumus, Sandra Strēle veidojusi arī mākslinieka grāmatu, kurā nostalģisku atmiņu fiksāciju, stāstu un eseju veidā apkopoti nelieli tekstuāli fragmenti, kuros ietvertais vēstījums piesaista tos kādam no gleznojumiem. Teksti paskaidro nianses, kuras varbūt, tāpat staigājot gar mākslas darbiem, skatītājs varētu arī nepamanīt. "Glezna iedarbojas ne tikai ar krāsu un tonalitāti, ar faktūru. Viens solis, un tā ir pavisam cita pasaule," stāsta māksliniece un piebilst, ka to dēvē par ķermenisko pieredzi. Skatītājam jābūt gatavam ievelkošam pārdzīvojumam. Visi darbi veido vienotu instalāciju – objekts, skaņa, teksts. Glezniecība ir tkai dominējošais medijs. Māksliniece uzskata, ka instalācija ir veids, kā daudzpusīgi komunicēt ar izstādes apmeklētāju.