Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Gribēju uzspridzināt mieru. Intervija ar mākslinieci Frančesku Kirki

"Aiz katra darba slēpjas daudz stāstu, un katru no tiem raksturo trauslums visdažādākajās šī vārda nozīmēs – gan pavisam fizisks, gan garīgs," māksliniece Frančeska Kirke stāsta par savu jaunāko izstādi muzejā Rīgas birža.

Mākslas muzeja Rīgas birža pastāvīgajā ekspozīcijā ir iemājojusi gleznotājas Frančeskas Kirkes izstāde trauslums/ fragile. Tā būs aplūkojama līdz 2020. gada 16. februārim. Veidojot dialogu ar konkrētiem ekspozīcijas darbiem un to stāstiem, māksliniece padarījusi muzeju par neuzkrītoša inscenējuma vietu, liekot ieraudzīt to citādu. Māksliniece skaidro, ka šeit uz brīdi tiek izjaukta muzeja svinīgā lietu kārtība. Izstādes darbi katrā pastāvīgās ekspozīcijas zālē ir citā tehnikā – glezniecība, keramika, grafika, telpisks objekts, audioinstalācija –, taču visi sasaucas ar konkrēto ekspozīcijas priekšmetu materialitāti un tematiku.

Muzeja darbinieki stāsta, ka esot bijis interesanti vērot cilvēku reakciju pastāvīgajā ekspozīcijā brīdī, kad izstāde jau bija instalēta, bet vēl nebija konkrētu norāžu par jaunpienākušajiem darbiem. Keramikas lauskas, it kā apsviluši un salauzti gleznu rāmji, Tomasa Geinsboro Dāma zilā ar indonēziešu masku – tas liek domāt par to, cik patiesībā trausls un mainīgs ir viss, kas mums šķiet mūžīgs, arī pats muzejs.

Frančeskai Kirkei patīk klejot pa mākslas vēstures lappusēm, sarunājoties ar citu laikmetu autoriem un atsaucoties uz seniem notikumiem, bet vienmēr pievienojot kaut ko no šī gadsimta. Māksliniece izstādes anotācijā raksta: "Es skatos uz muzeja darbiem ar XX–XXI gadsimtā dzīvojoša indivīda acīm, ar manas paaudzes atmiņu, pieredzi, traumām."

Viņas darbos parādās komentāri par aktuāliem sociāliem un politiskiem notikumiem un mūsu gadsimta katastrofām. Izstāde trauslums/fragile skaudri un sāpīgi liek atcerēties vēl pavisam neseno Rīgas pils un Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu, Palmīras tempļu iznīcināšanu, arī applūdušās Venēcijas pilis un laukumus.

Ir svarīgi pieminēt, ka Frančeska Kirke uz kādu brīdī būs viena no retajām māksliniecēm sievietēm, kuras darbi izstādīti Rīgas biržas pastāvīgajā ekspozīcijā, un tas liek domāt arī par to, cik patriarhālas ir vēsturiskās muzeju kolekcijas. Frančeska Kirke stāsta, ka kādā no iepriekšējām izstādēm izmantojusi Artemīzijas Džentileski portretu, kuru gleznojis Artemīzijas tēvs. Lasot mākslinieces biogrāfiju, viņa apjautusi, cik daudz kādreiz ir bijis jāizcieš, lai māksliniece sieviete varētu veidot savu karjeru.

Ar ko saistās izstādes nosaukums trauslums/fragile?

Es ilgi domāju par izstādes nosaukumu. Trauslums atsaucas uz to, ka māksla nav mūžīga. Mani vienmēr ir interesējuši mākslas darbi pirms restaurācijas, bojātas virsmas, uzslāņojumi, viss, kas ir saistāms ar laika jēdzienu. Destrukcija man ir tuvs temats. Nesenie notikumi ar zudušiem Palmīras tempļiem, Parīzes Dievmātes katedrāles degšana tikai apstiprina manas izjūtas – nekas nav mūžīgs. Tieši šis gadsimts parāda, ka tas tā ir. Tik daudz traumatisku lietu. Piemēram, Venēcijas plūdi, kas ir cilvēku alkatības un mantkārības rezultāts. No vienas puses – tā ir ekoloģiskā krīze, no otras puses – izrādās, ka, būvējot aizsprostus, ir nozagti miljoni, jo izmantots cita sastāva metāls, kas ūdenī sairst.

Katru dienu lasu Eiropas ziņas, un katru dienu kaut kur kaut kas deg vai pārplūst. Protams, digitālās tehnoloģijas padara klātesamības sajūtu vēl spēcīgāku. Mēs varam tiešraidē redzēt jebko. Pateicoties drosmīgiem žurnālistiem un fotogrāfiem, mēs varam būt pavisam klātesoši šīm katastrofām. Šī zūdamības sajūta ir atslēgvārds visai ekspozīcijai, kur ar izstādes karti mēs izstaigājam muzeja stāvus: pie holandiešiem, Ķīnas porcelāna, Japānas un Indonēzijas kolekcijām, arī pie mūžīgi jaunajām nimfām.

Kā notika izvēle, strādājot ar Rīgas biržas pastāvīgās ekspozīcijas darbiem?

Sākotnēji mēs ar muzeja direktori izrunājām koncepciju, kura vēlāk tika apstiprināta muzeja zinātniskajā padomē. Muzejnieki vēlas, lai viss vienmēr būtu perfekti, pareizi novietots, bet viņi tomēr ar nedaudz sāpošu sirdi ļāva man izvērsties ekspozīcijā. Ņemot vērā viņu piedāvātās izvēles Rietumu galerijā un manas izvēles Austrumu galerijā, es radīju savu interpretāciju.

Gribēju strādāt tieši ar to, ko man piedāvā, un parādīt, kur krustojas konkrēta darba ideja ar manu skatījumu. Tajā brīdī rodas vēl trešā interpretācija – manas fobijas saistībā ar to, ka māksla nav mūžīga. Parasti, ieejot muzejā, man ir sajūta, ka dodos cauri veselumam. Šķiet, ka tas viss ir mūžīgs, tur valda rāma atmosfēra, tu nepievērs uzmanību konkrētam darbam, bet drīzāk slīdi cauri mākslas vēstures periodiem. Protams, tādi darbi kā Mona Liza ir izņēmums.

Gribēju uzspridzināt mieru, kas valda ekspozīcijā. Gribēju parādīt, ka nevajag zaudēt modrību. Šī vide ir jārespektē. Muzejā ir arī daudz ierobežojumu, ar kuriem ir jārēķinās, piemēram, nevar lietot "floru un faunu". Tomēr robežas ir arī izaicinošas, jo mani varbūt sasaistītu tieši tas, ka varu darīt pilnīgi visu, ko vēlos. Ja esmu ierobežota ar plakni, ar noteikumiem, kļūst aizvien interesantāk. Robežās arī ir iespējams būt brīvam.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par darbiem un mākslas periodiem pastāvīgajā ekspozīcijā, kuri kļuva par jūsu robežām šajā izstādē?

Kopumā izstādē ir vienpadsmit darbu, kas vai nu aizstāj kādu kolekcijas priekšmetu, vai veido dialogu ar konkrētu ekspozīcijas daļu.

Piemēram, darbs Protesta vāze ir replika par neseniem notikumiem Ķīnas vēsturē: Mao Dzeduna personības kultu, kultūras revolūciju un notikumiem Tiaņaņmeņa laukumā Pekinā. Vāzes dekorā tipisks ķīniešu motīvs apvienots ar Mao portretu dažādos izmēros, līdzīgi kā uz Ķīnas naudaszīmēm. Saplēstā vāze reflektē par Ķīnas mākslinieka Aja Veiveja performanci Haņu dinastijas vāzes saplēšana (1995) un par incidentu Peresa Mākslas muzejā Maiami 2014. gadā, kad vietējais mākslinieks Masimo Kaminero, protestējot pret muzeja izstāžu politiku, publiski saplēsa Aja Veiveja vāzi viņa personālizstādes ekspozīcijā.

Darbs Mazie holandieši attiecināms uz konkrētu periodu Holandes glezniecībā, šajā gadījumā tas kļūst par vārdu spēli, izceļot īsu laika posmu XVII gadsimtā, kad pirmās tulpes – tagad viens no Holandes simboliem – tika ievestas no Turcijas un maksāja veselu bagātību. Līgavas pūrs varēja sastāvēt no pāris tulpju sīpoliem, radās arī pirmā tulpju sīpolu birža, kas sabruka dažos gados, novedot postā daudzus azartiskus holandiešus. It kā nevainīgi, mīļi ziediņi, ievesti no Turcijas, bet slēpj tik lielas kaislības!

Glezna Ziemas ainava ir Rīgas biržas kolekcijā esošā holandiešu mākslinieka Klāsa Molenāra (1626/1629–1676) darba Ziemas ainava interpretācija. Pagājušajā ziemā, iedama pa ielu, pamanīju, ka visur plivinās norobežojošās lentes. Tā ir tāda mūsdienu laikmeta brīdinājuma zīme, ka kaut kas nav tā. Kad reiz biju Hāgā, antikvariātā ievēroju, ka tur karājas uzkrītoši daudz antīku slidu, bet izrādās, ka klimata sasilšanas rezultātā kanāli vairs neaizsalst. XVI–XVII gadsimtā radās vesels žanrs, kurā attēloja tikai ziemas skatus.

Darbs Kirisima manga ir sietspiedes tehnikā veidots četru darbu cikls, kurā izmantots Utagavas Kunijosi (1798–1861) gravīras motīvs ar sadzīves ainiņu, pār kuru aizvien pieaugošā intensitātē klājas grafisks vulkāna izvirduma seismogrāfiskās līknes attēls. Kirisimas kalna vulkānu regulārie izvirdumi tiek reģistrēti kopš 742. gada. Savā ziņā blakus vitrīnā esošās Budas skulptūras apcerīgais, pacietīgais miers sasaucas ar japāņu attieksmi gan pret dabas stihijām, gan citām katastrofām, kas piemeklējušas Japānu.

Uz visiem izstādes komunikācijas materiāliem parādās glezna Jaunības eliksīrs. Rietumu zālē pie vienas sienas ir izsmalcinātas jaunas meitenes portrets un mīlīgas, vecas kundzes uzgleznotā seja. Es viņas savienoju. Radot šo darbu, es domāju par jaunības kultu – visi grib būt "trendīgi", sašpricēt lūpas, ģērbties kā jaunieši. Ja skatās vēsturē, tas viss aiziet līdz grāfam Senžermēnam, kurš mēģināja atklāt jaunības eliksīru. Tas notika jau XVI gadsimtā. Tā ir ļoti aktuāla tēma, tikai tagad atšķiras veids, kā tiek mēģināts pagarināt cilvēka dzīvi.

Aiz katra darba slēpjas daudz stāstu, un katru no tiem raksturo trauslums visdažādākajās šī vārda nozīmēs – gan pavisam fizisks, gan garīgs.

Šī nav pirmā reize, kad pievēršaties muzeju tēmai. Jūsu mākslai, kas bieži sarunājas ar citiem mākslas vēstures periodiem, Rīgas birža šķiet ļoti atbilstoša.

2000. gada izstādē es apspēlēju dalījumu klasiskajos žanros – batālija, parādes portrets, ainava. Katra žanra robežās ieviesu kaut ko savu. Muzejiskais mani saista. Man šķiet, ka tur ir tik ļoti daudz iedvesmas, ko varu paņemt savai daiļradei. Uzreiz pētu, kur es varētu kādu kompozīciju aizvietot, papildināt. Vecmeistaru darbi man dod lielu iedvesmu strādāt. Man gribas pierādīt, ka varu labi uzgleznot tādā pašā manierē un paralēli ieviest arī kaut ko no mūsu laikmeta.

Mans izaicinājums ir sarunāties ar vecmeistariem. Kas tad salīdzinājumā ar mūžību mūs šķir? 300 gadu? Tas nav nekas, ja salīdzina, piemēram, ar dinastijām Ķīnā. Sarunājas mākslinieks ar mākslinieku. Tas viens otru bagātina.

Kuri mākslas periodi, mākslinieki jums ir vistuvākie?

Tādu ir ārkārtīgi daudz – holandieši, Vermērs, agrīnā renesanse, Velaskess, Goija. No mūsdienām – Gerhards Rihters, Luīze Buržuā, Viljams Kentridžs, Ajs Veivejs, Benksijs. Arī daudzi latviešu autori. Ir mākslinieki, kuri man ļoti patīk, un ir tādi, kas īpaši iedvesmo.

Būtībā izstādē parādās divu veidu dialogs: ar mākslas darbiem, kas fiziski atrodas Rīgas biržas pastāvīgajā ekspozīcijā, un arī pašā darbā sarunājas vēsturiskais ar šodienas notikumiem.

Savā ziņā to nosaka pati vieta, taču mani interesē arī konkrēto darbu pētniecība. Ne tikai tas, kas ir attēlā, bet arī darba rašanās konteksts, stāsts. Piemēram, vienā no darbiem es izmantoju Geinsboro portretu Dāma zilā – sievietei uz sejas ir indonēziešu maska. Pētot Indonēzijas vēsturi, atklājas kopsakarības – XVIII gadsimtā īsu brīdi Moluku salas kļuva par britu koloniju. Moluku salas, kas ir slavenas ar savām garšvielām, bija tirgotāju iekārots mērķis. Briti slepeni izveda garšvielu stādus uz koloniju plantācijām, un vienas no ekskluzīvākajām bija krustnagliņas. Patiesībā te ir stāsts par kolonizāciju.

Mēs dzīvojam laikā, kad kolonizācijas sekas ir ļoti jūtamas, nāk atvilnis. Paaudžu sāpe un aizvainojums. Šī gada Venēcijas biennālē bija ļoti daudz afrikāņu mākslinieku un darbu, kas runā par kolonizāciju. Kāpēc tā? Tūkstošiem bēgļu laivās plūst uz Eiropu, jo viņu mājās viss ir noplacināts. Mākslinieki uz to reaģē, aktualizē šos ļoti problemātiskos jautājumus.

Jūs esat viena no māksliniecēm, kura savā daiļradē pievēršas aktuāliem sociālpolitiskiem jautājumiem. Kāpēc jums ir svarīgi uz tiem reaģēt, par tiem domāt?

Ir notikumi, uz kuriem savas profesijas ietvaros varu reaģēt. Piemēram, bēgļu tēma man parādījās izstādē galerijā Māksla XO. Ilgstoši skatoties materiālus par cilvēkiem, kuri, kā tādas princeses un karaļi ietīti zelta folijā, bēg no savas valsts, es sapratu, ka manas profesijas ieroči man ļauj par šo sāpīgo jautājumu runāt. Man tas rūp. Esmu veidojusi izstādes par mākslas komercializēšanos, par ekoloģisko krīzi, popkultūras klišejām un citām aktuālām mūsdienu tēmām.

Izstādē parādās ļoti daudzveidīgs mediju izmantojums, ne tikai glezniecība.

Šajā izstādē es centos piemeklēt mediju, materiālu, kas ir konkrētajā vietā atbilstošs ekspozīcijai. Ja ekspozīcijā ir darbs uz papīra vai porcelānā, es arī šī materiāla ietvaros izpaužos. Tā, no vienas puses, ir vēlme parādīt sevi, bet, no otras puses, es vēlos nedaudz slēpties, pilnībā iekļauties pastāvīgajā ekspozīcijā, lai skatītājam būtu mazliet jāpameklē.

Ekspozīcijā ir arī skaņas instalācija. Piemēram, darbs Atradums ir ar nodomu veidots no lētiem materiāliem (no celtniecības putām, alumīnija stieples, ģipša, plastmasas – L. B.P.), kas pirkti Depo un raksturo mūsu laiku, fikso patēriņa dzīvi, to, cik ļoti mēs nedomājam par dabu. Tas ir kas pilnīgi pretējs marmora mūžīgumam, kas ir muzeja skulptūru materiāls. Materiāls šajā gadījumā tiešā veidā atspoguļo darba ideju.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Top komentāri

Vecsčekists
V
Frančeska, bēniņ, uzmanīgi ar šādiem vārdu salikumiem! Lielā brāļa meklēšanas programmas strādā!
P
P
Labāk nevajag.
izvarota kultūra
i
Mūsdienu kultūras seja: https://www.youtube.com/watch?v=eGgwcQcSmpg
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja