Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Hepenings bez iepriekšēja scenārija

Domas prioritāte un ideālu maksimālisms. Andrejs Grants fotomedību gaitās iesaistās situācijās, kas viņam ir personīgi tuvas

Viņam bija jākļūst par juristu. Kas mūsu laikos, tāpat kā visos citos, ir, bija un būs viena gruntīga, ienesīga, daudziem vajadzīga profesija. Un arī padomjgados tā nebija no pēdējām. Šāda Andreja Granta (1955) tēva labticīga iecere arī sekmīgi virzījās uz priekšu, jo dēls jau 1978. gadā pabeidza Latvijas Universitāti ar jurista diplomu un šajā jomā pat kādu laiciņu paguva padarboties. Taču jaunais tiesībviedais vīrs tīņa gados bija guvis vēl kādu dzīves attīstībai svarīgu papildimpulsu caur tēva dāvāto fotoaparātu. Iesākumā no tā vēl nekādas būtiskas konsekvences neizrietēja.

Tāda izplatīta banalitāte, jo tūkstošiem jauniešu malu malās līdzīgā veidā reiz ir tikuši pie fotografēšanas. Pievilcīgais hobijs tolaik attīstījās noderīgā masu amatierismā, kas lielākoties rezultējās pelēkās un visai neasās ģimenes, skolas, draugu un mīļoto, ekskursiju, armijas dienesta vai puķīšu un kaķīšu bildītēs "piemiņai". Tā sakot – tautas dokumentālais foto. Taču tikai retais no visiem kameru īpašniekiem izsitās augstākas fotokultūras vai vismaz profesijas meistaru līmenī. Tur jau ir tā dievišķā sēklas dīgšanas mistērija, jo Latvijā tādas valstiski organizētas amata izglītības nebija, nemaz jau nerunājot par kādām tur ievirzēm fotomākslā. Visu atrisināja amatieriska censonība.

Lēciens āliņģī

Taču šoreiz kaut kad iesētais fotovīruss rada īpaši labvēlīgu attīstības vidi vienas personības formā. Andreja Granta inteliģence, jau juridiski domājoša cilvēka prāta asums un disciplīna un vēl kādas garīguma tieksmes virzīja viņu projām no sociālajās normās un pieņēmumos reglamentētās konservatīvo ierobežojumu pasaules. Šķiet, tā bija tāda kā instinktīva brīvības dziņa, kas jundīja meklēt izeju no "aplokiem", rast plašumu sava gara lidojumam. Studiju gados šo ievirzi provocēja kādos slēgtos specfondos ieraudzītie rietumzemju fotožurnāli – amerikāņu Aperture, Šveices Camera... Tās, protams, bija satraucošas atklāsmes par vēl nezināmām citādībām un iespējām.

70. gadu nogalē Andrejs Grants pieņēma radikālu un liktenīgu lēmumu, viņa paša vārdiem sakot, tas bija "lēciens āliņģī" jeb neatgriezeniska pievēršanās fotogrāfa profesijai. Tā bija atdošanās savas labsajūtas un garīgā komforta sapnim. Jaunais censonis saistījās ar fotoklubu Ogre. To savā laikā gan dibināja, gan vadīja jau pieredzējušais meistars Egons Spuris. Šī bija kā divu milžu satuvināšanās. Egons Spuris kļuva par Andreja Granta pirmo fotozinību skolotāju. Viņi tapa par tuviem mūža draugiem. Šajā domubiedru lokā ietilpa arī Aleksandrs Sļusarevs. Tā bija saskanīgu personību kopa, kurā cits citu papildināja un vērtībās cēla. Šai savienībā gūtie iespaidi un mācības arī noteica tālāko Andreja Granta fotorokrakstu un principus.

Neizskaistinātas realitātes karogs

Latvijā tolaik bija visai plaši izvērsta fotoklubu kustība, kas ritēja saskaņā ar partijas un valsts sociālistisko konceptu par darbaļaužu brīvā laika organizēšanu mākslinieciskās pašdarbības formās. Fotografēšana bija viena no šādām formām. Daudzo studiju priekšpulkā ar īpaši koptu kreativitāti izvirzījās fotoklubs Rīga. Tur tika akcentēta ideja par fotogrāfiju kā mākslu, ar to saprotot galvenokārt klasiska, pat akadēmiska estētisma daili. Nosacīti – fototēlainības pamatā še iegūla tradicionālās stājmākslas vizuālās formulas un idejas. Taču netrūka arī modernistisku meklējumu, piemēram, ekspresionisma un sirreālisma virzienā. Daudzējādi tas bija arī inscenēts uzstādījumu darbs fotogrāfu studijās, ko pakārtoja kādai iepriekš konstruētai koncepcijai, vīzijai, filosofiski dziļdomīgai vai poētiskai satura atklāsmei.

Kluba meistari šajā virzienā guva ievērojamus starptautiskus panākumus, goda titulus, balvu krājumus un ar laiku arī klasiķa statusu. Tas pat deva pamatotu iemeslu lepnām runām par "Rīgas fotoskolu". Un arī pretējam viedoklim, kas sabiezēja pārmetumos par salonismu. Ko Andrejs Grants reizēm dēvējis par "klubu vai kalendāru foto". Šo blakus faktoru pieminam, lai varētu labāk izprast tolaik uzrūgušo opozīcijas garu, kas izpaudās, piemēram, Egona Spura fotografēto Rīgas proletārisko rajonu "nesmukumos". Fotoklubā Ogre tika pacelts patiesības, neizskaistinātas realitātes un fotodokumentālisma karogs. Raupjo ikdienas estētiku še pretstatīja visam, ko mūsdienās sauktu par glamūru. Pamatos tika liktas arī daudzveidīgas citzemju pieredzes un orientieri, tādi kā lietuviešu fotogrāfijas tradīcija ar tur izsenis raksturīgo dokumentālisma akcentu. Arī kādi dižie no pasaules panteona – Alfrēds Štiglics, Anrī Kartjē-Bresons, Roberts Kapa... Un arī senie savējie – Mārtiņš Buclers, Vilis Rīdzenieks – kā pašu tradīcijas iedīgļi.

Atšķirīgo principu kvēle

Tādējādi Ogres klubs no ierindas pasākuma vērtās par citādas fotoideoloģijas bastionu, kur sāka pulcēties aizvien jauni censoņi – nemiernieki. Lieki teikt, ka atšķirīgo principu kvēle starp abām polaritātēm nereti pārauga ja ne gluži ienaida liesmās, tad niknās strīdu dzirksteļu spaltīs gan. No mūsdienu globalizēti difūzā plurālisma putras katla raugoties, šādas kaislības var šķist teju kā sektantu cīniņi. Vai kā tie japāņu samuraji, kuri dziļos džungļos vēl pusgadsimtu pēc kara turpina stāvēt un krist par imperatoru. Tomēr reiz ievilktās principu sarkanās līnijas tika aizstāvētas un ar sasniegumiem apliecinātas. Šķiet, pa savam – abās pusēs.

Ogrēnieši apliecināja sevi ar slaveniem vārdiem – Egons Spuris, Andrejs Grants, Inta Ruka... Taču vairāku fotojauniešu radošais spars pārauga arī šo klubu, un 80. gadu vidū četri disidenti – Valts Kleins, Andrejs Grants, Gvido Kajons, Mārtiņš Zelmenis – manifestēja neformālu grupu A. Tajā iesaistījās arī Inta Ruka. Skarbā, kritiskā, sociālā reālisma asums še nu tika sakāpināts vēl līdz neredzētam fortissimo. Tādu Padomju Latviju, kādu rādīja grupas A dalībnieku fotoreportāžas, mēs vēl nebijām redzējuši. Necik sen še neglābjami tiktu cilāts jautājums par "pretpadomju darbību", bet nu to varēja atļauties, jo perestroikas atslodzēs ietilpa arī cenzūras atcelšana. Totalitārisms kusa kā vecs sniegavīrs. Tas ļāva visu veidu mākslinieciskās aktivitātes krasi pietuvināt brīvās pasaules vaļībām. Andrejam Grantam pirmā fotodzīves desmitgade patiesi sakrita ar plašajām "vētras un dziņu" aukām, kas šalkoja arī atmodas laiku radošās jaunatnes lapotnēs.

Meistars attīstījis četras lielās, nepārejošās, pastāvīgi papildināmās mūža tēmas, kas krājas kolekcijās Iespaidi, Pa Latviju, Kolēģi, draugi, paziņas un Ceļojumu piezīmes (16 darbu no cikla Pa Latviju ir iekļauti ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam). Dominante – Latvijas cilvēki visā to dažādībā – etniskajā, sociālajā, nodarbē, dzīves vidē... Tādā, kurai pats autors sajūtas piederīgs. Viņa realitātes selekcija visnotaļ nāk iz tautas, tuvībā un sirsnībā pret vienkāršo cilvēku. Andrejs Grants fotomedību gaitās vairāk iesaistās situācijās, kas viņam ir labi pazīstamas, personīgi tuvas. Lai gan fotogrāfam izdodas uzturēt kādu īpatnēju distanci, panākt atsvešināšanos no attēlojamā objekta, ļaujot tam palikt neiztramdītam savas dzīves norisēs.

Iecienītākie vides modeļi – Latvijas lauki, Kurzeme, mazpilsētas. Katrs šāds izbraukums ir kā hepenings bez iepriekšēja scenārija. Nekas netiek gudri plānots, mirkli tver atbilstoši intuīcijas signāliem un Fortūnas labvēlībai. Īpašu azartu raisa mizanscēnu baudījums, to niansētība un noskaņu bagātība.

Fotogrāfs dod priekšroku galvenokārt melnbaltajai izteiksmei, lai gan viņa darbu vidū ir vieta arī krāsainībai, kas gan atkarīga ne no gadījuma, bet kādas fotogrāfiskas idejas atklāsmes prasībām un motivācijām. Lai arī runa ir par dokumentālu foto, par acīmredzamu vizuālu faktu, kur divdomībai it kā nebūtu vietas, Andrejs Grants allaž uzsver realitātes daudznozīmību. Katrā fotovīzijā, realitātes faktā vienlaikus var pārklāties daudzi un ar dažādu saturu apveltīti informācijas slāņi, kas kaut kur krustojas un mijiedarbojas. Ietilpības blīvumā fotogrāfija var līdzināties ar dzejai līdzīgu jaudu. Kā daži vārdi vienā mazā haiku reizēm nes milzīgu, gandrīz vesela romāna vērtu vēstījumu. To nolasīšanas gaitā notiek intelektuāla saspēle starp autoru, viņa darbu un tā uztvērēju – skatītāju. Tās kvalitāte gan atkarīga no dalībnieku pieredzes, izglītības. Jo var jau apmierināties tikai ar kailā fakta redzējumu, teiksim, kaķa izpratnē. Daudznozīmība dokumentālismu tuvina norisēm citās mākslās. Visur galvenais instruments – smadzenes, prāta darbs – vispirms.

Labvēlīgās inteliģences starojums

Andrejs Grants ir viens no panākumiem bagātākajiem Latvijas fotogrāfiem. Daudzu gadu gaitā desmitiem solo un grupu izstādes prominentās pasaules galerijās un ekspozīcijās. Darbi ietverti lielu muzeju un kolekciju krājumos. Viņš ir dāsni atzīts ar apbalvojumiem un publikācijām. Andrejs Grants ir 1998. gada Hasselblad Foundation stipendijas saņēmējs, kas jau uzrāda tuvību fotogrāfu "Nobela prēmijas" pasaulei.

Paralēli visām radošajām aktivitātēm rit arī maizes darbs, un arī tai jomā, kas sirdij tik tuva. Kopš 70. gadu nogales vairāk nekā trešdaļu gadsimta Andrejs Grants pilda fotozinību skolotāja pienākumus Rīgas Tehniskās jaunrades namā Annas 2. Par meistara autoritāti un guru talantu šajā sakarībā liecina reizēm lietotais apzīmējums – Andreja Granta skola. Varbūt galvenais, ko viņš saviem audzēkņiem iemāca, ir fotogrāfiskā domāšana un dokumentālisma iespēju daudzveidība. Andreja Granta audzēkņu pulkā veidojušies daudzi ievērojami autori – tādi kā Latvijas laikmetīgās fotokultūras jundītājs Arnis Balčus, fotogrāfes Anda Bankovska un Iveta Vaivode, kinooperators Gints Bērziņš, populārais gleznotājs Ritums Ivanovs.

Andreja Granta skolotāja dotības, šķiet, cieši savijas ar viņa personības īpašo auru. Māca ne tikai zinību izklāsts, bet vēl jo vairāk – paša cilvēka piemērs. Veidols, stāja, domas... Ja gribam raksturot tipāžu, tas še atbilst tiem intelektuālajiem gara dzīves kopējiem, kādi parasti publicējas mūsu elitārajā žurnālā Rīgas Laiks. Budistiska vienkāršība un jebkādu ārišķību noliegums. Tikai domas prioritāte un ideālu maksimālisms. Meistars Andrejs Grants izstaro klusu un labvēlīgu inteliģenci. Viņam ir savs veids, kā lēnīgi, apdomīgi, dažkārt kā pa plānu ledu staigājot, izsvērt un formulēt katru domu, pasniegt to kā palīdzīgu roku alkstošajiem.

Pārvērtību paradokss

Andrejs Grants, būdams principiāls dokumentālisma piekritējs, šķiet, gana daudzējādi vairījies no deklaratīvām fotogrāfijas sasaistēm ar jēdzienu "māksla". Jo dokuments ir foto pamatbūtība. Taču mūsdienu māksla ir kļuvusi tik difūza un visus realitātes aspektus aptveroša, tik tālu aizgājusi no klasiskā piktorālisma, tik neierobežojama un plauktiņos nesakārtojama, tik multimediāla un totāla, kā tāds "melnais caurums", kurā tiek ierauts itin viss. Arī fotogrāfija ar visu tās lepno dokumentālismu. Un arī ar Andreju Grantu, kuru nu piemeklējis zināms pārvērtību paradokss.

Jau kopš 90. gadiem viņš ir aktīvs laikmetīgās mākslas izstāžu dalībnieks. Tai izpratnē, kā šī laikmetīgā māksla akceptē un integrē savā teritorijā arī fotodokumentu. Līdz ar to nekas aplams nebūs, ja Andreju Grantu še finālā dēvēsim – fotomākslinieks. Vēl jo vairāk, ja atceramies faktu, ka 2013. gadā meistars tika nominēts Purvīša balvai, un to, ka viņa darbi ir pārstāvēti ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam. Fotogrāfs – kā nozīmīgs Latvijas mākslas faktors. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja