Nedrīkst aizmirst, ka identitāte ir arī kaut kas tāds, kādēļ cilvēks ir gatavs doties nāvē, lai nepieļautu savas patības iznīcināšanu. Taču identitāte nav tikai kaut kas dots, kas nu būtu rūpīgi lolojams. Kaut arī vārdiskā nozīmē identitāte ir „tas pats”, pats fenomens ir daudznozīmīgs.
Viens no identitātes aspektiem ir saistīts ar ģenētiku. Jānis Kloviņš ir vēl tiešāks: „Personas identitāte ir vistiešākajā veidā saistīta ar ģenētiku. Katram cilvēkam (izņemot vienas olšūnas dvīņus) ir unikāls genoms, kas ļauj nešaubīgi identificēt šo cilvēku neatkarīgi no viņa kulturālās, reliģiskās vai valstiskās piederības.” Principā ikviens ir unikāls, tomēr tas ir tikai viens identitātes aspekts. Turklāt arī šis aspekts ir precizējams. Kloviņš uzsver: „Dienvidu un austrumu Baltijas reģionu apdzīvo samērā homogēna populācija ar minimālām ģenētiskām atšķirībām.” Lai cik paradoksāli tas izklausītos, Latvijā dzīvo ģenētiskā aspektā vislīdzīgākie cilvēki. Ja ņem vērā teoriju par tā sauktajām pirmmātēm, tad visā Eiropā cilvēki ģenētiskajā aspektā ir ļoti līdzīgi, gandrīz vienādi.
Maija Kūle uz jautājumu par identitāti bilst, ka nevar sniegt viennozīmīgu atbildi: „Viss atkarīgs no tā, ko mēs paši — Latvijas iedzīvotāji, latvieši un citas tautības, kas dzīvo kopā ar mums, izveidosim Eiropas Savienībā, kādi mēs veidosimies kopā ar 26 valstīm, to tradīcijām un kultūrām.” Viņas skatījumā nepieciešams mazināt „egoistisko vaidēšanu, „aziātiskā” jeb padomiskā apmāna un blefa politikas kultivēšanu”. Ne mazāk svarīgi ir nepieļaut mediju bezjēdzīgo dūkšanu un anarhisma sludināšanu. Maija Kūle uzsver: „Latvijai būtu jāpiesargājas no tiem subjektiem un kopienām, kas aizraujas ar nomelnojošu nihilismu, nelietīgu uzbrukumu klasiskajam, kultūrnacionālajam, tradicionālajam.” Taču tieši šādi uzbrukumi pastiprinās, dzīvojot „uz virsmas”. Manuprāt, šādi uzbrukumi kļūst aizvien biežāki un nelietīgāki, t.i., tiek izreklamēti par pozitīviem, politiku, kultūru un zinātni veicinošiem pasākumiem.
Vilis Lācītis savu romānu „Stroika ar skatu uz Londonu” ir rakstījis, lai parādītu „kultūršoku, kas pārņem cilvēku no bijušās Padomju Savienības, kad viņš saskaras ar Rietumeiropas kultūru un pēc tam atskatās uz savējo”. Savā vērtējumā viņš ir gana skarbs: „Patreizējā populācija ir padomju morāles un ideoloģijas atlases rezultāts.” Ironiski viņš norāda uz latviešu lauku tautastērpu — treniņbiksēs sabāztu džemperi, pa kura izgriezumu var redzēt šlipsi. Vilis Lācītis secina: „Manuprāt, neskatoties uz diezgan emocionālo atmosfēru valstī, mēs šobrīd gluži vienkārši nezinām, vai zaudējam vai nostiprinām nacionālo identitāti. Nav skaidrs, cik tad nacionāli īsti ir kritēriji, ko aizstāvam (cik no tā ir latviskā, cik — padomiskā?), kāda ir situācija salīdzinājumā ar visām iepriekšējām savienībām un okupācijām (piemēram, vai latviešu valodu vairāk apdraudēja cariskās Krievijas politika vai angļu valodas ienākšana mūsdienu Latvijas populārajā kultūrā).”
Tiešām, ko zinām un saprotam? Še ir ieskicēti tikai daži aspekti, par ko diskutēsim sarunā „Stiprinām vai zaudējam savu identitāti Eiropas Savienībā?”. Tā notiks šā gada 12. maijā plkst. 17.00, Eiropas Savienības mājā, Sarunu istabā, 1. stāvā, Aspazijas bulvārī 28, Rīgā.
Diskusijas dalībnieki: akadēmiķe, Latvijas Universitātes prof. phil. Maija Kūle, rakstnieks Vilis Lācītis un Biomedicīnas pētījuma centra vadītājs, genomu datu bāzes vadītājs Jānis Kloviņš.