Cilvēkam dažkārt laimējas laist pasaulē kādu spārnotu teicienu, frāzi, skaidrojumu... Tas tad kā putns aizlido un piemetas te uz viena zariņa, te kādā ligzdā, te uz kāda paugura redzēts un atpazīts. Tāda zīmīga rindkopa reiz iegadījās arī māksliniecei Katrīnai Neiburgai (1978) – ar to viņa mēģināja raksturot savu darbību. Vēlāk teju neviens apraksts par šo personību nav izticis bez tās citēšanas. Tālab pieturēsimies pie tradīcijas arī tagad un šeit: "Esmu bijusi Tējas sēnes audzētāju asociācijas dibinātāja, taksometra šofere, dokumentālā kino filmētāja, dziedātāja, scenogrāfe, kurpju pārdevēja, un man nekad nav bijis garlaicīgi. Taču cilvēki mani nez kādēļ sauc par mākslinieci." Tā it kā kautri vai pat koķeti atklājas Katrīna Neiburga, vienlaikus norādot uz multimediālismu savā kreativitātē, kurā mākslinieciskais būvmateriāls ir pati dzīve un kustība tajā, domas, izjūtas, emocijas... Un ne vairs kā senāk – caur turēšanos pie akadēmiskos plauktiņos kārtotām mākslas piederības zīmēm un obligātās anturāžas, kas izrietēja no pagājībā stiprinātās amatnieciskās kultūras: rau, esmu mākslinieks, jo te mans molberts, otas, krāsas, berete un pelerīne...
Katrīna pavisam viedi tagad norāda uz šo jēdzienu – māksla un mākslinieks – difūzumu. Viņas stihija, šķiet, ir izvilkt no milzīgā informācijas mākoņa kāda tēla konkrētību tādā skaidrībā un vērtībā, kas daudziem no mums liek viņu nez kādēļ saukt par mākslinieci un 2009. gadā celt pirmās Purvīša balvas saņēmējas godā. Šis latvju kultūrvēsturiskais akts notika sakarā ar Katrīnas Neiburgas slaveno videodarbu Solitude jeb Vientulība, kas aizsākts 2005. gadā rezidencē Cité Internationale des Arts Parīzē un vienā no versijām pārtapa īsākā, koncentrētākā, monumentālākā triumfālā gala variantā. Attīstībā tas guva plašu starptautisko ievērību un vēlāk apceļoja daudzus nozīmīgus pasaules mākslas centrus un notikumus.
Solitude iegūlusi Helsinku Mākslas muzeja Kiasma krājumā un arī mūsu lielajā kultūrcerību projektā – ABLV Bank kolekcijā, kas tiek veidota topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Šogad ABLV Charitable Foundation atbalstīja Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša dalību Venēcijas biennālē.
Attiecību kontrapunkts
Solitude vientulības vērotāji tiek meditatīvi ievilkti uz trim lielekrāniem sinhroni notiekošā panorāmiskā kādas dzīvojamās istabas riņķa apskatā. Process tverts priekšmetisko formu faktūrām bagātos melnbaltos tuvplānos. Notiekošā plūsma ir lēna un introverta. Tā rit dziļi intīmi, it kā caur autores personīgo redzespunktu. It kā saklausām viņas sirdspukstus un elpu. Māksliniece pati ir visas apļa kustības ass un centrs. Skatītājam tiek piedāvāta iespēja ieiet un iedzīvoties autores esībā.
Triju logu rotācija pamazām fokusējas uz centrālo objektu – gultā saldi guļošu puspliku vīrieti spēka gados. Hipotētisku veci, vīru, mīļāko?... Tas še nav tik svarīgi, jo skaidra ir galvenā emocionālā dominante un vērtību enkurs – mīlestība. Lūzuma vietas būtisko nozīmi kompozīcijas dinamikā apliecina arī krāsas parādīšanās visnotaļ pelēkajā vidē. Pavisam skaidri iezīmējas istabā aiz oderes iestiprināto divattiecību kontrapunkts. Aiz kameras esošo sievišķo klātbūtni un darba femīno būtību apliecina tikai daži nedaudz sirreāli mājienu fragmenti – kāda kusla trešā kājiņa gultas malā, kāda meitenes roka, kas karājas drēbju skapī starp jostām un kleitām...
Tad vienvirziena kustība ekrānu logos apstājas un sadalās atsevišķās vizuālās plūsmās un tālākos interjera vērojumos, kas te izplūst akvareliskos miglājos kā Marka Rotko gleznās vai pēkšņi savijas ornamentāli krāsainās arabeskās kā Anrī Matisa fovistiskajos interjeros. Tuvplānos fragmentētā lietu pasaule pārtop abstrahētu formu plūdumā, kas Katrīnas "solitūdes" sērību un paskumjo apcerību vērš dziļa estētiska baudījuma melanholiskajā valsī.
Darbā paustā personīgi lokālā izjūtu mikrovide caur tās apzināšanu pāraug universālākās dimensijās. Še startā ir rīta pamošanās situācija. Atmoda kā metafora. Mīļais vēl kavējas Morfeja valstībā, un tev, nebūt ne nelaimīgai sievietei (bet vispārinātāk – cilvēkam), vēl ir laiks pirms dienas skrējiena gremdēties savās izjūtās, pārlūkot apkārtni tiešā tuvplānā un arī plašākās nozīmēs, kas varbūt pat ietiecas dzīves jēgas meklējumu perspektīvās. Tomēr ik pa reizei ataust šī skumjā vientulības apziņa. Mēs katrs esam it kā savā skafandrā ieslēgti un veicam savu kosmisko lidojumu, piedzimstam un nomirstam vientuļi. Un neskaitāmās sakaru stīgas ar ārpasauli, lai arī nemitīgi apliecina, ka viss ir viens, nekādi nemazina šo atsevišķuma "solitūdes" sajūtu.
Pati autore paveikto skaidroja šādi: "Šoreiz esmu radījusi ļoti personīgu darbu. Runa ir par Visumu, kuru veido priekšmeti un kurā šad un tad parādās cilvēks – materiālās pasaules sagūstīta sieviete. Dzīva sieviete dažreiz man šķiet nereālāka, piemēram, par podu, vāzi vai trauku uz galda. Viņas būtība šķiet tikpat neizdibināma kā priekšmeta būtība. Filmā mēģināts rast jebkādu liecību par šīs sievietes eksistenci, taču galvenokārt filma liecina par viņas vientulību, kas ir katra cilvēka noslēpums, apkārtējās pasaules skaņām nesasniedzams. Mēs visi esam vientuļi – vienmēr. Pat bērnam esam vajadzīgi vien tik ilgi, līdz viņš pats spēj ar visu tikt galā. Tā nav šokējoša vai jauna atklāsme. Taču tā ir ļoti svarīga, atpazīstama un sena kā pati pasaule."
Vulkāna aktivitāte
Vientulībai piemīt daudz krāsu un nozīmju, lai gan sabiedrība jēdzienam vairāk piešķir negatīvu un depresīvu vērtējumu. Vientulība tik bieži izriet no smagām sociālajām kondīcijām, slimībām un nelaimēm, nabadzības un bezcerības... Teju katrs pazīst vientulību ļaužu pūlī, kādās viesībās vai pat tuvinieku lokā. Taču ir arī cēlā vientulība – eremīts tuksneša alā vai klostera cellē, domātājs alpīnu klinšu galotnē, dzejnieks lauku klētiņā vai meža apgaitā, zinātnieks pie teleskopa divatā ar Visumu... Lielais franču rakstnieks, Sartra iedvesmotājs un de Golla laiku Francijas kultūras ministrs Andrē Malro uzsvēra, ka tikai garīgā aktivitāte var iedarbināt kultūrvidi veidojošos spēkus, aktivizēt pārlaicīgās vērtības, kas spētu līdzsvarot to patiesības zudumu, kālab mūsdienu cilvēks ir tik individuālistisks, savstarpēji nošķirts un vientuļš.
Katrā ziņā Katrīna Neiburga ir izcila šī garīgās aktivitātes vēlējuma piepildītāja un jundītāja. Visnotaļ kreativitātes nozīmē vulkāniski aktīva. Viņas radošo izvirdumu uzskaitījums sniegtos daudzos desmitos, ja ne simtos. Vēsture ir piesātināta ar piemēriem, ka slavenu vecāku bērni pretēji gaidītajam izrādījušies žēlas niecības un mantojuma notriecēji. Šoreiz providence bijusi dāsni labvēlīga, un latvju kultūrizcilnieku – rakstnieces Andras Neiburgas un mākslinieka Andra Brežes – meita Katrīna vecāku talanta mantojumu vismaz dubultojusi. Panākumi kaldināti arī labā izglītībā, kas gūta gan Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā (1996–1999) un Vizuālās komunikācijas nodaļā (1999–2002), gan Zviedrijas Karaliskajā mākslas akadēmijā Stokholmā (1999–2000).
Jāpiezīmē, ka ceļā uz pirmo Purvīša balvu Solitude nebija vientuļa un Katrīnas Neiburgas nomināciju tandēmā atrādās vēl kāds pārinieks – fotoinstalācija Topoloģija 29, ko arī raksturo dokumentālisma, sociāla pētījuma un subjektīvas apceres savijums personīgas, biogrāfiskas pieredzes gultnē. Tajā tika attīstīta kāda izbijuša mākslinieces kaimiņa dzīves rekonstrukcija – caur tā pamestās mītnes arheoloģisko izpēti.
Katrīna Neiburga komentēja šādi: "Cilvēks dzīvokli nodevis nama īpašniekiem, paziņojot, ka nekā no atstātā viņam nevajag. Atstātās lietas satraucoši un biedējoši liecināja par dzīvokļa kādreizējo iemītnieku. No vienkārša vērotāja pārvērtos emocionāli iesaistītā personā – zināju visu par viņa darbu, ģimeni, draugiem, interesēm (..) Visu par viņa sapņiem un drāmām. Darbs rada nojausmu par cilvēka personības un laika atstātajiem nospiedumiem telpā. Mūsu dzīves pārklājas, mēs visi dzīvojam kādu citu cilvēku vietā, viņiem pāri un virsū."
Procesu pētniece
Katrīnas Neiburgas vārds un darbi daudzkārt tiek saistīti ar feminismu. Sabiedrībā to nereti piemin apcerēs par tā dēvēto sieviešu mākslu, kas, jāatzīst, šādā īpašā izcēlumā raisa stipru skepsi. Sportā līdzīgs dalījums varbūt ir attaisnojams objektīvu anatomisko vai fizioloģisko atšķirību dēļ, savukārt garīgajā jomā, piemēram, mākslā, tas nozīmētu atzīt dzimumu smadzeņu kapacitātes nelīdzvērtību. Mums tomēr še būtu jāatzīst pilnīga vienlīdzība. Laba sieviešu māksla ir un paliek arī laba māksla vispārcilvēciskā, arī vīrišķā nozīmē. Taču Katrīna feminisma jautājumus tver dziļāk un mēģina ielūkoties pamatos kā sociālo procesu pētniece.
Šķiet, pie tādiem pieder, piemēram, filmējums Kas meitenēm somiņās? (2002). Tajā naktsklubu apmeklētājas uzrāda savu somiņu saturu, kurā atklājas katras sievišķās individualitātes fetiši, vērtības, statusa simboli... Šī intīmā "pužļa" daudzie sīkie elementi lielākā kārtojumā Katrīnas Neiburgas iedarbinātajā artefaktā sāk uzrādīt negaidītas sociālās atklāsmes: konsumerisma brendu, reklāmas spiediena, māņu un maģijas, mārketinga manipulāciju varu sieviešu (būtībā visu cilvēku) tieksmē pēc laimes. Uz mērķi, kas apkarināts ar "erzaciem" un aizmiglots ar ilūziju fantomiem.
Vai cits provokatorisks feministisko situāciju pētījums – Katrīna Neiburga taksistes lomā. Daudzmaz pazīstot mūsu publikas vulgaritāti un vienkāršā cilvēka prastības, nav grūti iedomāties, kādu psiholoģisko slodzi un kutelīgas situācijas nācās piedzīvot un pārdzīvot jaunai sievietei šoferei. Izaicinājumi tika pieņemti ar stoicisku misionāra pacietību. Norises taksometra kabīnē fiksēja slēptā kamera, sniedzot negaidītas atklāsmes.
Vētra ūdens glāzē
Tomēr pati dzīve ir tas lielākais mākslinieks, kas reizēm ierauj Katrīnu provokatīvās situācijās – kā zibens no skaidrām debesīm. Tikai pirms dažiem gadiem mūsu sabiedrisko vidi pāršalca dīvaini paranoidāls skandāls jeb īsta vētra ūdens glāzē. Katrīna Neiburga, darbojoties ar kādas operas scenogrāfiju, dizainēja arī izrādes plakātu, uz kura parādījās plika puisīša tēls Buratīno lomā. Modelis bija pašas mākslinieces dēliņš. Plakātu izlika publiskai apskatei, un visi bija gana laimīgi, iekams kāds "Rietumu gudrais" kaut kur nepalaida uzstājīgi principiālu morālista purkšķi – še Latvijā nu gan pedofili esot atjostojušies! Pie mums Rietumos kas tāds nu nekādi nav iedomājams... Un tas viss notiek Eiropas Savienībā! Vēl ilgi pirms līdzīgām masu histērijām kaimiņvalstī, bet ne ar mazāku degsmi uzliesmoja latviskās sabiedrības šizofrēnijas lēkme, un atmodās "poliči", prokurori, žurnālisti – patiesi, kā nepamanījām! Plakātu ar skubu aizliegt!
Lai arī viss ar laiku pierima, notikušais Katrīnu krietni traumēja, un naktīs jau tika gaidīta pat Melnā Berta. Tomēr jāpiezīmē, kāda gan būtu aresta un cietuma pieredze kā kreatīvu pētījumu materiāls! Neskaitāmi lielie kultūrmilži to piedzīvojuši – Dostojevskis, Māris Ārgalis, Majakovskis, Solžeņicins, Maļevičs... Un tad kamerā Katrīnu sagaidītu arī Splendid Palace kino priekšniecība, jo tur zāle tik dāsni sadekorēta ar plikiem puisīšiem…
Tā, protams, ir spontāna no malas vērtētāja vīzija. Par Katrīnu Neiburgu un viņas spējām riskēt nelon raizēties. Kā avangardiskai māksliniecei viņai piemīt tāda pati mākslinieciskā un dzīves vēriena faktūra un atbrīvotības līmenis, kādu rodam, piemēram, dižajai performētājai Lorijai Andersonei. Tas Amerikā, bet mums arī ir. To apliecina Katrīnas Neiburgas dalība 56. Venēcijas biennālē.