Pagājušās nedēļas nogalē Laikmetīgās mākslas centrā kim? notika rudens cikla atklāšana ar trijām jaunām izstādēm. To vidū ir mākslinieka Iļjas Lipkina radītā fotogrāfiju sērija, kas uzņemta viņa bērnības rajonā Purvciemā, kurā mākslinieks ir pavadījis pirmos septiņus dzīves gadus.
Jaunākajos darbos Iļja Lipkins ir notvēris gan aktuālo, gan vēsturisko laiku, kurā mūsdienīgas lietas ir sava veida indikatori – diferenci uzrādoši attēli vai priekšmeti, kas parāda fotogrāfiju uzņemšanas laiku no Rimi maisiņa līdz vienkāršu līniju uzvilktiem grafiti.
Iļja Lipkins (1983) ir dzimis Rīgā. Astoņdesmito gadu beigās kopā ar ģimeni emigrējis uz ārvalstīm – Vīni, Romu un Ņujorku, kur pavadījis lielāko savas līdzšinējās dzīves daļu. Skolojies un absolvējis Whitney Independent Study Program, kur ieguvis mākslas izglītību.
Pirms septiņiem gadiem Iļja Lipkins pārcēlās uz Berlīni, uz kurieni viņu atvedusi vairāku apstākļu sakritība. "Šajā pilsētā ir ļoti intensīva mākslas dzīve un daudz draugu, bet nav tāda finansiāla spiediena kā Ņujorkā," salīdzina mākslinieks, kurš otro reizi ir nokļuvis imigranta lomā.
Paralēles ar literatūru
Tieši Berlīnē pirms četriem pieciem gadiem Iļja Lipkins ir pievērsies fotografēšanai. "Es ilgi nodarbojos ar psihoanalīzi, caur kuru man radās tieksme fotografēt," sarunā ar KDi atklāj mākslinieks, kas savas iepriekšējās zināšanas par fotografēšanu ir papildinājis pašmācībā, izmantojot internetu.
Iļja Lipkins uzskata, ka tehniskajā ziņā uzņemt labu fotogrāfiju ir viegli. "Tas ir tāpat kā ar rakstīšanu – visi zina alfabētu, bet ne visi ir rakstnieki," viņš velk paralēles ar literatūru un piebilst, ka izšķirošās lietas mākslas radīšanā ir ideja un gaume, kas "iespiežas" kamerā un procesā.
Iļjas Lipkina darbos dominē neitrāli toņi. "Rīga un Berlīne mani ļoti apmierina, jo te bieži vien ir apmācies," uzsver Iļja Lipkins, kurš nelabprāt fotografē saulē. Viņa fotogrāfiju sērijā gluži kā baltais zvirbulis ir "iešmaucis" kadrs no Stirnu ielas rajona ar izteikti kontrastainu partitūru.
Iļja Lipkins atzīst, ka pastaigas pa Purvciemu laiku pa laikam ir raisījušas viņā domas par to, kā būtu bijis, ja viņš būtu palicis šeit dzīvot, taču fotogrāfiju sērijas veidošanas laikā mākslinieks ir centies abstrahēties no tā, ka šī ir viņa dzimtā vieta: "Lai tas nebūtu par mani."
Gluži kā rakstnieks Iļja Lipkins ir mēģinājis no savas personīgās pieredzes "izrakt" kaut ko objektīvāku, kas liecinātu par fotogrāfiju kā konceptuālu mākslu, par arhitektūras īpatnībām, Rietumu pasaules ienākšanu Austrumeiropā, par šo pasauļu sajaukšanos un citām tēmām.
Atavistiskā imitācija
"Es cenšos panākt maksimālu asumu, lai varētu saskatīt vissīkākās detaļas," uz vienu no savām fotogrāfijām norāda Iļja Lipkins. Šajā attēlā ir iemūžināta kādas daudzstāvu mājas siena, kas noklāta ar mazām flīzītēm, kuras pazīstamas ikvienam mikrorajona iedzīvotājam.
Te var pamanīt, cik (ne-)akurāti tās ir salīmētas. "Es ticu, ka caur mazām detaļām, kuras var nolasīt un saprast, var rekonstruēt lielāku bildi par sabiedrību un attiecībām starp cilvēkiem," piebilst mākslinieks.
Līdzās Iļjas Lipkina fotogrāfijām izstādes apmeklētāji var iepazīties ar amerikāņu rakstnieka Normena Meilera leģendāro publikāciju The Faith of Graffiti dzīvesstila žurnālā Esquire (1974) par grafiti mākslas uzplaukumu, kas vēlāk ir tikusi izvērsta grāmatā.
Abu šo darbu tapšanā amerikāņu rakstnieks ir sadarbojies ar britu fotogrāfu Džonu Nāru, kura uzņemtie attēli sasaucas ar Iļjas Lipkina darbiem, kas radīti vairāk nekā četrdesmit gadu vēlāk, – par spīti tēmu un to ierāmēšanas veidu līdzībai, tie pasvītro valdošās atšķirības.
Izstādes kuratore Zane Onckule pievērš uzmanību, ka Iļjas Lipkina attēli "neieraksta hronikā subkultūras rašanos, bet drīzāk tās atavistisko imitāciju uz padomju ēras mājām 2017. gadā". Savās fotogrāfijās mākslinieks ir notvēris gan Aļinas vārdu, gan arī asprātīgo uzrakstu "Hlam".
Fotogrāfa socializēšanās
Iļja Lipkins nodarbojas gan ar mākslas, gan ar komercfotogrāfiju un izmanto dažādas fotografēšanas tehnikas atkarībā no apskatāmās tēmas. Jaunākajai darbu sērijai mākslinieks ir izvēlējies ar analogo kameru radītus melnbaltus attēlus kā atsauci uz savu bērnību.
Šajā saistībā Iļja Lipkins piesauc kādu gadījumu – viņš ir iepircies kim? tuvumā esošajā benzīntankā un uzsācis sarunu ar vietējo pārdevēju, ar kuru vārdu pa vārdam nonākuši līdz sarunai par viņa izstādi un izvēlēto izteiksmes līdzekli. "Viņa uzsita pa leti un teica: "Es tā arī domāju!""
"Man patīk, ka fotografēšana ir sociāls darbs, kurā visu laiku ir darīšana ar ārpasauli un cilvēkiem un ļoti reti iznāk sēdēt mājās pie datora," noslēgumā saka Iļja Lipkins. Viņa darbu sarakstā ir iekļuvusi arī pazīstamās britu aktrises Tildas Svintones portretu uzņemšana.
Viens no Iļjas Lipkina pēdējiem projektiem ir sadarbība ar britu mūziķi Stīvenu Vorviku (ar pseidonīmu Heatsick), kas tikusi realizēta Ņujorkā. Velk atpakaļ? "Arī šeit ir sava gravitācija," piebilst mākslinieks, kurš neizslēdz iespēju atgriezties Latvijā, lai radītu jaunu fotosēriju.
Iļja Lipkins
Izstāde Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 8.X