Kopš 2011. gada esmu lektore Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras programmā, kurā lasu izvēles kursu Māksla publiskajā telpā XX gadsimta beigās un XXI gadsimtā. Pēc vieslekcijas par šo pašu tēmu LMA profesori Aigars Bikše, Gļebs Panteļejevs, Ingūna un Holgers Eleri ierosināja izstrādāt speciālu programmu, kas paredzēta visu nodaļu studentiem (mākslas zinātne un kuratoru programma, glezniecība, grafika, tēlniecība, vizuālā komunikācija, vides māksla, funkcionālais dizains u. c.). Tās mērķis ir paplašināt maģistrantu akadēmisko redzesloku, daudzpusīgi iepazīstinot ar laikmetīgās mākslas izpausmēm publiskajā telpā Latvijā un pasaulē.
Kursa uzdevums ir ne tikai informēt un aprakstīt, bet arī attīstīt studentos kritisko domāšanu, spēju patstāvīgi analizēt un vērtēt, loģiski un konstruktīvi formulēt domas verbāli un rakstiski. Pēdējos gados ir būtiski mainījies LMA lekciju satura piedāvājums, tas ir kļuvis daudz atvērtāks, fokusējoties uz mākslas starpdisciplināro raksturu, mijiedarbību ar sabiedrību, aktuāliem teorētiskiem diskursiem.
Eksaminācijas modelis ir esejas vai jautājumu/atbilžu formāts, patstāvīgi veidotas prezentācijas un semināri. 2020./2021. mācību gada pirmā semestra uzdevums bija atbildēt uz piecu jautājumu kopu, kas skar aktuālo kultūras telpu Latvijā, analītiski un kritiski pamatojot atbildes. Studenti iepriecināja ar spēju formulēt spriedumus, nebaidīties savās atziņās un vērojumos iet pret straumi. Tas rosināja vēlmi publiski dalīties ar šo materiālu. Tās ir atziņas, kuras pauž mūsu jaunākās paaudzes mākslas profesionāļi. Pateicos četrdesmit četriem LMA maģistrantūras studentiem par iespēju sagatavot šo materiālu.
1. Kādi būtu labvēlīgākie attīstības modeļi mākslai publiskajā telpā Latvijā (festivālu formāts, investīcijas ilgtermiņa projektos vai objektos, starpdisciplināru projektu attīstība, radoša mijiedarbība starp mākslu, reklāmu, biznesu un sabiedrību, privātu institūciju ierosināti projekti u. c.)?
Nevienam ar mākslu saistītam indivīdam nav šaubu, ka Latvijā ir akūti jūtams laikmetīgās mākslas muzeja trūkums: "Ilgtermiņa projekts, vienreiz īstenots, kalpos ilgi, tāpēc laikmetīgās mākslas muzejam ir vienkārši jābūt! Festivāli nāks un ies, tos ietekmēs ekonomika, pandēmijas un vēl nez kas, bet pastāvīga mākslas infrastruktūra būs nemainīgs ieguvums."
Studenti pozitīvi novērtē pēdējā desmitgadē attīstīto festivālu kustību Latvijā un atzīst, ka starpdisciplinaritāte ir laikmetīgās mākslas atslēgvārds. Viņi secina: "Mākslas festivālu pieredze iepriekšējos gados liecina, ka Latvijas publikai patīk festivāli ar neordināru norises vietu – pamestas ēkas, ražotnes utt. Tās ir vietas, kurās ikdienā iekšā tikt nevar. Nevis vide tiek pielāgota mākslas darbiem, bet mākslas darbus pielāgo attiecīgajai videi." Atzinīgi tiek vērtēti privāto institūciju projekti (mākslas centrs Zuzeum, fonds Mākslai vajag telpu u. c.): "Privātu investīciju ierosināti projekti ir mūsdienu mākslas attīstības organisma svarīga locītava."
Par būtisku studenti uzskata sabiedrības izglītošanu laikmetīgās mākslas interpretācijā un sapratnē – meistarklašu, sarunu, diskusiju, radošo darbnīcu organizēšanu.
"Māksla publiskajā telpā ir demokrātiskas vides veicināšana, lai tā būtu atvērta dažādībai un izziņai. Ir svarīgi apzināties mākslu kā sevis un pasaules izziņas veidu, kas pieejams ikvienam. Nepieciešams arī veicināt kritiku un mākslas diskursu profesionāļu vidū, lai paplašinātu darbu kontekstu un veicinātu refleksiju plašākā sabiedrībā."
Kopumā no visiem atbilžu variantiem veidojas esence, ko vistrāpīgāk formulējusi Līga Goldberga: "Mākslas attīstībai publiskajā telpā ir nepieciešami visi iepriekš minētie modeļi. Vispirms es to iedomājos kā modeļu piramīdu, bet arī piramīda paģēr hierarhiju. Tad drīzāk tas būtu aplis, kas iemieso holistisku pieeju. Idealizētā pasaulē vēl pieliktu klāt valsts institūcijās izstrādātas mākslas finansēšanas un sabiedrības izglītošanas stratēģijas, kas būtu apļa pamats, uz kura savstarpēji mijiedarbojas dažādi modeļi."
2. Pēdējā laikā Latvijā vērojama aktīva festivālu kustība, nosauciet personisko favorītu un pamatojiet savu izvēli.
Studenti atzinīgi vērtē festivālu kustību, un viņu favorītu diapazons ir plašs: Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA2, Laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit, Starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus, Rīgas Starptautiskais kinofestivāls Riga IFF, Laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls Re Rīga!, Cēsu Mākslas festivāls, mūzikas un mākslas festivāli Laba daba un Sansusī, Mūsdienu kultūras forums Baltā nakts, gaismas festivāls Staro Rīga un projekts Točka.
Skaitliskais līderis šajā plejādē ir RIBOCA2, tad seko Survival Kit 11, Baltā nakts, Homo Novus, Riga IFF un Cēsu Mākslas festivāls (tiek izcelta tā ilgtspēja un nemainīgā kvalitāte). Favorītu vidū bieži tiek pieminēti Rīgas domes paspārnē organizētie pasākumi Staro Rīga un Baltā nakts: "Viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos Staro Rīga, – tas ir gaismas festivāls vienā no tumšākajiem un drūmākajiem gada mēnešiem. Festivāls piedāvā iepazīt pilsētu no jauna, redzēt, cik dažādi tiek izmantota pilsētvide, tas ir demokrātisks un ģimenisks pasākums ar pozitīvi pacilājošu atmosfēru."
Vienlaikus tiek atzīmētas arī minēto pasākumu ēnas puses: "Šajos masveida pasākumos ir vērojama arī cilvēku paviršība, skriešana no viena objekta uz citu, pat bieži vien neiedziļinoties saturā."
Vienojoša atziņa par festivālu kustību: "Domājot par festivāliem, kā ļoti būtisku gribas uzsvērt to iziešanu ārpus Rīgas centra un aktivitātes reģionos. Apmeklējot šāda formāta pasākumus, sabiedrība iemācās skatīties, klausīties, sajust un beigās būt daudz atvērtāka un uzņēmīgāka pret dažādiem mākslas veidiem."
3. Mākslas muzeju nozīme XXI gadsimtā. Kā jūs to vērtējat? Kas ir galvenais – akadēmiska institūcija, atzītu mākslas vērtību krātuve, stabilu vērtību un formu paraugs vai platforma attīstībai, eksperimentiem un provokācijām?
Mani kā profesionālu muzejnieku saviļņoja studentu iedziļināšanās šajā jautājumā un atbildēs izkristalizējusies patiesība, ka muzejiem nav jāpakļaujas izklaides industrijas diktētiem noteikumiem un komercializācijai. Tai ir jābūt valsti reprezentējošai, stabilai akadēmiskai institūcijai, bet reizē arī talantīgam un viedam mediatoram, kas spēj apmeklētajam sniegt empātijā balstītu personīgo pieredzi, palīdz veidot tiltus starp pagātni, tagadni un nākotni.
"Muzejs ir viena no retajām institūcijām, kuras pamatā ir darbs mūžībai. Tas, ko mēs šodien sakrāsim, būs tas, kas pēc mums paliks. Mūsdienu ātrajā un nemitīgi mainīgajā laikā šī muzeju funkcija bieži vien paliek nenovērtēta. Liekas, ka visa pasaule iet uz priekšu, bet muzejs iet atpakaļgaitā. Tā ir vieta, kurā ir iespējams ceļot laikā. Vienlaikus muzejs nedrīkst pazaudēt saikni ar šodienu. Svarīgākais ir nevis pakārtoties sabiedrības vajadzībām, bet atrast valodu, kādā runāt ar sabiedrību par vērtībām, ko muzejs glabā."
Vēl daži spilgti muzeju darbības raksturojumi.
"Muzejs ir saikne paaudžu starpā. Tas ir kā omes istaba, pie omes vienmēr ir kaut kas ļoti vecs un nesaprotams, tikai omei zināms. Ieelpojot seno priekšmetu smaržas, es it kā ieeju pagātnē. Ja mēs necienām pagātni, mums nav nākotnes."
"XXI gadsimta muzejam ir jābūt kā žonglierim, kurš visus minētos aspektus spēj vienlīdz labi sevī apvienot, neļaujot nevienai no bumbiņām nokrist zemē."
4. Virtuālās telpas, digitālo mediju nozīmes pieaugšana laikmetīgajā mākslā un publiskajā vidē. Kā jūs to vērtējat? Kāda var būt nākotnes perspektīva?
Maģistrantu vidējais vecums attiecināms uz tā dēvēto digitālo paaudzi, kas tehnoloģiju intensīvo attīstību pieņem un aktīvi izmanto, tā tiek uztverta kā pašsaprotama parādība, nevis klasisko vērtību drauds un ienaidnieks, tomēr tiek piebilsts: "Atliek tikai cerēt, ka virtuālais neizjauks reālo."
"Viena no problēmām saistībā ar digitālo mediju izmantošanu ir informācijas apjoma un cilvēka uztveres spēju balanss. No vienas puses, tie ļauj ātri un intensīvi sniegt iespaidu, no otras – ir jāatrod līdzsvars starp informāciju un tās daudzumu. Publiskajā telpā sastopamajā mākslā reizēm šķiet, ka digitālo līdzekļu izmantojums ir ambīciju, ne mākslas mērķu vadīts. Būtiskākais ir, lai jebkurš medijs būtu līdzeklis kādas labas idejas īstenošanā, nevis pašmērķis."
"Visticamāk, māksla pakļaus digitālos medijus un izmantos tos savā nolūkā, nevis virtuālā pasaule pakļaus mākslu. Šis ir vienkāršākais un efektīvais veids, kā izplatīt informāciju par notikumiem publiskās telpās dzīvē."
"Digitālo mediju nozīmes pieaugšana ir neizbēgama, īpaši pandēmijas ietekmē, tā piespieda mākslas pasauli pēkšņi apstāties, un tiešsaiste kļuva par vienīgo komunikācijas kanālu lielai daļai nozares. Ļoti interesanta šķiet tieši digitālo mediju nozīmes palielināšanās mākslas tirgū."
"Runa ir par cilvēku uztveri, mēs ikdienā skatāmies ekrānā, tādā veidā mūs ir grūti pārsteigt. Cilvēkam ir vajadzīga šī materiālā pasaule, fiziskais pierādījums."
"Digitālie rīki mums ļauj visus medijus apskatīt un sasniegt jebkurā vietā un laikā. Ir izplūdusi sajūta, ka mākslas notikums ir tikai īsu brīdi un noteiktā telpā un brīdī sasniedzams. Vai tas nenonivelē brīnuma, īpašā un vienreizējā pasākuma sajūtu?"
5. Pagājušais gads mums visiem ir bijis ļoti neparasts, tas licis mainīt savus paradumus, attīstīt empātiju un, iespējams, pārskatīt dzīves vērtību kodus. Citāds tas ir arī mākslas pasaulē. Lūdzu, aprakstiet savu spilgtāko mākslas piedzīvojumu/pārdzīvojumu 2020. gadā.
Šajā jautājumā studentu personīgo piedzīvojumu un pārdzīvojumu amplitūda ir ļoti plaša. Tā skar ne tikai mākslu, bet arī citus medijus – kino, teātri, literatūru, ceļojumus un būšanu dabā –, kā arī individuālos radošos sasniegumus. Konkrētu mākslas notikumu un faktu vidū minēti biennāle RIBOCA2, festivāla Survival Kit izstādes darbi (Līgas Spundes Neviena svētība par ļaunu nenāks, Katrīnas Neiburgas Transformācijas. Raganas slota. Vēja slota, Sigridas Vīras Viltus atpūtnieka suvenīri), LNMM un Mākslas stacijā Dubulti notikušās Džemmas Skulmes izstādes, akcija Tēlniecības melnās dienas, Klēras Petijas Empātijas muzeja projekts Jūdze manās kurpēs, Jaunā teātra festivāls Homo Novus, Kristas un Reiņa Dzudzilo objekts Metamorfozes, biroja NRJA organizētā izstāžu sērija MAD bijušajā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkā Elizabetes ielā 2, Artūra Riņķa Nekurienes dārzs Sabiles apkaimē, Cēsu Mākslas festivāla darbi (Kriša Salmaņa Sānskats un Kaspara Groševa Cita istaba), kā arī LNMM organizētā izstāde Nepieradinātās dvēseles. Baltijas simbolisms, dueta Skuja Braden ekspozīcija Samsāra un izstāde Madernieka stils.
Atliek secināt, ka jaunākā paaudze aktīvi seko līdzi kultūras piedāvājumam, tāpēc jo īpaši svarīgi, lai arī mūsu valsts politiķi spētu saprast, ka investīcijas kultūrā ir visas valsts ilgtermiņa labklājības pamatā. "Spilgtākais pārdzīvojums 2020. gadā ir nebeidzamā cīņa par demokrātiskiem mākslas procesiem Latvijā, lai cilvēki bez izglītības un sapratnes nenoteiktu kultūras telpas stāvokli."
