Vineta Kaulača izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā radījusi jaunu gleznu kolekciju. Ekspozīciju māksliniece veido, balstoties esošajā telpiskajā situācijā – trīs savstarpēji saistītās izstāžu zālēs, kur katrā iespējams izvietot suverēnas darbu grupas, kas vienlaikus konceptuāli ir pilnībā saistītas. Izstādē glezniecības valoda skatāma mijiedarbībā ar citām mākslas formām – fotogrāfiju, kino un arhitektūru.
Vineta Kaulača glezno telpiskas struktūras un vizuālo kāpinājumu panāk, tās attīrot no liekā. Viņa apstādina laiku vai, gluži otrādi, apsteidz to, aizraujot līdzi skatienu perspektīvas bezgalībā. Vai būtu iespējams atcerēties kādu savas dzīves notikumu, aizmirstot par vietu, kur tas noticis? Iespējams, atmiņa un subjektīvā uztvere telpisko pieredzi ir transformējusi pavisam jaunā formā. Iespējams, proporcijas, detaļas ir mainītas vietām vai ir ieguvušas pavisam citu kārtību. Britu mākslas teorētiķe un rakstniece Sallija O'Reilija raksta: "Šāda gleznieciskās valodas atkārtota virzība no vienreizējā uz universālo un otrādi ir izsenis pazīstams mnemonikas paņēmiens. Atcerēšanās māksla ir prasme, to attīstīja oratori klasiskajā Grieķijā, arī Cicerons traktātā Do oratore ierosina izmantot to kā instrumentu, lai atvieglotu iegaumēšanu… Savos darbos Vineta Kaulača pievērš uzmanību objektiem, kas ir tēli, nevis attēlo vienkārši pasaulīgu ainu, piešķirot simbolisku nozīmi, piemēram, spogulim vai gaismeklim."
Miniatūru gleznojumu telpiska instalācija apspēlē darbu nelielo formātu un veido atsauci uz atmiņu kultu, kurā tiek krāts un saglabāts fotogrāfijās absorbētais skatiens. Glezniecības, fotogrāfijas un instalācijas mijiedarbība risina jautājumu par glezniecības diapazonu no attēla līdz telpiskam objektam, ietverot vienlaicīguma principu. Līdzīgi kā veselumu uztveram no fragmentiem, ko skatiens reģistrē, atrodoties nemitīgā kustībā.
Izstādē glezniecības un kino izteiksmes sinerģija tiek panākta, fiksējot mirkli tā izmaiņas brīdī, kas turpina kustības trajektoriju vērojumā, atmiņā un kompozīcijas tapšanas procesā. Tā ir stopkadru izlases sērija ar nelielām vietas un laika tvēruma nobīdēm, kuras iekļauj arī informāciju par starptelpu, pauzi, pirms un pēc, par neatklāto redzamajā un turpinājumu iedomātajā. Pārejošais un garām slīdošais, pārtopot gleznojuma vieliskumā, sekundes simtdaļās pamanītajam, pieredzētajam, piešķir jaunu laika un telpas dimensiju. Kurators un mākslinieks Kerans Džeimss par Vinetas Kaulačas darbiem ir teicis: "Tajos ir ilguma, nevis vēstījuma paplašinājums gan glezniecībā, gan vērojumā – līdzīgi kā Alēna Roba-Grijē literārajos darbos. Kaulača jautā, vai krāsa var ietvert laiku bez falsifikācijas? Skatoties, mēs vienlaicīgi apzināmies vērojuma nepilnīgumu, tajā trūkstošo un – skatāmies vēlreiz. Vēl tas ir tāpat kā ar laiku, izņemot to, ka tas pats no mums jau ir izvairījies. Vērojuma laiks un gleznojuma laiks."
Vineta Kaulača ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2002). Studējusi Berlīnes Mākslas universitātes Vizuālās komunikācijas nodaļā (1999–2000, Vācija) un Humbolta Valsts universitātes Fotogrāfijas un Glezniecības nodaļās (1995–1996, Kalifornija, ASV). Izstādēs piedalās kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus.
Vinetas Kaulačas darbi atrodas daudzās publiskajās un privātajās kolekcijās: Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Art in Embassies ASV vēstniecībā Latvijā, Eiropas Parlamenta kolekcijā Federculture Romā, Itālijā, ABLV Bank mākslas kolekcijā, Swedbank Mūsdienu mākslas kolekcijā, SEB bankas kolekcijā, Luminor DNB bankas kolekcijā, Zuzānu kolekcijā u.c.