Domājot par Henrihu Vorkalu, pirmais, kas ienāk prātā, ir tīrs, skaidrs ainavas vērojums, pārcelts akvarelī, tehnikā, kuru Kandavā viņam iemācīja zīmēšanas skolotājs Georgs Veinbergs. Henriham patika akvareļa vieglums, kas saglabā pamatnes baltumu, krāsu caurspīdīgumu, nojausmu par ūdens plūdumu, dzidras un smalkas attiecības. Dzīvodams vasarās pie Inčupes ietekas jūrā, viņš neskaitāmas reizes gleznoja jūru no krasta ar vairākiem plāniem, robežjoslas pārlaicīgumā ietverot pērļainu maigumu. "Man jūra nav taisna josla pie horizonta, bet elipse uz lodes virsmas," viņš skaidroja.*
Zelta griezuma princips
Padomju laikā, būdams Mākslinieku savienības akvarelistu sekcijas vadītājs, Henrihs Vorkals organizēja akvarelistu plenērus Cēsīs, gādājot, lai Cīrulīšu atpūtas kompleksā māksliniekiem būtu istabas augšstāvos ar plašu skatu uz debesīm, un pēc tam rīkoja akvarelistu izstādes.
Henriha Vorkala otra aizrautība bija popārta estētika, kurā tika iesaistīta pasaules mākslas klasika. Šie darbi demonstrē mākslinieka apsēstību, sava veida nesātu ar vizuālo informāciju. Starp Johana Vermēra, Ogista Renuāra, Tulūza Lotreka un citu slavenību darbiem īpašu vietu ieņēma Baltijas novadpētnieka Johana Kristofa Broces akvareļi. Savu kolēģu kompozīcijas vai atsevišķus tēlus Henrihs Vorkals kārtoja pēc zelta griezuma principa, modelēja simultānkompozīcijas ar blāvi dziestošām, dematerializētām figūrām vai sejām no gleznu reprodukcijām un fotogrāfijām, pievienojot tipografikas elementus – ciparus, vektorus, uzrakstus un rūtiņu režģi, kādu pirmsdatora ērā izmantoja, lai palielinātu vai samazinātu attēlu pārnesei citā vidē.
Ņemot vērā subjektīvos impulsus, Henrihs meklēja paralēles, kopsaucējus un līdzības. Piemēram, izstādē Dzimis ASV (Rīgas galerija, 2003) viņš demonstrēja korelāciju starp Vilhelma Purvīša gleznas reprodukcijas lielizmēra kopiju, Merilinas Monro un kādas anonīmas meitenes smaidu. Šajā attieksmē pret artefaktiem, kas apziņā atrodas cieši blakus, jaušama Henriha Vorkala līdzība Imanta Tillera mākslai.
Te būtu pieminama vēl viena Henriha Vorkala kaislība, kas skatienam atklājās mākslinieka dzīvoklī Talsu ielā, kur pie sienām atrodas Vilhelma Purvīša, Vinsenta van Goga un citu autoru gleznu kopijas, darinātas pēc reprodukcijām. Mājās vidi viņš veidoja, piesātinātu ar krāsu lieliskumu un pilnskanību. Kopēšanu Henrihs uzskatīja par terapiju.
Mežaparka komūna
Profesionālo izglītību Henrihs ieguva Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (1960– 1965), kur par godu savam tēvam Boniventūram, iespējams, Boņukam, tika iesaukts par Bonīti. Sākotnēji izvēlēto koktēlniecības nodaļu viņš nomainīja pret dekoratoriem. Viņš bija nācis no deviņu bērnu ģimenes, kas materiāli pieticīgi dzīvoja laukos Kandavas pusē.
No mātes puses bijuši igauņi, no tēva puses – poļi. Lai vedekla neko nesaprastu, vīramāte ar dēlu runājusi poliski. Henrihs mitinājās skolas kopmītnēs un iztika ar stipendiju. No kādas leģendas zināms, ka maizes kukuli Henrihs sadalījis septiņās daļās – katrai nedēļas dienai pa vienai šķēlei – un reiz bada dēļ skolā noģībis. Viņš izturēja, jo mājas labumus nedēļas nogalēs atveda draugi. Arvīdam Priedītem tika dotas līdzi Salacgrīvā kūpinātas reņģes, savukārt Laimonis Šēnbergs no Jaunpiebalgas veda kanniņu ar krējumu. Kurzemnieki gan savus pārtikas krājumus slēdza skapīšos, atceras Arvīds Priedīte.
LPSR Mākslas akadēmijas interjera nodaļā Henriham iestāties neizdevās. Labas atsauksmes toreiz virmoja par Rūdolfa Heimrāta nesen dibināto tekstilnodaļu, kur puišus gaidīja atplestām rokām. Studijas šajā nodaļā (1967–1972) izvērtās par pilnu lozi, jo tekstils netika apgrūtināts ar ideoloģiskiem vēstījumiem. To, ko nevarēja uzgleznot, varēja noaust. Auda Marka Rotko un Lučo Fontanas gleznas. Studenti ar zīmuli uz milimetru papīra veidoja destinatūras. Henrihs, kurš 90. gados strādāja par poligrāfijas dizaineru, uzskatīja, ka tās ir analogas maketa režģim. No destinatūru rūtojuma viņš atvasināja bāzes tīklojumu saviem izstāžu darbiem.
70. gadu sākumā, drauga Ata Ieviņa aicināts, Henrihs Vorkals sāka īrēt istabu kādā mājā Mežaparkā, Bērnudārza ielā 11, kur īsā laikā izveidojās radoši raiba komūna. Pateicoties Jāņa Borga pietuvinātībai gleznotāju Ojāra Ābola un Džemmas Skulmes ģimenei, apritē nonāca jaunākie ārzemju mākslas žurnāli un grāmatas – no Pola Sezana līdz Rojam Lihtenšteinam un Robertam Raušenbergam. Taču interesi par popārtu Henrihā izraisīja nevis gleznas, bet mūzika, Ata Ieviņa magnetofona lentē pārrakstītie The Rolling Stones ieraksti.** Grupas līdera Mika Džegera portretu, publicētu 1963. gadā, Henrihs glabāja kā ikonu, sarūtoja un gleznoja vairākkārt. Savā diplomdarbā Henrihs Vorkals aizstāvēja sienas segā ieaustu Bee Gees skaņuplates vāka dizainu, kā fiksējis Jānis Borgs Henriham Vorkalam veltītajā izdevumā, kurā apkopots apjomīgs mākslinieka darbu klāsts.***
Mežaparka komūnas kopība izpaudās 1971. gada izstādē Republikāniskajā Zinību namā (Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle). Atis Ieviņš, kurš Zinību namā zīmēja afišas, ar direktoru bija vienojies par savu, Henriha Vorkala, Arvīda Priedītes, Jāņa Borga un Laimoņa Šēnberga darbu izstādi. Tās centru veidoja Henriha trīsdimensionālais ziemeļnieku tehnikā austais gobelēns Ikars. Pret studentu izstādi akadēmijai radās iebildumi, un darbus aizstāvēt ieradās gan Ojārs Ābols, gan pats Henrihs Vorkals, tolaik akadēmijas komjaunatnes sekretārs.
Bonīti visi mīl
1976. gadā Henrihs Vorkals sāka strādāt LPSR Mākslas fonda Dekoratīvās mākslas kombinātā. 1982. gadā viņš saņēma nozīmīgu pasūtījumu – iekārtot PSRS Metalurģijas paviljonu Savienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā. Salīdzinājumā ar sava priekšgājēja Krīgera sniegumu Henrihs Vorkals izdarīja dizaina apvērsumu. Maskavā Henriha Vorkala vadībā strādāja apmēram 20–25 cilvēku komanda – galdnieki, virpotāji, jaunie mākslinieki. Vispirms – Ojārs Pētersons un Juris Putrāms, mazliet vēlāk viņiem piebiedrojās Andris Breže. Henrihs Vorkals uzskatīja, ka talantīgam talants netraucē, ka vajag dabūt savā pusē enerģiju. Andris Breže atceras, ka mēneša laikā bija jāuzliek četras basketbola laukuma lielas zāles un jāpieraksta telpa no grīdas līdz griestiem. Atklāšanas dienā grīda mirdzēja un laistījās.
Paviljona vajadzībām Rīgas Porcelāna fabrikas teritorijā Maskavas ielā tika iekārtota un ar deficīta materiāliem apgādāta darbnīca. Tajā bija pieejams itāļu zīds un lielformāta papīrs ruļļos. Uz Maskavas paviljona rēķina jauno mākslinieku trijotne šeit darināja arī savas supergrafikas sietspiedes tehnikā. 1987. gadā Henrihs Vorkals kopā ar Andri Breži, Ojāru Pētersonu un Juri Putrāmu izstādījās Aizrobežu mākslas muzeja (atradās Rīgas pilī) Velvju zālē. Savu emocionālo un idejisko kopību viņi apliecināja arī 1997. gadā izstāžu zālē Arsenāls. Jāpiebilst, ka 1989. gadā darbnīcā izcēlās ugunsgrēks. Henrihs Vorkals uzskatīja, ka tā bijusi ļaunprātība. Tika palaisti dūmi, nekas nebija dedzis, bet materiāli tika sabojāti ar ugunsdzēšamajām putām. Darbnīcu neatjaunoja, jo Maskavā darbs bija beidzies. Beidzās arī kāds dzīves posms.
Bieži vārdu skaniskās līdzības dēļ Henrihs Vorkals ir salīdzināts ar Endiju Vorholu. "Nekad Vorhols nav bijis mans elks," apgalvoja Henrihs Vorkals.**** Drīzāk te bija jaušams kāds pretmets. Henriham bija svarīga gan ģimene, gan svētbijīgs, ar naudu nesaistīts skatījums uz mākslu. Māksliniece un pedagoģe Baiba Sprance piemin: "Bonīti visi mīlēja. Bet, tiklīdz parādījās darījuma ēna, Bonītis kļuva naidīgs. Viņš juta cilvēkus tā, kā bērni jūt. Viņam piemita sirdsšķīsta naivitāte un iekšēja tīrība."
Henrihs Vorkals gribēja saglabāt privātumu. Pēdējā gaitā uz Raiņa kapiem viņu pavadīja tikai piederīgie un tuvākie draugi.
*Kristberga, Laine. Henrihs Vorkals. Logs uz pasauli un pasaulē. Studija, nr. 85. 2012, augusts–septembris. 51. lpp.
**Zveja, Ilze. Ideja ir visvērtīgākā. Neatkarīgā Rīta Avīze. 21.02.2004.
***Borgs, Jānis. Tas notika... Henrihs Vorkals. Sast. Inese Riņķe. R.: Rīgas galerija. 2009. 37. lpp.
****Zveja, Ilze. Ideja ir visvērtīgākā