Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 29. novembris
Ignats, Virgīnija

Maigās varas aģents

Rīgai novēlētajām vēsturiskajām kolekcijām piemīt vēl neapjausts potenciāls ģeopolitiski sabangotajā reģionā.

Būtu grūti iedomāties muzeju vai jebkuru citu kultūras institūciju – teātri vai koncertzāli –, kas būtu izlolota valsts aparātā bez jebkādas sabiedrības iesaistes un kas pēkšņi nolaistos no debesīm kā citplanētiešu kuģis. Tomēr, šķiet, utopisko sociālistu priekšstats, ka par visu pilsoņiem vajadzīgo vislabāk zina un gādā valsts, ir dzīvs, kad runa ir par lielu kultūras būvju projektu īstenošanu. Dzīvē tomēr notiek citādi – daudzas iniciatīvas rodas pilsoņu galvās un tad kā apspriešanai nodotas idejas meklē sabiedrotos, atbalstu un iespēju īstenoties. Mākslas jomā privātās iniciatīvas loma ir sevišķi liela – mākslinieki rada darbus pēc pašu vēlēšanās (valsts pasūtījums ir tāla padomju pagātne), galerijas tos izstāda, kolekcionāri, ja vēlas, iegādājas. Gandrīz tieši tik īss ir ekonomiskais pamatojums vizuālās mākslas nozares pastāvēšanai. Protams, sabiedrības labuma dēļ ir dažādi valstiski atbalsta mehānismi, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fonda stipendijas māksliniekiem un palīdzība mākslas projektu realizācijai, muzeji kā vērtību glabātāji, popularizētāji un sabiedrības izglītotāji. Tomēr līdzekļu apjoms, ko sabiedrība var atvēlēt kultūras procesiem, vienojoties solidāri, nekādi nav pietiekams, lai uzturētu pie dzīvības visus radošos procesus. Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, kas top kā ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonda kopīgs projekts sadarbībā ar Kultūras ministriju, svarīgi atcerēties, ka daudzas vērtības, ko šodien izjūtam kā visiem piederošas – brīvi apskatāmas un kopīgi sargājamas –, sākotnēji radušās kā konkrētu personu gribas izpausme, sekojot, piemēram, kolekcionēšanas kaislībai vai kādai kultūrpolitiskai vīzijai. Vēl vairāk – izrādās, Rīgā un visā Baltijā pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas ir muzeju tradīcijas pašā pamatā. Muzeologs Raivis Sīmansons speciāli KDi ne tikai pamato Rīgas pirmā muzeja izveidotāja Nikolausa fon Himzela ieguldījuma svarīgumu Latvijas kultūras vēsturē, bet arī iezīmē šādu iniciatīvu nozīmi mūsdienās un turpmākās aktualizācijas nepieciešamību.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Būtu interesanti noskaidrot, kā XVIII gadsimtā aristokrātiskas izcelsmes ceļotājs no Rīgas mēdza atbildēt uz jautājumu, no kurienes viņš nāk: no Krievijas impērijas, Baltijas vai vienkārši no Eiropas ziemeļiem. Kura identitāte – politiskā, nacionālā vai varbūt reģionālā – viņam bija pirmajā vietā, un vai saskarsmē ar citiem savas kārtas pārstāvjiem Londonā, Parīzē, Pēterburgā, Berlīnē un Romā viņš starp tām kādu maz izšķīra?

Ja mēs ko nekļūdīgi varam teikt par Nikolausu fon Himzelu (1729–1764) – Rīgas ārstu, enciklopēdistu, ceļotāju un kolekcionāru, kura vārdā nosaukts pirmais sabiedriskais muzejs Baltijā, – vispirms to, ka viņš bija humānists. Kopienai, kurai bija piederīgs Himzels, politiskā, nacionālā, reģionālā vai reliģiskā piederība nebija izšķiroša.

Tomēr – cik daudz mēs patiesībā zinām par šo humānistu, ar kura vārdu saistās Baltijas muzeju tradīcijas sākums, un kāpēc tas būtu svarīgi?

 

Neatklātais manuskripts

Himzela ceļojumu manuskripts trijos sējumos, kuram ekspertu vērtējumā daudzpusīguma ziņā nav līdzvērtīgu un kurš mums spētu atbildēt uz daudziem jautājumiem, vēl tikai gaida izdošanu. Dažādās Latvijas kultūras mantojuma institūcijās tiek glabāts līdz galam neapzināts skaits priekšmetu no kolekcijas, ko Rīgai novēlējusi Martini-Himzelu dzimta. Tāpēc mūsu priekšstats par šo samērā plašo Latvijas muzejniecības kodola kolekciju vēl ir visai nepilnīgs. Līdz 2023. gadam, kad gaidāma Nikolausa fon Himzela dibinātā muzeja 250. jubileja, ceļojuma manuskriptam vajadzētu būt pārtulkotam un izdotam vairākās valodās kopā ar zinātniskiem komentāriem un Martini- Himzelu dzimtas vēsturisko aprakstu. Līdztekus tam nepieciešami arī pētījumi un to institūciju, kuras glabā dzimtas kultūrvēsturiskās liecības, kartējums, kas varētu rezultēties reprezentatīvā katalogā.

Saprast Himzelu nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā saprast Baltijas muzeju pamatā ielikto programmu.

Rīgai un plašākam Baltijas reģionam Himzela enciklopēdiskā rakstura kolekciju novēlējums pēc noklusējuma iedeva tādu pašu universālā muzeja programmu, kādu sers Hanss Slouns vien dažus gadus iepriekš uzdāvināja Britu muzejam Londonā, sniedzot visai skaidras instrukcijas par savu apjomīgo kolekciju lietojumu. Kā zināms, ja britu valdība būtu atteikusies pieņemt šo kolekciju ar nosacījumu par tās nedalāmību un brīvu pieejamību visiem, Slouns bija apņēmības pilns ar tādiem pašiem nosacījumiem savas kolekcijas piedāvāt Zinātņu akadēmijai Sanktpēterburgā, Parīzē, Berlīnē un Madridē – tieši šādā secībā.

 

Pateicoties pilsoniskajai iniciatīvai

Būtiski ievērot, ka iepretim absolūto monarhu privātajām kolekcijām, no kurām izauga tādi muzeju pasaules smagsvari kā Ermitāža un Luvra, Britu muzejs Londonā un Himzela muzejs Rīgā kļuva iespējams, pateicoties pilsonisko aprindu iniciatīvai. Latvijas un Baltijas muzejniecība tādējādi ir vēlīnā apgaismības laikmeta pilsonisko aprindu, nevis monarhu iedibināta – tas piešķir tai demokrātiski pilsoniskus vaibstus. Tāpat fakts, ka Himzela muzeja

kolekcija kļuva par pamatu virknei mūsu lielāko muzeju – Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Dabas muzeja – izveidei, runā par labu šīs programmas enciklopēdiskajam un universāli civilizējošajam raksturam.

Atcerēsimies, ka XVIII gadsimta universālā muzeja modelis, kurš tiecas sapulcināt visu pasauli zem viena jumta, lai veicinātu zināšanas un iecietību starp kultūrām pieaugoši globālā pasaulē, apsteidz klasisko XIX gadsimta nacionālā muzeja modeli aptuveni par simt gadiem un vēl ilgi pirms laika, kad modē nāk nacionālās jūtas, apelē pie universāli cilvēciskā un pilsoniskā. Protams, ne bez būtiskiem trūkumiem novērtējumā, kas tad ir universāli cilvēciskais un pilsoniskais, bet ar tādu programmu pamatā, kas, pat izejot cauri daudziem attīstības posmiem, turpina būt pievilcīga muzeju attīstītājiem Eiropas galvaspilsētās.

Par šīs programmas popularitāti varam pārliecināties, paraugoties uz patlaban ievērojamāko Eiropas muzeoloģisko aktu – topošo Humbolta forumu Muzeju salā Berlīnē, kuram jākļūst par muzeju kvartāla arhitektoniski telpiskā tēla jauno dominanti un kurš jau tapšanas stadijā nepārprotami uzrāda visas universālā muzeja kā apzināta maigās varas instrumenta izkopšanas pazīmes.

 

Berlīnes piemērs

Nav noslēpums, ka Vācijas valdības vadītāja Angela Merkele par jaunā muzeja direktoru personīgi ir aicinājusi kļūt agrāko Britu muzeja direktoru Nīlu Makgregoru, kurš labāk nekā jebkurš cits iemieso universāli civilizējošā maigās varas muzeja modeli un tā darbības metodes. Berlīne vāciski runājošajam Makgregoram nav vienkārši kontinentālās Eiropas spēcīgākās ekonomikas centrs, kam sagribējies atjaunot agrāko spozmi vietā, kur pirms pasaules kariem savulaik atradās barokālā Prūsijas karaļa, vēlāk – Pilsētas pils, bet Austrumvācijas laikā – ar azbestu saindētā Republikas pils, saukta arī par Ērika (Honekera) lampu veikalu.

Atjaunojot Prūsijas laika vēsturiskās ēkas apjomus un fasādi, pilsēta vēlas ne vien piešķirt Muzeju salai trūkstošo akcentu, bet arī radīt jaunu telpu, kur vienkopus būtu skatāmas Berlīnes muzeju bagātīgās pasaules kultūru kolekcijas. Ar šo žestu Vācija sūta nepārprotamu signālu pasaulei, ka tās introspektīvais pašrefleksijas laiks tuvojas noslēgumam un ka Berlīne mērķtiecīgi piemēro kultūras brokera lomu, lai ar vērienu atgrieztos un nostiprinātu pozīcijas starptautiskajā muzeju arēnā.

Pārvarējusi nacionālās sašķeltības un pagātnes tumšo lappušu izvērtēšanas darbu, Berlīne no jauna cenšas līdzināties vecajām Eiropas metropolēm – Londonai un Parīzei –, rādot sevi kā kultūras nāciju ar senām vispārējās izglītības tradīcijām. Kultūras diplomātijā, kuras uzdevums ir stāstīt par savu unikalitāti un vienlaikus būvēt tiltus uz ārpasauli ar maigās varas palīdzību, grūti būtu atrast otru tik efektīvu līdzekli kā universālā tipa muzejs.

Maigā vara piestāv par sevi pārliecinātām nācijām, kuras ir tikušas skaidrībā ar savu pagātni un apzināti strādā jau kultūras eksporta un starptautiskās tolerances veicināšanas laukā. Vācijas piemērs šajā ziņā mūsdienu Eiropā ir netipisks, tālab jo vairāk emblemātisks.

Savukārt, domājot par Himzelu kā universāli civilizējošās programmas nesēju no Rīgas, mums, kuri vēl tikai sāk tikt skaidrībā ar savu mājasdarbu – neseno pagātni – un pārredzamā nākotnē cer tikt pie sava atjaunotā Nacionālā vēstures muzeja, šī ideja var izrādīties pāragra.

 

Citu līdzekļu nav

Iespējams, Baltijas vecākā muzeja infrastruktūras bēdīgais stāvoklis Vecrīgas sirdī tieši blakus Doma baznīcai pat savā ziņā korelē ar pašreizējām kultūrpolitikas prioritātēm, kurās dominē laikmetīgais mākslā un nesenais nacionālajā vēsturē. Tomēr neviens nevarēs noliegt, ka Himzels ir Latvijas muzejniecības pamats un tāds tas nepārstās būt, pat ja tā tiešajam mantiniekam – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam – rekonstrukcija būtu jāgaida vēl vismaz desmitgadi.

Tālab, sekojot tās pašas pilsoniskās iniciatīvas pēdās, kura radīja Himzela muzeju Rīgā 1773. gadā, un apzinoties šī mantojuma nozīmīgumu nacionālā, reģionālā un Eiropas mērogā, ar skatu uz Himzela muzeja gaidāmo jubileju ir sākts daudzpusīgs tā aktualizēšanas, sistematizēšanas un popularizēšanas darbs, kuram interesenti var sekot domnīcas Creative Museum mājaslapā.

Rīgai novēlētajām Himzela vēsturiskajām kolekcijām un viņa kā humānista no Rīgas ar plašiem sakariem Eiropas zinātnieku un galmu aprindās zīmolam piemīt vēl neapjausts maigās varas potenciāls ģeopolitiski sabangotajā reģionā. Turklāt citu līdzekļu kā maigā vara muzeja arsenālā nemaz nav. Tad labāk, lai šī vara tiktu likta lietā, lai vienotu, nevis šķeltu, līdzīgi kā to būtu darījis maigās varas aģents no Rīgas – Himzels.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja