Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Maize, kas dekorēta ar zeltu

Igauņu konceptuālo rotu mākslinieku izstāde Gaisa pils galerijā Putti provocē un liek domāt

Katram no mums ir savas gaisa pilis, un patiesībā ar to būvēšanu mēs nodarbojamies visu apzinīgo mūžu, ik pa mirklim tās kā sabrukušas ilūzijas nodedzinot vai kā citādi aizšķūrējot zemapziņas humpalās un uz to krāsmatām atkal uzceļot nākamās. Gaisa pils ir sapņu un iztēles telpa – katra individuālās brīvības neiekarojamais bastions. Ego patvērums. Turklāt, būdama ļoti privāta, tā gandrīz nekad nav celta uz ļodzīgiem pamatiem un tās būvniecībā parasti nav pieļauti arī budžeta vai citu realitāšu iniciēti kompromisi, jo gaisa piļu tapšanu nevada likumi. Taču vienlaikus nebūtu īsti pareizi teikt, ka tās nav reālas, – tā vai šādi tās ienāk dzīvē un mijiedarbojas ar ikdienu. Turklāt to īpašnieku attiecībās ar saviem sapņu cietokšņiem vienlaikus arī netrūkst ironijas, jo katrs gaisa piļu cēlājs atzīs, ka viņa būve, kas bieži mēdz būt visai grandioza (atkarībā no katra iztēles un intelekta virāžu robežām), tomēr ir tikai un vienīgi gaisa pils.

No šī viedokļa igauņu rotu mākslinieku apvienības Gaisa pils/Õhuloss nosaukums ir absolūta utopija – nav iespējams apdzīvot/apvienoties zem vienas gaisa pils, tāpat kā nav iespējams iekāpt mākonī, lai cik kārdinošs un formā konkrēts tas dažkārt aiz lidmašīnas loga arī šķistu.

Sava vieta globālajā kartē

Igauņu mākslinieku gadījumā Gaisa pils ir metafora, kas apvieno izteiktus individuālistus – katru ar savu rokrakstu. Vienīgais viņu īstenais kopsaucējs ir ambīcija izmantot rotas kā atslēgu katra paša iztēles pasaulei. Gaisa pils sienas ir caurejamas, savukārt tās saturs/interjers ir gaistošs un mūžīgi mainās. Gaisa pils tika izveidota 1999. gadā, apvienojoties sešiem Igaunijas Mākslas akadēmijas absolventiem – Piretai Hirvai, Kristīnai Lauritsai, Kadri Melkai, Evei Margusai-Villemsai, Villu Plinkam un Tanelam Vēnrem. Pirmā apvienības izstāde notika tajā pašā gadā Marzee Gallery Neimegenā Nīderlandē. Rotas tajā bija iesietas sarkanās virvēs, kas stiepās no griestiem kā liānas. Neordināra izstādes scenogrāfija kļuvusi par vienu no apvienības raksturzīmēm un bijusi publicitātes āķis. Kopš tā laika apvienība saņēmusi uzaicinājumus piedalīties izstādēs visdažādākajās pasaules malās (Barselonā, Ķelnē, Kopenhāgenā, Budapeštā, Lisabonā, Telavivā, Šanhajā u. c.) un pārliecinoši iezīmējusi "igauņu skolu", kā arī pašu Igauniju globālajā rotu mākslas kartē, tādējādi, protams, vien attālināti un asociatīvi, ļaujot to salīdzināt ar leģendāro, bet diemžēl jau sen paputējušo "Antverpenes sešinieku" modē.

Scenogrāfija spēlē dominējošo – katrā ziņā acīs krītošāko – vijoli arī ekspozīcijā Gaisa pils, kas līdz 14. novembrim skatāma mākslas galerijā Putti Rīgā. Galerijas galveno zāli caurvij krāsmatas – melni dedzinātas, visticamāk, kādas agrākas, izzušanai nolemtas "gaisa pils" koka drupas, kas nu pārtapušas jaunu ideju un fantāziju platformā. Melni apsviluši dēļi, tādi paši krēsli – brīžiem kājām gaisā, monumentālā instalācija pati par sevi ir pašpietiekams mākslas darbs un savā ziņā spēkojas ar rotām, kuras uz tās eksponētas. Tā teikt, kura pils ir stiprāka – tā, kas šķietami sabrukusi, velkot līdzi jau izdzīvoto sajūtu asti, vai tā, kas tikko piedzimusi un skatītāja prātā vēl tikai rosina fantāzijas klejojumu takas.

Lakotas dzīvnieka aknas

Katrs no izstādē pārstāvētajiem sešiem rotu māksliniekiem ir atšķirīgs. Villu Plinks norobežojas no dekorativitātes un savulaik bijis pazīstamā krievu mākslinieka Iļjas Kabakova asistents Ņujorkā. Viņa rotas top no metāla un gaistošiem materiāliem (papīra, vinila fragmentiem, kartona, auduma) un savā veidā ir ziņu lentes miniatūra, tās reflektē par pasaules tumšo pusi – kariem, konfliktiem un dzīvības trauslumu. Viņš spēlējas ar gaismām un ēnām, rotu tēli (zaldātiņi, kuģi, pistoles) dažbrīd atgādina marionešu teātri.

Kristīna Lauritsa izaicina luksusa un statusa simbolu teritoriju, vienlaikus pati no tās nenorobežojoties un piešķirot šo statusu elementiem, kas klasiski vispārpieņemtajā luksusa klišeju arsenālā netiek ierindoti. Piemēram, viņa prezentē ar filigrānu spīdumu apveltītu brošu, kuras «ķermenis» atgādina pulētu, sarkanmelni piesātinātu akmeni, bet patiesībā ir lakotas dzīvnieka aknas. Māksliniece tajās saskata mitoloģijā sakņotu simbolismu – senajiem cilvēkiem aknas iemiesojušas orgānu, kas glabā visas negatīvās emocijas: dusmas, naidu utt. Funkcionāli, kā zināms, tās smagi cīnās ar visām tām iedomāto baudu un sārņu blaknēm, ar ko ikdienā paši labprātīgi piedrazojam savu rumpi. Kristīnas Lauritsas utopiskā vēlme ir izmantot rotas kā terapiju – amuletu, kurā tā potenciālajiem īpašniekiem ieslodzīt savas negatīvās emocijas, lai tās nenonāktu viņu pašu aknās. Vizuāli iekārojamas mākslinieces rotas padara izteiktā dekorativitāte – šķietami necilie materiāli (līdzās aknām arī vaniļas standziņas u. c.) izrotāti ar sudrabu, ametistiem, akvamarīniem, turmalīniem, zeltu utt.

Kontroversiālākais Kristīnas Lauritsas rotās izmantotais materiāls ir maize. Protams, laikā, kad visi tabu sen krituši, to diezin vai vairs varētu traktēt kā izaicinošu drosmi. Taču bērnībā tik bieži dzirdētais: "Nespēlējies ar maizi!", domāju, zemapziņā kā neapstrīdams ētikas bastions mājo katrā no mums. Kā apgalvo māksliniece, maize, kura tiek dekorēta ar dārgakmeņiem un zeltu, viņas rotās ir atgādinājums par tās patieso vērtību – ir brīži, kad uz tās fona arī visaugstākās proves zelts kļūst bezvērtīgs un kad gabaliņš maizes ir izšķirošs eksistenciālajā "būt vai nebūt". Turklāt uz šīs pasaules joprojām ir tik daudzi, kas to ļoti labi zina. Provocēt, likt domāt – tas kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem bijis viens no konceptuālās rotas izaicinājumiem.

Grāmata pārtop par rokassprādzi

Eves Margusas-Villemsas un Piretas Hirvas rotas pārsteidz ar sajūtu trauslumu un delikātumu. Piretas Hirvas darbi dažbrīd atgādina juteklisku ķermeņa nospiedumu palagā, dzīves iezīmētu miesas kroku, japāņu origami maģisko virtuozitāti un Lučo Fontanas spēju gleznot ar audekla virsmā ievilktām "rētām". Piretas Hirvas rotas ir kā aprauti žesti, kas izvairās pateikt pārāk daudz, visas tālākās interpretācijas atvēlot skatītāja (nēsātāja) iztēles robežām.

Apvienības ideoloģiskais fundaments (un tas jūtams arī izstādē) ir divas spilgtas personības igauņu rotu dizainā – Igaunijas Mākslas akadēmijas Rotu nodaļas profesore, viena no starptautiski pazīstamākajām igauņu rotu māksliniecēm Kadri Malka (tieši viņa savulaik bijusi arī apvienības iniciatore) un tās galvenais komunikators, Igaunijas Mākslas akadēmijas Dizaina fakultātes profesors, fotogrāfs, lektors, daudzu starptautisku izstāžu dalībnieks Tanels Vēnre. Viņš uz Rīgu atvedis dažas no rotām, kas nesen bija skatāmas viņa personālizstādē The Will/Griba Tallinā. Tās centrā bija grāmata – rotu valodā transformējusies cilvēces vēstures, ideju, domu un emociju krātuve.

Tanela Vēnres režijā grāmata pārtop par jebko – kaklarotu, šalli, rokassprādzi, gredzenu –, un tās eventuālais saturs risina teju miesisku dialogu ar skatītāju. Kādas grāmatas – rokassprādzes, kuras veidols teju saplūst ar izstādes scenogrāfijas dedzinātā koka krāsmatām, – iluzorās lappuses, kad tām pieskaries, sairst putekļos, uz pirkstiem atstājot pelnu un vairs neizlasāmu rakstu nospiedumu. Var tikai minēt, kas tā savulaik bijusi – kriminālromāns vai filozofisku eseju krājums.

Tanela Vēnres kokā un kaulā izgrebtajām grāmatām nav vārdu un nosaukumu, taču tām piemīt metafizisks sajūtu blīvums. Mākslinieks stāsta, ka līdz grāmatas idejai nonācis, pateicoties acīs iekritušajam teikumam no Jāņa evaņģēlija: "Iesākumā bija vārds." "Ko nozīmē – sākumā bija vārds? Tas ir ļoti abstrakti. Mani vienmēr saistījusi mūžības tematika un koncepti, kuri nav sasniedzami. Sākumā – kur tas ir? Kur tas sākas? Kāpēc jūs tur nevarat nokļūt ar prāta starpniecību?" jautā Tanels Vēnre.

Pirmā grāmata tapusi no koka ahāta un šobrīd piedzīvojusi jau neskaitāmas interpretācijas. "Tā tika eksponēta Ziemeļvalstu rotu izstādē From the Coolest Corner, kas vēlāk apceļoja virkni reģiona valstu. Šis darbs izraisīja lielu interesi, un es pēkšņi sapratu, ka tam piemīt izteikts komunikatīvs spēks, maģija. Pirms tam par to nebiju aizdomājies, vienkārši strādāju," uzsver Tanels Vēnre. Pārsteidzošākais viņa grāmatās ir tas, ka tās pat bez vārdiem acumirklī uzbur netveramas asociācijas ar to iespējamo saturu. Viena izskatās pēc pasaku grāmatas, cita – pēc Umberto Eko romāna un vecā drukā rakstītas aizgājušo laiku relikvijas.

Savukārt Kadri Malkas rotās un arī viņā pašā ir kaut kas šamanisks. Viņas rotas mazliet līdzinās rituāliem priekšmetiem, mītiskiem komunikatoriem starp esību šeit un tur. Atšķirībā no pārējiem apvienības biedriem Kadri strādā galvenokārt tikai ar dārgmetāliem, nepieļaujot kompromisus ne materiālu izvēlē, ne to interpretācijā rotu veidolā. Viņas darbiem piemīt melanholijas piestrāvots poētisms, un viņu interesē tumšo kaislību skaistums. Rotas ir kā spirituāla esence, kurā satikusies materiāla un viņas pašas konkrētā mirkļa enerģija. "Mākslas darbs ir spēcīgāks par mākslinieku," saka Kadri Malka. Iespējams, tā arī ir vienīgā gaisa pils, kam iespējams materiāls veidols.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja