Ejot uz izstādi Nenorunātās tikšanās, atcerējos citu vērienīgu ekspozīciju, kas pirms diviem gadiem notika tajās pašās Arsenāla telpās un lielāko daļu no apmeklētājiem ātri vien saskumdināja, par spīti tam, ka nosaukums bija it kā gaišs – Nākotnes valsts. Es toreiz izstādi apmeklēju kopā ar savas ģimenes jaunāko paaudzi, lai uzklausītu pusaudžu un jauniešu viedokļus, kas pēcāk tika iekļauti rakstā Jaunieši atrod fēniksu bez spārniem portāla Satori sadaļā Ar bērniem.
Viena vienīga vilšanās ar maziem cerības stariņiem – tā toreiz mūsu sarunu laukā rezonēja izstāde, kurā piedalījās liela daļa no mūsdienu latviešu mākslinieku zieda. Vilšanos jau sākotnēji sagādāja pati ekspozīcija, kas diezgan tieši atgādināja arābu pilsētu tirgotāju apsēstās medīnas, nevis uzbūra vīzijas par nākotni – ienākšanu citā, nākotnes pasaulē. Jaunieši bija velti iedomājušies, ka nokļūs gluži vai laika mašīnā, ieraudzīs pasauli pēc vai arī pirms piecdesmit gadiem, kad futūrisms bija modē, kad visi skatījās kino par kosmosu un lasīja zinātnisko fantastiku.
Stikla lodīšu kalni
Tas, kas pievīla toreiz, ar divkāršu jaudu iepriecina tagad – izstādē Nenorunātās tikšanās. Abās Arsenāla zālēs izkārtotā ekspozīcija ir pārbagāta, tomēr nekas nepārspēj kosmisko ainavu, par ko vārda tiešā nozīmē ir pārvērstas telpas. Var jau paredzēt, ka tieši mirdzošie stikla lodīšu kalni un lejas būs tie, ar ko šī izstāde asociēsies, paliks atmiņā un ierakstīsies vēsturē (to brāļu Strugacku zinātniskās fantastikas stāstu noskaņās un Andreja Tarkovska Stalkera kadru līdzībās ir iekārtojis arhitektu birojs ĒTER, izmantojot uzņēmuma Priekuļu bloks ražotās stikla granulas).
Izstādes rīkotājas – triju kuratoru komanda – ir pretendējušas aptvert maksimāli plašu ideju un darbu areālu, iekļaujot gan vietējo padomju mākslas mantojumu, galvenokārt grafikas, gan arī pavisam jaunus mākslas darbus – video, instalācijas, zīmējumus, gleznojumus –, kas līdzīgā komplektā jau pirmizrādīti Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā izstādē Kopenhāgenā. Līdzās mākslai izrādītas arī padomju laikā nolasītas grāmatas un neseno pagātni skaidrojošs vai atgādinošs – atkarībā no skatītāja vecuma un pieredzes – informācijas stends ar vecām fotogrāfijām un kinoarhīva lodziņu. Tas izpalīdzīgi savieno citādi it kā neiederīgās XX gadsimta 60.–80. gadu Latvijas mākslinieku zinātniskās, rūpnieciskās un kosmiskās vīzijas ar pārējo izstādi, iezīmējot vienu no vadlīnijām – mākslas, zinātnes un politikas utopiju ciešo savijumu padomju zemēs.
Šī līnija izstādē šķiet visdziļāk iegrebta, pateicoties trim Antona Vidokles videofilmām, kurās interpretētas krievu kosmisma kustības dibinātāja teologa Nikolaja Fjodorova XIX gadsimta otrajā pusē paustās idejas. Šo galvu reibinošo domu ietekme uz turpmāko simt gadu notikumiem ir maz afišēta, tomēr nenoliedzama, īpaši runājot par krievu avangarda mākslu, astrofizikas, kosmonautikas un medicīnas attīstību. Interesanti saslēdzas, piemēram, Antona Vidokles filmā skanošais stāsts par pareizticīgo baznīcu kupoliem, kurus dēvē par debesīm, un fakts par Rīgas planetāriju, kas padomju gados atradās Kristus Piedzimšanas katedrāles kupolā. Tomēr ne jau tikai padomju ļaudis nodevās utopijām – Kristapa Epnera darbs iepazīstina un interpretē Otrā pasaules kara bēgļa Kanādas latvieša Gunnara Taņņa izfantazētos projektus, to vidū Pasaules miera centru, kurš simbolizētu dažādas reliģijas un kurā varētu apmesties 200 000 cilvēku.
Augošā sieviešu vara
Vēl izstādē ir skaidri nolasāms koncepts, kas signalizē par ierastās pasaules kārtības maiņu. Šīs līnijas atslēgvārdi ir feminisms un koloniālisma kritika, savukārt spilgtākais darbs – Ievas Balodes Pasūtījums. Filmā vienlīdz asprātīgi, satīriski un dumpīgi propagandēta augošā sieviešu vara. Īsajā videostāstā, kurā galveno varoņu lomās darbojas kuratores Solvita Krese, Inga Lāce un Andra Silapētere, kā arī pati autore, ir iekļauti pārsteidzoši daudzi slāņi – no viduslaiku, Gustava Kluča konstruktīvisma un socreālisma kolosu estētikas līdz B kategorijas kino iztēlotajām un izstrādātajām nākotnes klišejām, no sievietes kā patētiska, sargājoša, viesmīlīga akmens simbola līdz dzīvelīga, brīva un egoistiska kiborga tēlam.
Iepriecinoši, ka beidzot arī Latvijā vienkopus redzams tik daudz mākslas, kas iedarbīgi, biedējoši vēstī par ekoloģiju, dabas nākotni. Protams, tas ir novēloti un pašsaprotami, jo zinātniskā fantastika jau no sākta gala – 40. gadiem – kritizē zemes iedzīvotāju negausību un izšķērdību. Atzīšos, ka arī es bērnībā labprāt lasīju šī žanra grāmatas un viens no maniem iemīļotākajiem seriāliem bija Viešņa no nākotnes – lielā mērā tāpēc, ka tas palīdzēja nokļūt alternatīvā pasaulē, sabiedrībā bez ļaunuma un stulbuma.
Ievērību pelna arī izstādes pavadošo – izglītojošo un izklaidējošo – pasākumu klāsts, kurā līdzās tradicionālajām kuratoru ekskursijām un sarunu vakariem ar māksliniekiem notiek zinātniskās fantastikas dzejas un mūzikas performance, radošās rakstības darbnīca pusaudžiem, marsmobiļu robotikas darbnīca bērniem un citas iedvesmojošas aktivitātes.
Nenorunātās tikšanās
Izstāžu zālē Arsenāls līdz 23.II