Feet First ir pirmā Georga Bāzelica izstāde, kurā tiek pētītas viņa ilggadējās attiecības ar Edvardu Munku. Apmeklētāji var iepazīt Georga Bāzelica mākslas prakses attīstību no 60. gadu sākuma līdz mūsdienām. Darbi, kuros attēlotais ir apgriezts kājām gaisā, sagrautās pēckara Vācijas ainas un Edvarda Munka rēgs – tas viss un daudz kas cits ir redzams vairāk nekā astoņdesmit gleznās, zīmējumos un skulptūrās.
Bāzelics ataino cilvēka figūru dažādos veidos, savas bērnības ainavas, nacionālās simbolikas fragmentus un pēdējos gados arī paša novecošanas procesu. 1969. gadā viņš sāka gleznot dažādus objektus, kas apgriezti kājām gaisā, lai uzsvērtu abstraktas, tīri gleznieciskas īpašības savos figuratīvajos tēlos. Bāzelics ir dzimis 1938. gadā Hitlera Vācijā, kas bija ceļā uz karu, kurš nedaudz vēlāk sagrāva Eiropu drupās. Piedzimšana šajā "sagrautajā kārtībā" vienmēr ir bijusi galvenā tēma viņa mākslā.
"Mans atskaites punkts ir disharmonija, neglītas lietas... un kājas, kuras ir pārāk lielas," teicis Georgs Bāzelics. Foto – Ūve Kvavīks
Kopš savas daiļrades pirmsākumiem Bāzelics uztur dialogu gan ar laikmetīgo, gan vēsturisko mākslu. Izstādes Feet First centrālā ass ir Bāzelica aizraušanās ar Edvardu Munku. Viņaprāt, Munks ir spēcīgi ietekmējis vācu modernās mākslas attīstību. Bāzelicu īpaši iespaidojuši norvēģu gleznotāja vēlīnie pašportreti un Kliedziens. Munka ietekme ir jūtama gan pašās pirmajās Bāzelica gleznās, kuras tapušas ap 1960. gadu, gan aktos, kurus viņš gleznojis 70. gados. Vēl izteiktāk tā ir saskatāma 80. gadu sākuma darbos. Tajā laikā vācu mākslinieks ir radījis vairākas gleznas, nepārprotami atsaucoties uz Munku, un tajās izpaužas Bāzelicam raksturīgā rotaļīgā pašpārliecinātība. Viņa māksla ir pārsteidzoša, tieša, reizēm agresīva un apzināti neveikla. "Mans atskaites punkts ir disharmonija, neglītas lietas... un kājas, kuras ir pārāk lielas," teicis vācu mākslinieks.
"Kad sāku interesēties par mākslu un nolēmu kļūt par gleznotāju, es ielūkojos sava tēva bibliotēkā, lai paskatītos, ko varu tajā atrast. Tur bija kalendārs ar Munka darbu reprodukcijām," 2014. gada videointervijā atceras Georgs Bāzelics. "Vēlāk uzzināju, ka ar Munku centušies sazināties nacisti. Tur kaut kas varēja sanākt, bet viņš jau bija vecs un atteicās atvērt durvis. Munks bija ļoti populārs, un var saprast, kāpēc, – viņa glezniecības stils ir diezgan neprātīgs, dīvaini sirreālistisks. Runājot par pārējiem māksliniekiem, kuri varēja būt bijuši mani varoņi... Ernstu Ludvigu Kirhneru, Vasiliju Kandinski un Oto Diksu es vienkārši nezināju. Viņi bija vai nu marginalizēti, vai emigrējuši, vai sadedzināti, tāpēc vienīgais man pieejamais mākslinieks bija Munks," skaidro Georgs Bāzelics.
Skats no Georga Bāzelica izstādes Munka muzejā Oslo. Foto – Ūve Kvavīks
"Ir tāda zīmēšanas metode, kura ļauj saprast – turklāt ne tikai psihiatriem –, ka ar cilvēku kaut kas nav kārtībā. Munks zīmēja šādā veidā, piemēram, viņš izmantoja dubultu vai trīskāršu kontūru. Tas mani fascinēja. Iespējams, Munks pats radīja šo mentālo stāvokli, taču mani tas nekad nav interesējis – tikai viņa gleznas. Viņš dzīvoja laikā pirms penicilīna izgudrošanas, toreiz bija diezgan izplatītas ar seksualitāti saistītas veselības problēmas, un Munks šai tēmai bieži pievērsās. Viņa eksistenciālais stils, kas izrietēja no tā visa, mani patiešām piesaistīja," uzsver Georgs Bāzelics. Līdzās viņa izstādei muzejā Oslo ir aplūkojama arī Edvarda Munka darbu ekspozīcija.
Informācija: munchmuseet.no