Bāzelē ir skatāmas aptuveni 70 gleznu un vairāk nekā 100 zīmējumu un grafikas darbu. Izstādi organizējis Fondation Beyeler sadarbībā ar Madrides Nacionālo muzeju Prado. Goija ieņem īpašu vietu Eiropas mākslas vēsturē kā viens no pēdējiem dižajiem galma gleznotājiem un modernās mākslas celmlauzis. Goijas daiļrade, kas aptver posmu no vēlīnā rokoko līdz romantismam, ekspozīcijā tiek parādīta visplašākajā spektrā un visā tās formālajā un tematiskajā bagātībā. Izstāde iekārtota hronoloģiski. Tā iepazīstina ar Goiju gan kā galma gleznotāju, gan kā noslēpumainas un satraucošas glezniecības pasaules radītāju: šeit ir viņa reliģiskie un laicīgie tēli, Kristus un raganu attēli, portreti un vēstures skati, klusās dabas un žanra ainas.
Līdzās karaliskās ģimenes, aristokrātijas un buržuāzijas pasūtītajām gleznām izstādē ir redzami darbi, ko Goija radījis savā mākslinieciskās brīvības telpā, to vidū t. s. kabinetgleznas, kas bieži vien bija paredzētas tikai privātai izstādīšanai. Goija ar viņam piemītošo dumpniecisko apņēmību bija viens no pirmajiem Eiropas māksliniekiem, kurš vērsās pret noteikumiem un dogmām, kas ierobežoja jaunradi, un akcentēja radošo impulsu un izdomas nozīmīgumu. Žanra ainās un vēstures gleznās Goija attēlojis notikumus no ikdienas dzīves Spānijā ap 1800. gadu – sociāli, politiski un reliģiski nemierīgā laikā. Viņš iemūžinājis tirgus un vēršu cīņu arēnu, cietumu un baznīcu skatus, ainas no garīgi slimo patversmēm un inkvizīcijas tiesas.
Raganu attēli ir vēl viens svarīgs motīvs, ko Goija izmantojis, lai atklātu sava laika māņticību. Izstādē var aplūkot ofortu grupu no sērijas Kara šausmas (1811–1814) un daļu grafiku no 1799. gada sērijas Kaprīzes, to vidū ir slavenais darbs Nr. 43 ar nosaukumu Saprāta miegs rada briesmoņus, kurā ir jaušama Goijas rezignētā un melanholiskā atziņa, ka ne saprāts, ne ironija, ne sarkasms nespēj cīnīties ar iracionalitāti.
Par radniecīgu garu Goiju uzskatījuši XX gadsimta grandi Pablo Pikaso, Žuans Miro un Frānsiss Bēkons. Viņš ir nozīmīgs orientieris arī daudziem mūsdienu māksliniekiem, piemēram, Marlēnei Dimā un Filipam Parreno. Franču mākslinieks Filips Parreno pēc Fondation Beyeler pasūtījuma ir radījis filmu, kuras pamatā ir Goijas melno sienas gleznojumu sērija (1819–1824). Šī filma tiek demonstrēta izstādē. Goija uzgleznojis četrpadsmit melnās gleznas savā mājā (tā dēvēta par Kurlā namu) pie Madrides, un, visticamāk, tās nebija paredzētas publiskai apskatei. Šie darbi tika atrasti pēc mākslinieka nāves. Tagad gleznas ir Madrides muzeja Prado kolekcijā, taču tās ir tik trauslas, ka nevar atstāt muzeju.
Savā zinātniski fantastiskajā filmā Filips Parreno atjauno attiecības starp Goijas melnajām gleznām un māju, kuras daļa tās sākotnēji bija. Mākslinieks ļauj skatītājiem ceļot atpakaļ laikā un ieraudzīt gleznas Goijas namā. Filmēšanas laikā muzejā Prado Filips Parreno iemūžinājis gleznas neticami detalizēti, un tas rada unikālu tuvuma sajūtu starp gleznām un vērotāju. Gleznās ir saskatāma katra detaļa un otas triepiens.
Filmā tiek uzburta Kurlā nama atmosfēra (pati māja līdz mūsdienām nav saglabājusies), turklāt nams atdzīvojas caur dažādām skaņām – tie ir čīkstoši grīdas dēļi, uguns kamīnā, vēja šalkoņa kokos, baznīcas zvani. "Esam uzbūvējuši namu ar skaņu palīdzību – mēs to neredzam, bet dzirdam. Tam ir sava jēga, jo zināms, ka Goija bija nedzirdīgs. Vēlējāmies radīt telpas akustisko nospiedumu un ļaut skatītājiem ienākt iekšā gleznās," saka Filips Parreno.
Informācija: www.fondationbeyeler.ch