Ja jautājumu – kas ir Harijs Seidlers? – uzdotu kādam cilvēkam Austrālijā, viņš nešaubīgi atbildētu – pazīstamākais un ražīgākais modernisma arhitekts Austrālijā, kura augstceltņu būves līdzās pasaulē tik pazīstamajam dāņu arhitekta Jerna Utsona operas namam veido raksturīgo Sidnejas siluetu. Lai gan Harijs Seidlers (1923–2006) ir nodzīvojis garu un radoši bagātu mūžu, strādājis kopā ar modernisma spožākajām personībām arhitektiem Marselu Breieru un Oskaru Nīmeieru u. c., tomēr plašam arhitektūras interesentu lokam mūsdienās viņa personība var būt paradoksāla mīkla. Tāpēc meistara 90. dzimšanas dienas atcerei par godu, pateicoties Harija Seidlera dzīvesbiedrei arhitektei Penelopei Seidlerei un Seidlera Arhitektūras fondam, tapusi starptautiska ceļojoša izstāde, ko sagatavojis arhitekts, arhitektūras pētnieks un kurators Vladimirs Belogolovskis (International Curatorial Project, Ņujorka). Līdz šā gada 17. martam arī Latvijā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ir iespēja atklāt un novērtēt šī arhitekta radošā darba fenomenu.
Dzīve kā piedzīvojums
Seidlera dzīvesstāsts varētu veidot grodu biogrāfisko romānu: dzimis Vīnē 1923. gada 25. jūnijā kā otrais dēls pārtikušā ebreju ģimenē, tēvs Makss bija tekstilpreču uzņēmuma īpašnieks, mātes Rozas kuplajai ģimenei piederēja mežizstrādes uzņēmums. Seidleru ģimenes dzīve rit harmonijā un labklājībā vienā no skaistākajām pirmskara Eiropas pilsētām: 1932. Gadā Roza Seidlere, jaunā modernā dizaina estētikas iedvesmota, pasūta arhitektam Fricim Reihlam, Jozefa Hofmaņa draugam, projektēt ģimenes jaunā dzīvokļa interjeru un mēbeļu dizainu. 1938. gada martā Austrija kļūst par Trešā reiha sastāvdaļu, visi ebreju uzņēmumi tiek konfiscēti. Pateicoties vecākā brāļa uzaicinājumam – viņš tolaik studē fotogrāfiju Londonā –, Harijam izdodas pamest Vīni tikai dienu pirms vāciešu iebrukuma. Tā jau piecpadsmit gadu vecumā sākas bēgļu gaitas svešā valstī vienam pašam, bez ģimenes. Laimīgā kārtā viņš tiek uzņemts lēdijas Edītes Makalisteres ģimenē, mācās angļu valodu un apmeklē celtniecības kursus Kembridžas politehnikumā. Tomēr tas nav uz ilgu laiku, jo 1940. gadā angļu varas iestādes visus Austrijas pavalstniekus internē kā ienaidnieku sabiedrotos. Vispirms viņi tiek nosūtīti uz Menas salu, bet vēlāk pilnā neziņā, kurp dosies kuģis, aiztransportēti uz internēto nometni Kanādā netālu no Kvebekas. 1941. gadā Harijs tiek nosacīti atbrīvots un sāk arhitektūras studijas Manitobas Universitātē Vinipegā, kuras pabeidz 1944. gadā. Studējot Harijs iepazīstas ar modernisma arhitektūru un Bauhaus estētikas pamatprincipiem un saprot, ka tieši tas viņu interesē. Uzņēmīgais jauneklis uzraksta iedvesmas pilnu vēstuli Valteram Gropiusam un saņem stipendiju, lai no 1945. līdz 1946. gadam studētu Dizaina skolas aspirantūrā Hārvardā. Hārvardā viņa skolotāji ir Bauhaus skolas dibinātāji Valters Gropiuss un Marsels Breiers, pēdējais kļūst par Seidlera padomdevēju un draugu visas dzīves garumā. Pēc Gropiusa ieteikuma viņš vēl pilnveido krāsu mācību pie gleznotāja Jozefa Albersa Blekmauntinas koledžā Ziemeļkarolīnā. Pēcāk jaunais arhitekts dodas uz Ņujorku un kļūst par pirmo asistentu sava skolotāja Breiera birojā.
Mērķtiecība un pārliecība
Visa Seidleru ģimene pēc kara emigrē uz Austrāliju, kur veiksmīgi atjauno savu tekstiluzņēmumu. 1948. gadā Harija māte Roza aicina dēlu pievienoties ģimenei. "Man bija brīnišķīgs darbs Ņujorkā, Austrālija likās pārāk tālu, un es par to neko nezināju. Tas mani it nemaz nesaistīja, tomēr māte zināja, kā mani ievilināt: viņa uzrakstīja vēstuli, kurā pavēstīja, ka nevēlas vienkārši aicināt ciemos, bet grib pasūtīt man māju. Tas bija pavisam kaut kas cits!" (No H. Seidlera intervijas Brendanam Hačenam, Radio National, 2004.) Tā Harijs atkal dodas ceļojumā – šoreiz gan brīvprātīgi, nevis piespiedu kārtā. Viens no izvirzītajiem noteikumiem bija pa ceļam uz Austrāliju uzkavēties Riodežaneiro Brazīlijā, lai pāris mēnešu pastrādātu arhitekta Oskara Nīmeiera birojā:
"Nīmeiera radošās izpausmes process vairāk atgādina gleznotāja vai tēlnieka darbu. Viņa skices ir kā intuitīvas nojautas, kas racionālam, uz dizainu orientētam prātam var likties absurdas. Bet aizdomas izgaist, kad saprotat, ka pamatā viss balstās uz iedzimtu konstruktīvu loģiku. Nīmeiera radošais ģēnijs sakņojas viņa dzimtajā vidē kā organiska Brazīlijas klimata, ainavas un mentālā gara daļa. Kad Gropiuss 1940. gadā kopā ar studentiem Hārvardā apsprieda Nīmeiera daiļradi, viņš to raksturoja kā arhitektūras pasaules paradīzes putnu (Paradiesvogel)." (Harijs Seidlers, 1994.)
Jau 1948. gada septembrī Seidlers atver savu arhitekta biroju Sidnejā. Ambiciozā jaunekļa nelielajā birojā – dzīvoklī – apmeklētājus uzrunā pamanāms un skaidri formulēts citāts: "Mūsdienu celtniecības prakse Austrālijā ir novecojusi. Tā pieprasa atjaunotni. Mūsu biroja uzdevums ir ieviest šai praksē jaunus standartus, kas radīs progresīvu mūsdienu arhitektūru." Seidlers precīzi novērtē situāciju – viņš ir pirmais, kas ievieš modernisma arhitektūru Austrālijā. Viņa pirmā uzbūvētā ēka – Rozas Seidleres māja – jau tolaik gūst plašu starptautisko ievērību un kļūst par kulta celtni Austrālijā, muzeju (no 1991. gada), kurā ik gadu notiek populārie XX gs. 50. gadu festivāli.
Seidlera arhitekta talants 60 karjeras gados realizējies neskaitāmos projektos. Mērogi ir plaši: projektētas individuālās dzīvojamās mājas, celti lieli dzīvojamie rajoni, daudzstāvu biroju torņi, sabiedriskie un kultūras centri, izpildīti valsts pasūtījumi. Viņa realizētie projekti atrodas Austrālijā, Austrijā, Francijā, Izraēlā, Itālijā, Meksikā un Honkongā. Seidlera arhitektūras mantojuma vidū minama Austrālijas vēstniecība Parīzē (1977), Honkongas klubs centrālajā biznesa rajonā (1984), Bermana privātmāja Austrālijā (1999), Wohnpark Neue Donaularge – dzīvojamo namu rajons Vīnē (1998–2001), arī biroju daudzstāvu torņi, kas piešķir mūsdienu Sidnejas panorāmai tik raksturīgos, atpazīstamos vaibstus. Meistars savos projektos vienmēr ir tiecies sasniegt pilnību, augstākā mēroga kvalitāti, par partneriem darbā izvēloties pasaules dižākos arhitektus, inženierus, māksliniekus un dizainerus, meklējot iedvesmu dabā un citos mākslas veidos, domājot par harmonisku to sintēzi. Izstādē Seidlera daiļradei varam izsekot, pateicoties izcilā Austrālijas fotogrāfa Maksa Dipēna fotogrāfijām, maketiem, neskaitāmiem arhīvu dokumentālajiem un apjomīgajiem video materiāliem.
1996. gadā Seidlers tika apbalvots ar Britu karaliskā arhitektu institūta zelta medaļu, godalgai viņu nominēja Normens Fosters, viņš ir uzrakstījis arī speciālu veltījumu šai Seidlera piemiņas izstādei.
Harijs Seidlers: arhitektūra, māksla un dizains (Austrālija)
23.02.–17.03.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs