Saņemt cienījamu honorāru par darbu, kas aizrauj. Dzīvot un strādāt Latvijā, Šveicē, Vācijā, Austrijā, Krievijā. Tik interesantu dzīvi gribētu katrs. Māksliniecei Monikai Pormalei tāda ir. Šovasar režisora Alvja Hermaņa izrāde Šukšina stāsti, kurai Monika bija fotogrāfe, Maskavā saņēma gada labākās izrādes balvu Kristāla Turandota. Viņa veidojusi Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrāžu Garā dzīve, Ledus, Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība, Klusuma skaņas scenogrāfiju. Monikai ar to nav gana. Cēsu mākslas festivāla laikmetīgās mākslas izstādē Mūslaiku varoņi līdz augusta beigām skatāms viņas jaunākais fotoprojekts Mis Pasaules.
Pie astrologa vai zīlnieces nav jāiet — ko darīšu tuvākajos gados, zinu tāpat, Monika joko. "Protams, es nezinu, kā tieši, bet, ko tajā laikā darīšu, zinu," viņa saka. Tas — par jaunām izrādēm, kas ieplānotas tuvākajos gados. Pagaidām ir vasara, teātrī — starpsezonu laiks, un Monika ir mājās Latvijā.
Tu veido scenogrāfiju lielākajai daļai Alvja Hermaņa izrāžu, kas iestudētas Latvijā un visā Eiropā. Kāpēc tev vēl bija nepieciešama izstāde? Visbiežāk taču cilvēki, spoži realizējoties vienā jomā, noslinko apliecināties vēl arī citās.
Šī izstāde Cēsu mākslas festivālā dod man saikni ar realitāti. Iespēju paskatīties, kas notiek apkārt, reflektēt. Nekur tālu gan neesmu tikusi: izstādes fotosērijā es nodarbojos ar inscenēšanu. Tikai rezultāts ir nevis izrāde, bet izstāde. Domāju, ka visi cilvēki dzīvo ar kādām idejām, kas viņiem nedod mieru. Ir pilnīgi fiziska nepieciešamība tās realizēt. Šī izstāde ir tieši tas gadījums.
Kāda tieši ideja tev nedeva mieru, ka ķēries klāt fotografēšanai?
Ne vienā vien izrādē esmu izmantojusi fotogrāfijas, iesaistot profesionālus fotogrāfus, kā, piemēram, JRT izrādē Ledus vai operā Karmena Latvijas Nacionālajā operā, kuras dekorācijā tika izmantotas fotografijas no brauciena uz Kubu. Pagājušā gada augustā, sākot darbu pie izrādes Šukšina stāsti, ko veidojām ar Hermani Maskavā Nāciju teātrī, man bija iespēja braukt uz Altaju fotografēt pašai. Nezināju, ko tur ieraudzīšu, kādi būs apstākļi. Tur sapratu, ka mani interesē fotogrāfija ne tikai kā skatītājam, jūsmotājam, bet kā interesants komunikācijas veids. Ir tāds brīnišķīgs krievu jaunās paaudzes fotogrāfs Pjotrs Lovigins. Viņa mājaslapā ir intervija ar
Bet tu tagad ielīdi fotogrāfijas dārziņā!
Nē, es neielīdu, bet esmu iegājusi pie kaimiņiem, prasu viņiem padomu, skatos, kā to dara, un mēģinu pati kaut ko izaudzēt.
Kas labs izaudzis tavā dārziņā?
(Smaida.) Rudens ir ražas laiks, tad jau redzēs. Oktobrī Šukšina stāsti būs Rīgā un skatītāji varēs to novērtēt. Pirmos augļus viņi var redzēt jau tagad Cēsu mākslas izstādē Mis Pasaules, kas līdz augusta beigām notiek
Izstādes plakātā tev pašai ir skumīga, saraudāta seja. Tas vedina domāt, ka jaunie fotodarbi ir turpinājums kādai senākai idejai — projektam 6.elements, kas tapa kopā ar Katrīnu Neiburgu. Mūsdienu sievieti jūs pētījāt sociālā šķērsgriezumā, toreiz jūs interesēja, ar ko viņa nodarbojas ikdienā, par ko sapņo, kas viņai somā. Pat sarīkojāt fitnesa nodarbību, kurā piedalījās daudzas jaunās latviešu mākslinieces.
Pati izstādē esmu viena no deviņiem modeļiem, bet šoreiz galvenais bija pamanīt, apbrīnot un cienīt cilvēku dažādību ar jebkuru pasaules uzskatu, dažādos vecumos un ar dažādu nodarbošanos.
Vai izstādei ir kāda saistība ar Altaju, kur brauci, lai radītu fotogrāfijas izrādei Šukšina stāsti?
Vien tāda, ka līdz Cēsu izstādes idejai nonācu, pateicoties darbam pie Šukšina stāstiem. Lai cik lielas izrādē bija fotogrāfijas to fiziskajā mērogā pret aktieri — un aktieriem tādēļ varbūt bija grūti spēlēt —, šīs fotogrāfijas bija tikai izrādes dekorācija. Cilvēki nāk uz teātri vairāk tomēr, lai skatītos uz aktieri.
Šajā izrādē, ko rudenī redzēsim Rīgā, aktieriem gigantiskie portreti bija "jāpārvar", lai notvertu skatītāja uzmanību?
Jā. Ne velti tā tikko ieguva labākās Maskavas izrādes balvu Kristāla Turandota. Abi galveno lomu atveidotāji Jevgēnijs Mironovs un Čulpana Hamatova ieguva labākā aktiera balvu. Domāju, ka neviens neskatījās uz tām fotogrāfijām. Izrādē ir aktiera teksts, mūzika, gaisma. Es kā autors (scenogrāfs, fotogrāfs — A.B.-R.) jūtos aizsargāti. Izstādē savukārt viss ir tīrā formātā. Ir tikai manas fotogrāfijas. Nekādu citu uzmanības novērsēju. Pavisam cits izaicinājums un atbildība par rezultātu, jo ir tikai fotogrāfijas un skatītājs, un vai nu to starpā, kas rodas vai arī nē.
Ko tu gribi ar šiem deviņiem portretiem pateikt?
Mani pārsteidz, cik daudzveidīga ir pasaules uzbūve. Cik dažādi ir cilvēki un situācijas man apkārt. Atceros, kā radās aizmetnis šai izstādei. Es pēc ilgāka laika atbraucu uz Rīgu, un bija iespēja vairākas nedēļas nedarīt neko. Manā gadījumā nedarīt neko patiešām nozīmē nedarīt neko. Nebraukāt apkārt. Es uzskatu, ka ceļošana ir ļoti aktīvs atpūtas veids, pat neuzskatu to par atpūtu. Nelasīt. Neklausīties mūziku. Tāpēc, ka lasīšana, mūzika, filmu skatīšanās — šeit vienmēr kaut kas tomēr uzrunā un tiek sasaistīts ar nākamo izrāžu idejām. Tas faktiski ir ļoti intensīvs iekšējais darbs.
Iebraucot Rīgā, es spēju abstrahēties no visa. Lidostā pamanīju ļoti vecu latviešu kundzi. Viņai bija vismaz deviņdesmit gadu, bet viņa bija lieliskā formā. Ar milzīgu bekpekeru somu. Jutos ļoti pārsteigta. Vīnē, no kuras ielidoju Rīgā, var redzēt daudz cilvēku gados, dzerot kafiju vai vienkārši esot pilsētā. Rīgā tomēr vairāk redz sirmas latviešu māmuļas, tas ir viens noteikts tipāžs. Tāpēc biju ļoti pārsteigta, ieraugot Rīgas lidostā to latviešu kundzi ceļotāju.
Par to, ka viņa nenāk ar smagu iepirkumu somu no tirgus, kur visu var dabūt lētāk, bet ceļo?
(Klusē.) Man ārkārtīgi negribas dot formulējumu cilvēkiem. Tā veidojas stereotipi. Ielikt viņus kādā stereotipu kastē. Tomēr tajā kundzē nebija ne miņas no eksistenciālas nomāktības. Varbūt tāpēc manā fotosērijā ir viena kundze, kurai ir tuvu deviņdesmit. Izstāde ir par to, cik cilvēks var būt brīnišķīgs katrā vecumā un izpausmes veidā, ka viņš var justies laimīgs, arī nenodarbojoties ar to, kas šobrīd skaitās veiksmīgs. Ka var priecāties par savu esamību tāpat. (Izstādē Mis Pasaules ir arī skaistas neredzīgs meitenes portrets, liela auguma sievietes portrets, sievietes militāristes portrets u.c. — A.B.-R.)
Vai tāpēc izstādei devi nosaukumu Mis Pasaules?
Nu jā. Daudzas un dažādas pasaules, bet mani intersēja reāli pastāvošu konkursu uzvarētāju portreti. Rīgā notiek skaistumkonkursi, bet pasaulē notiek daudz un dažādi alternatīvie skaistumkonkursi. Meksikā, piemēram, Mis XXL. Par pamatu izstādei ņēmu šo matricu.
Rīgā ieradies vien uz pāris dienām izstādes sakarā. Radošo projektu dēļ tu ļoti daudz braukā apkārt. Vai biji uz svinīgo ceremoniju Maskavā, kad Šukšina stāstiem pasniedza balvu?
Nē.
Žēl. Gribēju vaicāt, kā Maskavā svin.
Apmēram iztēlojos. Ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem, kad Garā dzīve dabūja balvu festivālā Zelta maska kā labākā ārzemju izrāde, bijām Maskavā. Tas bija svinīgs pasākums ar saviesīgo daļu. Neatšķiras īpaši no mūsu Spēlmaņu nakts. Protams, es labprāt būtu dzirdējusi, ko, pasniedzot Alvim Kristāla Turandotu, sacīja Mihails Gorbačovs. Zinu, ka viņš savā runā pieminējis, kā iespējams trīs stundas noturēt skatītāju uzmanību izrādē, kas notiek vienkārši uz koka soliņa (smaida). Dekorācija Šukšina stāstos, izņemot foto fonu, ir ļoti askētiska.
Kāpēc neaizbrauci uz ceremoniju?
Gribēju, bet man bija fotografēšana Cēsu izstādei. Par balvu uzzināju dažas dienas iepriekš, bet pirmdien agri no rīta man bija jāfotografē.
Cik daudz tu vispār esi Latvijā?
Labprāt būtu vairāk. Tajā pašā laikā man laikam būtu grūti nebūt prom tik daudz, cik esmu.
Tas, kurā valstī top izrāde, kuru tu kopā ar Alvi Hermani veido, ietekmē tavu pašsajūtu?
Tas ir būtiski. Man patīk apgūt jaunas teritorijas. Tai pašā Vācijā, kas ir liela, ar ļoti daudz teātriem, es vienmēr aizbraucu kā "nekas" ar ideju. Katru reizi man jāmaina taktika.
Tātad katru reizi tu pārdzīvo jaunas darbavietas stresu?
Stress varbūt ir, sēžot ntās stundas lidostā un lidojot. Kad sākas sarunas par izrādi, ir savādāk. Satraukums — fizioloģiska reakcija, sākot darbu pie jauna projekta, bet man laikam ir līdzīgi kā aktieriem, kuriem sākot strādāt, stress pazūd.
Kādā mērā tu kā cilvēks jūties atbildīga par savām izrādēm?
Ļoti daudzas mūsu izrādes balstītas uz realitātes ekspluatāciju, bet tas nenozīmē, ka tā ir realitātes kopēšana. Jaunākā izrāde Kabalas noslēpumi, ko taisījām ar Alvi Ķelnē, — cilvēciski man likās ļoti pareiza aktieru pastiprinātā interese par to, kā norit ortodoksālo ebreju — hasīdu sadzīve. Tas prasīja lielu laiku — atrast atbildes uz visiem jautājumiem, jo hasīdu komūna ir ļoti noslēgta. Cilvēciski tas bija ļoti pareizi — noskaidrot līdz pēdējam, piemēram, kā tiek nēsāta kipa un kad tiek iedegta menora, viņu septiņzaru svece. Kā māksliniekam man tomēr liekas, ka daudzām lietām nevajag pievērst tik lielu uzmanību, jo tas, ar ko nodarbojas teātris, ir tomēr mākslinieciska interpretācija. Tā nav dokumentālā filma. Man patīk termins "realitātes inscenēšana".
Dzīvē nepieķer, ka inscenē pati savu realitāti? Tava skaistā mistera Riplija dzīve ar braucieniem uz Maroku, Altaju, Meksiku, lai gūtu iedvesmu, — tā jau pati par sevi ir kā filma vai izrāde!
Protams, es varu inscenēt. Tas saistīts ar manu raksturu. Strādājot teātrī, esmu izmēģinājusi visu: gan histēriska mākslinieka darba stilu, gan arī paģērošā. Vai ļoti draudzīgā, kā tas bija Cīrihē — viņi joprojām man ir labi draugi, daži pat manis dēļ braukuši uz Rīgu, kur iepriekš nekad nebija bijuši. Laikam meklēju ideālo komunikācijas modeli, ko varētu veiksmīgi visu atlikušo mūžu lietot.
Nākamā izrāde, pie kā ar Alvi strādāsim, būs Vīnē. Atceros, kad strādājām Cīrihē, mēs... (meklē vārdu) pēc tik ilgas strādāšanas pie izrādes Krievijā man brīžiem ir problēmas ar latviešu valodu — kā latviski ir vela buržuaznij obraz žizņi?* Es mēģināju iekļauties tajā vidē.
Krievijā vienā žurnālā reiz redzēju ļoti smieklīgu mākslas darbu fotogrāfiju: nofotografēti tuvplānā sarkanie ikri, un ar melnajiem ikriem uzrakstīts "Žizņ udalasj"**. Ceru man nekad nepienāks brīdis, kad par sevi tā domāšu. Es tomēr esmu tāds brīnišķīgs padomju laika produkts: bērnība, pusaudžu gadi, akadēmijas laiks — nekādu rūpju par iztiku! Varēja vienkārši baudīt dzīvi. Ja ir runa par karjeru mūsdienu cilvēka izpratnē, esmu to sākusi ļoti vēlu — ap 30 gadu vecumu. Tikai 29 gadu vecumā iemācījos angļu valodu, ko līdz tam nezināju. Neko jau gan neesmu nokavējusi. Viss vēl ir priekšā.
Tagad lieliskās karjeras dēļ tev rokas sasietas, vai esi gatava jebkurā brīdī atteikties, veltīt laiku kaut kam pilnīgi citam?
Es domāju, ka varu atteikties. Nākamajā sezonā, piemēram, būs izrādes, konkrēti Itālijā, ko Hermanis veidos bez manis.
Tas neiesit pa sirdi?
Vienkārša pauze, kuras laikā tapa izstāde Cēsīs. Citi cilvēki, situācijas. Taču teātris man jo proām ir liels izaicinājums un galu galā mana profesija, lai es no tā atteiktos uz ilgu laiku.
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc tu strādā?
(Ar neviltotu pārsteigumu.) Vai tad ir cilvēki, kuri strādā uzspiestā kārtā? (Pieklust. Aizdomājas.) Jā, es nezinu. Tas ir tas, ko es nezinu. Interesanti būtu uzzināt.
* dzīvoja izsmalcināti, bagātīgi (krievu val.)
** dzīve ir izdevusies (krievu val.