Nemiernieks, kurš apsedlo dēmonus

Viņš pazīstas ar dēmoniem. Un arī tiem mākslinieks Juris Artūrs Putrāms (1956), šķiet, ir savējais. Viņiem veidojušās ilgas, sarežģītas un dažādos plānos mijdarbīgas attiecības, no kurām šoreiz izcelsim tikai mākslu pasaulē iepītās. Katrā ziņā viņš tos – dēmonus – reizēm skaisti apsedlo un iejāj savas smīnīgās kreativitātes ganībās. Tajās šis puisis iz Pļaviņām pakāpeniski pats nonāca jau padomjlaikā, 70. gados, – gan apgūstot Rīgas Celtniecības tehnikumā arhitektūras zinības, gan vēl jo dziļāk nirstot radošuma pasaulē caur Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā gūto pieredzi.

Glāsti pret spalvu

Tā pa īstam Juris Putrāms kā jaunais daudzsološais nemiernieks uzliesmoja lielo pārmaiņu griežos – XX gadsimta 80. gados. Tad apmēram vienlaikus parādījās vesels spiets citādi un nikni domājošu mākslinieku, piemēram, Andris Breže, Māris Ārgalis, Ojārs Pētersons, Aija Zariņa, Ivars Poikāns, Juris Dimiters, Oļegs Tilbergs... Tostarp arī šis špāsīgais savdabis Juris Putrāms. Astotās desmitgades vidu un otro pusi atceramies kā Gorbačova perestroikas un glasnostj periodu, kurā katram jaunajam radošajam garam vissvarīgākais notikums, šķiet, bija cenzūras atcelšana un ar varas tvēriena atslābināšanos saistītā skābekļa pieplūde, kad būtiski pagaisa visādu iesīkstējušu padomisku "nedrīkst" liegumi, žogi, barjeras... Un cēlās arī dižais atmodas vilnis. Varētu teikt, tieši tad, vēl krietnu laiciņu pirms neatkarības atgūšanas, pilnībā nobrieda arī mūsdienu Latvijas laikmetīgā māksla, kuras raksturošanai dažkārt likumsakarīgi lieto no socreālisma pilnīgi atsvešinātus jēdzienus – modernisms, postmodernisms, avangards...

Šķiet, radikālāku lūzuma līniju ilgajās protesta rūgšanas norisēs iezīmēja slavenā Ojāra Ābola inspirētā Mākslas dienu izstāde Daba, vide, cilvēks 1984. gadā Pēterbaznīcā. Tur starp daudzām pirmreizībām ievadījās arī Jura Putrāma ceļš mākslas plašumos (vai džungļos, vai labirintos?). Šī laikmeta jauno māksla visai konservatīvajai sabiedrībai atklāja neierastu, no vecā salonisma un dailes kursa krasi atšķirīgu izteiksmību. Tās daudzveidīgo formu valodā skaidri jaudās Rietumu avangarda akcenti, kuru publiskās manifestācijas nedaudz agrāk no padomiskās varas puses tiktu traktētas kā nepieņemama un visnotaļ apkarojama subversija. Nu Padomju Latvijas mākslas arēnā aizvien uzstājīgāk parādījās instalācijas, hepeningi, performances, multimediji, ekspresionismi, sirreālismi, hiperreālismi... Mākslas darbu saturiskais piesātinājums tapa aizvien jo raupjāks, sociāli dumpīgāks, atskabargaināks, pret spalvu glāstošs.

Juris Putrāms še visādi bija starp pirmajiem darītājiem, tajā skaitā Mākslas dienu provokatīvajās instalācijās Rīgas stacijas pazemes pārejā, kas daudziem cilvēkiem pirmo reizi dzīvē rosināja jautājumu – kas vispār ir māksla. Tolaik jaunie attīstīja arī milzu grafikas lapas, kādus divus trīs metrus lielas sietspiedes. Tās iesauca par supergrafikām, lai gan termins attiecināms uz kaut ko gluži citu – grafiku arhitektūras vidē. Visur vārījās nemiers, un māksla vadīja sprieguma plūsmas kā vara vadi elektrību.

Daiļais disidentisms

Tiesa gan, robežpārkāpēju jaunās mākslinieciskās aktivitātes gan varbūt nevarētu saukt gluži par revolucionārām vai atklāti dumpīgām, kā tagadējie mākslas vēsturnieki reizēm mīl spekulatīvi heroizēt. Pirmkārt, jebkura ķecerība parādījās tikai tad, kad vara to patiesi pieļāva, piekāpās, aprada ar to. Pat ieraudzīja sadarbības iespējas. Ne velti varas dāsni atbalstītā Latviešu avangarda lielizstāde Rietumberlīnē 1988. gadā līdzās visiem labticīgajiem mākslinieku nodomiem kalpoja arī par propagandisku PSKP reformētās un liberalizētās padomju sistēmas piemēru. Tā sakot – parādīt Rietumiem tādas padomju mākslas brīvības, lai šamējiem mute paliek vaļā... Kaut kas jau šai nozīmē arī izdevās. Un savu laimīguma artavu dabūja visi. Arī Putrāms.

Otrkārt, rātnais un uz dailes problēmām vērstais latvju mākslas "disidentisms" nemēdza pārāk dziļi ietiekties atklātā esenciālā konfrontācijā ar režīmu, kā tas daudz biežāk notika krievu andergraundā. Maskavas un Ļeņingradas mākslas vide bija nesalīdzināmi kodīgāka. Turpretim Latvijā "opozīcijas" pretenzijas aprobežojās galvenokārt ar alternatīvu estētiku, netradicionālākām formām, savukārt saturiskais buntavnieciskums turējās elegantu metaforu, mājienu un tik iecienīto zemtekstu rāmjos. Tā sakot, ar kulaciņu kabatā.

Tomēr Latvijas mākslā tajā laikā uzplauka kāds neparasts, pat neticams paradokss. Tā bija plakātu māksla jeb Rīgas plakātu skola, kuru no rutinētas padomju propagandas standartiem jau 60. gados uzjundīja Gunārs Kirke. Plakāts še iesākumā guva tikai modernāku grafisko izteiksmi, vēl konsekventi saglabājot oficiozo saturu un kanonisko optimismu. Citādi arī būt nevarēja, jo plakātu izdošana bija pilnībā atkarīga no varas institūcijām – LKP CK izdevniecības, LPSR Kultūras ministrijas utt. Tur valdīja dzelžaini kaulains uzskats, ka plakāts ir viens no svarīgākajiem kompartijas ideoloģiskajiem ieročiem. Tātad it kā tāda svētā govs, kurai visādiem modernistiem un formālistu nešķīsteņiem būtu liegts pat tuvoties. Tomēr Gunāram Kirkem šajā grafiskā dizaina lauciņā izdevās sapulcināt dažādu nozaru jaunos māksliniekus un izvirzīt tiem pasaules iekarošanas mērķus, ar to domājot plakāta mākslinieciskās izteiksmības radikalizāciju. Lai būtu vēl labāk nekā poļiem, kas tolaik daudzējādi noteica toni. Un tas izdevās! Latvijas plakāts kā būtiski atšķirīgs no visa, kas tapa pārējā PSRS, tika ievērots un daudzkārt internacionāli atzīmēts gan Rietumos, gan – ne bez iezaļas skaudības – arī padomju Austrumos.

Atmodas laikmetā Latvijas plakāta atbrīvotās formas izcilību būtiski papildināja tā politizēšanās sociāli kritiskā gultnē, kur aizvien jo vairāk uzplaiksnīja arī dažādi antisovetisma elementi un nostādnes, notika visai neslēpta vēršanās pret režīma nebūšanām un pat pret Maskavas varu. Daudzus no šādiem plakātiem neticamā kārtā joprojām tiražēja LKP CK plakātu izdevniecība. Tas, protams, bija arī perestroikas, glasnostj un bezcenzūras vaļību rezultāts. Nosacīti – neparedzēts blakusefekts.

Birokrāts un Barons

Mākslinieka vārdu un plašāku ievērību Juris Putrāms guva, šķiet, tieši caur aktivitātēm minētajā latvju augstā plakātisma jomā – tā zvaigžņu stundā jauno dusmīgo zvaigžņu komandā atmodas periodā. Jau tur parādījās viņa agrīnie dēmoni. Tie iemiesojušies kādā vispārinātā un baisonīgā padomju birokrāta tēlā. Jura plakāti tika vērsti arī pret sabiedrības liekulīgo konformismu, kas atklājās kādā hameleonhominīda veidolā. Šī pusmitoloģiskā radījuma formula pāriet arī Jura Putrāma tīrajā mākslā. Arī dažādās grafiskajās lapās vai gleznojumos atkārtoti bolās biedēkļa izvalbītās acis. Pat slavenais Putrāma plakātmeistardarbs – Krišjānis Barons – māksliniekam dēmonizējies kā tāds senprūšu dievs – ne ta Perkunas, ne ta Potrimps?

Visādu baisonību tēlojumi sen vairs nav svešāds izņēmums Latvijas mūsdienu mākslā. Šai nu jau izvērstajai tradīcijai, ja īpaši nerokamies folkloras dzīļu sirsnīgajās velnībās, saknes dažkārt saskata ekspresionismā, ko laikmetā pēc Pirmā pasaules kara tik daiļi piekopa uz rietumnieciskas latvju mākslas veidošanu čaklie latviešu censoņi. Kālab tomēr daiļi? Atcerēsimies, ka 20. gadu ekspresionisma motivācija izrietēja no lielā kara posta, kas lika domāt par visas Rietumu civilizācijas, kultūras un kristietības morālo bankrotu. Šo nostādni visasāk, šķiet, pārdzīvoja vācu mākslinieki. Skeleti, zarnu staipīšana, asins šķaidīšana un sabiedrisko attiecību sifiliss mākslas tēlos krietni atskurbināja par buržujisku uzskatīto publiku. Pretstatā tam mūsu mākslā viss izrādījās krietni piegludinātāks, estētiskāks, bez īpašiem vizuālā šoka efektiem. Latviski likumpaklausīgāks un piedienīgāks, izņemot Padega izlēcienus.

Jaunu garšu uz negantībām atnesa nesalīdzināmi labklājīgākie atjaunotās neatkarības gadi. Varbūt kā pretreakcija uz glancīgāku dzīvi? Kā spilgtu piemēru varētu minēt Kristiana Brektes mākslas monstrozo nekrofiliju. Dažkārt šāds šoks un biedēšana, lai cik motivēta un pamatota tā būtu, ar savu koncentrētību disbalansējas un sāk uztverties kā iebrauciens kāda lunaparka plastmasas šausmu tunelī, radot aizdomas, ka par īstu hororu mums vēl i ne nojautas nav.

Mošķu klasifikācija

Visā šajā mošķu klasifikācijā ir iemesls meklēt vietu arī Putrāma dēmoniem, hameleoniem, hominīdiem. Raugi, piemēram, mūsu priekšā ir pāris Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā iekļauto 1990. gada putrāmismu – apgleznota skārda instalācija Ugunskrupja bērns un rūsējošā tērauda veidojums Kamikadze – propagandists. To izvērtējumā jālūko tapšanas laiks. Padomju ēras noslēgums vēl tikai tuvojās. Juris Putrāms vēl joprojām, vismaz ar vienu kāju, skaitījās padomju mākslinieks. Tas ir fakts, kam varbūt nebija izšķirošas nozīmes, bet kas gan vēl varēja darbināt zināmas mentālas bremzes ekstrēmiskā dēmoniskumā, kāds brīvajos Rietumos jau izsenis vaļīgi plosījās. Abos – gan Ugunskrupī, gan skārda Kamikadzē – jaužama paindīga ironija, pat humors. Tas aizvien spiežas cauri teju visām Jura Putrāma dēmonu maskām kā nopietnā ģīmī aizturēti smiekli.

Vispirms jau pati tehnikas izvēle, kurā viežam sarkastisku epatāžu par akadēmiski solīdiem un cēlai mākslai piedienīgiem paņēmieniem. Še gruntēta audekla un eļļas vietā bomziski rūsējošs skārds un ielu grafiti manierē ar erzackrāsām veikts krāsojums, ko meistars dēvē arī par gleznojumu. Varbūt šādā "pagaidu mākslas" izpaudumā ieslēpta ironija par mūžīgajām vērtībām? Ne mazāk grabažniecisks ir arī no skārda caurulēm lodētais Kamikadze – propagandists, kura tēlā varam jaust kāda padomiski ideoloģiska bankrota metaforu. Vismaz tā to varēja tvert uz politiskiem zemtekstiem kārā Latvijas publika šī darinājuma tapšanas laikā. Propagandists ir sajēdziens, kas mūsdienu jaunatnei, visticamāk, galīgi slīdētu garām. Kamikadzem ir ironiska materialitātes norāde – rūsējošs tērauds kā pretstats visiem citiem, kas tā lecas un lielās par tolaik pilnīgi deficītā un stratēģiski militārā materiāla – nerūsējošā tērauda – izmantojumu savos darbos.

Skārds ir viens no Jura Putrāma svarīgajiem mūža materiāliem. Ja sakām – muitnieks Ruso, analogi varētu teikt – skārdnieks Putrāms. 1991. gadā tapa nākamais lielais cauruļvīrs – ģeometriska stāvkonstrukcija Cilvēks, kurš klausās kanālu Nr. 3. Savukārt gadus desmit vēlāk nu jau vairs galīgi ne jaunais un vairs arī ne tik daudzsološais mākslinieks, nu jau teiksim – klasiķis, kādā žurnāla Studija laidienā ar putrāmisku ironiju par sevi kolorīti izteicās: "Es esmu ķerts, nevis idiots!" Jo dēmoni ķer viņu, un viņš atkal – dēmonus. Turpinās dēmonu deja. Tur arī jēga!