Ernesta Kļaviņa parodijas žanra zīmējumus no laikraksta Diena un žurnāla Ir Latvijā pazīst plaša auditorija. Viņa darbība šajā laukā parāda, ka māksliniekam ir lieliska humora izjūta. Tieši labdabīgais, intelektuālais humors ir pirmais, ar ko mirklī saistās Ernesta Kļaviņa māksla. Savukārt muzeju kolekcijām tiek iegādāti viņa glezniecības darbi. Acīmredzot ne velti Ernests Kļaviņš gājis Latvijai klasisko gleznotāja izglītošanās ceļu Jaņa Rozentāla Mākslas skolā un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kuru absolvējis 2002. gadā.
Vieta kolekcijā
Ernesta Kļaviņa darbi ir iekļauti topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, kas veidojas sazobē ar ABLV Bank kolekciju. Kopš 2005. gada, kad ABLV Bank (toreiz – Aizkraukles banka) noslēdza līgumu ar LR Kultūras ministriju, tiek veidots vērtīgs un plašs mākslas krājums, kas atspoguļo nozīmīgākās parādības XX gadsimta pēdējās un XXI gadsimta pirmajās desmitgadēs. Starptautiska profesionāla ekspertu komisija ir atlasījusi ievērojamākos paraugus, no kuriem daļa ir iegādāta par ABLV Bank līdzekļiem un ir tās īpašums, daļa – izmantojot dažādus finanšu instrumentus – nonākusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārziņā. Abas kolekcijas daļas viena otru papildina, kopā veidojot priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas daudzveidību.
Tās kopā būs skatāmas iecerētajā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejā Skanstes ielas apkaimē, par kura celtniecību principiāli vienojušies ABLV Charitable Foundation, Kultūras ministrija un mecenāti Boriss un Ināra Teterevi. Arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā ir četri Ernesta Kļaviņa darbi no 2011. gada izstādes Karš starp titāniem un rūķīšiem, kura tika nominēta Purvīša balvai. Autoram ir sava atstatus vieta jaunākajā latviešu glezniecībā.
Es šajā gluži vai leģendārajā izstādē pavisam zaudēju galvu pie darba Romantiķis, burtiski iemīlējos tajā no pirmā acu skatiena. Tas bija balta suņa profils uz zilu debesu fona ar ainavas motīvu tālumā. Uz līdzenas vietas gribēju iegūt šo mīļumu savā īpašumā. Minūtes laikā pieņēmu lēmumu to nopirkt, lai maksā ko maksādams! Un pareizi darīju, jo pavisam drīz Romantiķi kārojuši iegādāties arī citi izstādes apmeklētāji, kā stāstīja galerijas Alma vadītāja Astrīda Riņķe. To var interpretēt kā sava veida psihozi, jo izstādes Karš starp titāniem un rūķīšiem darbus galu galā izpirka pa tīro. Demokrātiskā cenu taktika nebija vienīgā motivācija pircējiem tos burtiski izķert. Šādi panākumi Ernestu Kļaviņu piemeklējuši pēc desmit gadu neatlaidīga izstāžu darba, tāpēc pakāpsimies nedaudz atpakaļ, kad mākslinieks 2000. gadā, piedaloties savulaik populārajā ikgadējā Rudens izstādē, tikai sāka savu izstāžu karjeru.
Ulmanis sirdī un sviestā
Piedalīties lielā kopizstādē nav tik aizraujoši kā pašam būt kuratoram. Studiju gados Ernests Kļaviņš šādu uzņēmību izrādīja un organizēja labāko politiskā aktīvisma izpaudumu pēdējo desmitgažu Latvijas mākslā. 2001. gadā, reaģējot uz Kārļa Ulmaņa pieminekļa konkursu un tajā izvēlēto vadoņa tēlu labības laukā, kas acīmredzami atkārtoja jau izsmeltās un stipri sagurušās padomju tēlniecībā radītās vadoņu pieminekļu klišejas, Ernests Kļaviņš Mākslas akadēmijā organizēja parodējošu studentu darbu izstādi Ulmanis mūsu sirdīs. Viņš pats tai veidoja nelielu bijušā prezidenta statueti sviestā. Ulmanis, kā zināms, veicināja sviesta eksporta rekordus Latvijā. No šī materiāla apzīmējuma darinātais izteiciens "pilnīgs sviests" labi derēja itin visu norišu apzīmēšanai, kas risinājās ap Ulmaņa pieminekli: oficiālajam konkursam, pašu studentu aušībām un nacionāli noskaņotās partijas Visu Latvijai! piketam pie Mākslas akadēmijas.
Lai gan ļembasts sanāca varens, neveiklo Ulmaņa pieminekli vēlāk tomēr uzstādīja. Taču studenti bija pauduši savu attieksmi, veicinājuši sabiedrisko apspriešanu un pieteikuši, ka jaunatne nebūs vis inerta. Turpmāk Ernesta Kļaviņa mākslā komentāri par kaut kādu absurdu ("pilnīgu sviestu") tiek izmantoti regulāri. Jau pievēršanās mitoloģizētā tautas elka Ulmaņa problēmai norādīja, ka mākslinieku interesē nacionāli mīti un ka viņš tos spēj izmantot šodien.
Savai pirmajai personālizstādei LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā mākslinieks nosaukumam izvēlējās tautasdziesmas rindu par Ziemassvētku tēmu – Ziemassvētki sabraukuši rakstītām kamanām. Izstādē radiovadāmajām spēļu mašīnītēm (mūslaiku kamaniņas) tika piestiprinātas jēlas vistiņas – Ziemassvētku mielasta gardumiņš. Skatītāji varēja tās vizināt pa izstāžu zāli. Beigtu dzīvnieku ķermeņu izmantošana mākslā nav nekāds jaunums, tomēr tas joprojām ir samērā spēcīgs materiāls, jo izsauc negatīvas fizioloģiskas sajūtas – līķi tomēr! Paņēmiens šajā gadījumā drīzāk bija vērtējams kā ekspresīvs, provokatīvs žests, lai atgādinātu, ka Ziemassvētki pārvērtušies par ēšanas un popkultūras svētkiem. Pārdošanas un patērēšanas spiediens ielaužas tradīcijās un pārvērš tās par popkultūru, tradīcija kļūst par popkultūru.
Izkrāsotās karikatūras
2003. gadā Ernests Kļaviņš piedalījās vienā no nozīmīgākajām tā laika Latvijas laikmetīgās mākslas izstādēm 2SHOW, kura notika Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā un kuras kuratore bija Helēna Demakova. Divi izstādē eksponētie darbi nonākuši topošajā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā. Šīs agrīnās gleznas ir visai monumentālas – pretstatā vēlāko gadu gleznu necilajam formātam. Rīga dimd (240 x 600 cm) ir saliekama no četriem preskartona paneļiem, savukārt XXX (240 x 840 cm) – no septiņiem.
Rīga dimd ir savdabīgs panno, kas veidots no padomju scenogrāfijā ražīgi strādājušā Ģirta Vilka metos atveidoto tēlu popurija. Radot scenogrāfiju un kostīmus Raiņa lugu Pūt, vējiņi!, Spēlēju, dancoju, Indulis un Ārija, Pumpura un Skalbes darbu iestudējumiem, Ģirts Vilks izveidoja monumentālu tautisku tēlu galeriju, kas padomju laikā izplatījās, tika atdarināta un kļuva par ikvienam pazīstamām padomju laika tautiskā stila klišejām.
Ernests Kļaviņš savā kompozīcijā ietvēris koklētāju, Rīgas Pulvertorni un Zviedru vārtus, un divus dejotāju pārus Nīcas tautastērpos. Māksliniekam citējot Vilka radītos tēlus, sanākusi parodija par kādas sabiedrības daļas ideāliem, nu, apmēram tādiem, kādi varētu būt partijai, kas ienīst visu laikmetīgo un stingi turas pie pagātnes. Tomēr tikpat neadekvāti modernai dzīvei uzvedas vēl kāda cita sabiedrības daļa, kuru komentē otrs Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai iepirktais darbs XXX. Tā vēriens ir vēl iespaidīgāks – astoņus metrus platā gleznojumā attēlota tipiska klasicisma pils. It kā nekā traka tur nebūtu, tomēr situāciju atmasko dārza strūklaka, kuras skulpturālajā centrā lepni izslējies Donalds Daks.
Jaunbagātnieku namos banālais vēsturisko stilu atdarinājums pārvērš vidi par kiču. Tiesa, Ernests Kļaviņš nemēdz komentēt savus darbus, vienkārši ar mīļu humoru attēlo esošo. Šie divi darbi lielā mērā balstās attēla sižetā, tie ir kā milzu izkrāsotas karikatūras. Tomēr mākslinieks ir neatlaidīgi izkopis arī gleznieciskās kvalitātes.
Tonālie trīsskaņi
2008. gada personālizstāde Ainavas un figūras galerijā Alma bija interesanta ekspresīvās glezniecības kolekcija bez sižetiskiem izvērsumiem. Mākslinieks attēlojis visparastāko ikdienības rutīnu, tādējādi pievēršoties tādam grūtam uzdevumam kā atteikšanās no sižeta, tomēr paliekot pie redzamās realitātes. Ainavas un figūras bija kā ainu plūsma, kas slīd garām autoram. Arī mākslinieka jaunākajā personālizstādē Nirējs (2015) bija līdzīgi: ikdienas vērojums, atkal plūsma, dažādas ainas – meitenes Makdonaldā, manekeni skatlogā, galdnieks darbnīcā. Ainu esamība nav atkarīga no vērotāja. Taču Nirējā Ernests Kļaviņš nonācis pie citiem glezniecības paņēmieniem – bieza melna līnija veido vienkāršas figūras, kompozīciju laukumus aizpilda harmonisks kolorīts, tas viss ir ļoti stabils, kompozicionāli līdzsvarots, koloristiski nobalansēts.
Manuprāt, tieši Ernesta Kļaviņa kolorīts, kas bieži veidojas no tonāliem trīsskaņiem un, šķiet, ietekmējies no mūsu klasiskā modernista Jāzepa Grosvalda, ir viņa glezniecisko kvalitāšu stūrakmens, kura dēļ ne vienam vien gribas iegūt mākslinieka gleznas privātai aplūkošanai savās mājās. Kas tas īsti ir, kas tik ļoti atbruņo, kad uzlūkojam Ernesta Kļaviņa darbus? Labprāt uzskaitītu to, kā tur nav – ārišķības, pompozitātes, vēlmes kaut ko pierādīt. Ir vienkāršība, primitīvisms, tiešums, humors, drusciņ sentimenta, viegla melanholija, izcilas tonālās attiecības. Tas viss kopā ir kas vairāk nekā mehāniska šo sastāvdaļu summa. Ernests Kļaviņš rada ārkārtīgi harmoniskus darbus.
Rūķītis un Visums
Vēlme neko sevišķu nevēstīt Ernesta Kļaviņa mākslā pastāv līdztekus asprātīgajam, ironiskajam skatam. Tās ir kā mākslinieka divas puses. Izstādē Nirējs atklājās abas. Ironija parādījās animācijā. Cilvēciņš iekliedzoties lec no tramplīna baseinā, lai atkal rāptos laukā, kāptu uz tramplīna un atkal lēktu ūdenī, tā atkārtojot eksistenciālo cīņu ar ikdienu. Animācija ir Ernestam Kļaviņam būtisks medijs. Jau minētajā personālizstādē Karš starp titāniem un rūķīšiem videodarbā Trauslā dzīve, kas animēts pirmās paaudzes datorspēļu stilā, parādīts maza rūķīša gājiens lielajos pasaules ceļos. Miljonu vērts ir filmiņas scenārija izklāsts: "Sena tautas leģenda vēsta par mazu rūķīti, kurš nes svecīti cauri birzij. Ceļā rūķītim gadās zari. Ja rūķītis paklups un svece nodzisīs, dzīvību uz Zemes tūlīt pat iznīcinās gamma staru vilnis no tuvākā magnetāra. Rūķītis iet jau vairākus simtus miljonu gadu un vēl nav paklupis, tāpēc iespēja paklupt ir ļoti augsta un aug ar katru sekundi. Iespējams, gamma stari jau tuvojas."
Filmiņas noskaņa ir melanholiska. Mākslinieks pievērsies Zemes evolūcijai un tās iespējamai apokalipsei. Mitoloģija sintezējas ar reālām astrofizikas parādībām. Rūķīša bojāeja nozīmē apokaliptisku dzīvības iznīcināšanu. Interneta vietnes sniedz bagātu materiālu par kosmosa procesiem. Folklorai jāiesaistās kosmiskā cīņā. Mākslinieks saka: "Pasaku tēls rūķītis sanāk kā sargs, kas it kā aizstāv Zemi no briesmīgā, vienaldzīgā Visuma ar gamma stariem utt. Arī misticismu var apskatīt kā aizsargreakciju, bēgšanu no reālā Visuma pasaku pasaulē pie pasaku tēliem, kur ir omulīgāk."
Ernesta Kļaviņa māksla iedvesmu gūst arī no amerikāņu šausmu literatūras autora Hovarda Lavkrafta (1890–1937) radītās Kthulhu mitoloģijas, kurā universs ir kosmisku briesmu pārpilns un kurā darbojas pseidomitoloģiskas būtnes.