Līdzās tādiem latviešu mākslas dižgariem kā Vilhelms Purvītis glezniecībā un Teodors Zaļkalns tēlniecībā cienīgu vietu ieņem arī Rihards Zariņš (1869–1939), latviešu nacionālās grafikas skolas pamatlicējs, oforta tēvs latviešu grafikā. Tomēr viens no ražīgākajiem un nozīmīgākajiem latviešu grafiķiem ir pazīstams mazāk un nav arī tik plaši daudzināts, kā viņa devums būtu pelnījis.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Konrāda Ubāna Mākslas lasītavas galvenais bibliogrāfs Toms Herings, kopā ar kolēģiem atzīmējot Riharda Zariņa 150 gadu jubileju, Nacionālās bibliotēkas (LNB) 4. stāva ātrija galerijā ir izveidojis izstādi Rihards Zariņš. Raksti un grafika. Tā skatāma līdz 30. septembrim.
Starp eksponātiem – pirmais Latvju dainu izdevums (1894) ar mākslinieka zīmēto vāku, augstāko Latvijas apbalvojumu (Lāčplēša Kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa) diplomu paraugi, naudaszīmes un monētas. Īpaša vieta ierādīta fundamentālajam izdevumam Latvju raksti. Izstādi papildina mākslinieka darinātie plakāti, ekslibri, ilustrētās grāmatas un citi materiāli no LNB bibliotēkas krājumiem. Apskatāms arī bibliogrāfisks retums – mākslinieka noformēta grāmata, kas izdota pēc cara Nikolaja II pavēles.
Ir prieks redzēt, ka intervijai atvēlētajā stundā izstādē iegriežas vairāki jauniešu pulciņi un ar interesi pēta grafiķa darbus. "Rihards Zariņš ir vizuāli interesants arī šodien," saka izstādes autors Toms Herings.
Jaunās Nacionālās enciklopēdijas šķirklī ir paskaidrots fakts, kāpēc ir divas versijas, kā tiek rakstīts grafiķa vārds. "R. Zariņš uzskatīja, ka viņa uzvārds ir rakstāms ar diviem r, paskaidrojot, ka tādu to 1781. gadā piešķīra viņa vecvecvectēvam, un tādu viņš to vēlējās paturēt aiz pietātes, aiz tradīcijas, ka "uzvārds ir kaut kas mūžīgs – kā pašu asinis", un laikabiedri to respektēja."
KDi ir pieturējusies pie Latvijas mākslas vēsturē nostiprinātās tradīcijas rakstīt "Rihards Zariņš".
Toms Herings. Es strādāju Konrāda Ubāna Mākslas lasītavā. Amats – galvenais bibliogrāfs. Katra darbinieka pārziņā ir savas kolekcijas. Ubāna lasītava ir daļa no speciālo krājumu departamenta, tas nozīmē – ne tikai grāmatas, bet dažādas kolekcijas – specifiskāki materiāli. Mums ir lielākā Latvijas plakātu kolekcija, ekslibri, izstāžu katalogi, atklātņu un iespiedgrafikas kolekcijas – gan ārzemju, gan latviešu. Sanāk ar to visu strādāt, un viena no darba sadaļām ir fiksēt interesantās tēmas, kas varētu būt saistošas plašākai publikai, ar kurām varētu gan izcelt krājumu, gan dot pienesumu sabiedrībai. Piefiksēju Riharda Zariņa 150 gadu jubileju. Biju jau pārliecinājies, ka izstāde sanāktu tikai no mūsu kolekcijām vien, lai gan sākotnēji bija iecere veidot plašāk, izmantojot arī materiālus, kas atrodas Misiņa bibliotēkā un citviet.
Vai Riharda Zariņa mantojumu esat pētījis jau agrāk vai pa īstam atklājāt, tieši strādājot bibliotēkā?
Iepriekš viņš man bija zināms pietiekami vispārīgi. Lielā mērā var teikt, ka Rihards Zariņš bija atklājums. Viņš Latvijā ir ieviesis grāmatzīmes, aktīvi darbojies stājgrafikā, bet atklājās, ka ne tikai šajā jomā. Praktiski jebkur, kur kaut kas grafikā tiek darīts, viņš ir parādījies ļoti spilgti – gan plakātos, gan grāmatās, gan diplomos, sīkiespieddarbos, naudā. Lielākais atklājums, kas ir vismazāk fiksēts mākslas vēsturē, ir viņa darbība studiju laikā un darbības posms Pēterburgā, līdz viņš 1919. gadā atgriezās Latvijā. Vairāk zināmi ir viņa Latvijas laika darbi un Krievijā izstrādātie darbi, kas ir saistīti ar Latviju, arī Latvju dainas. Rihards Zariņš bija arī ļoti sabiedriski aktīvs, Pēterburgā darbojās mākslinieku apvienībā Rūķis.
Krievijas Valstspapīru spiestuvē Rihards Zariņš nostrādāja 20 gadu?
Jā. Viņa darbības pazīstamākā daļa ir saistīta ar Latviju, bet kādā mērogā viņš ir darbojies Krievijā! Viņš ir izstrādājis lielā ko daļu Krievijas XIX gadsimta pirmās puses naudaszīmju, arī pastmarkas, dažā dus vērtspapīrus. Zariņš to ir darījis, cik vien grafiķim augstā līmenī tas ir iespējams. Viņš kļuva par mākslinieku, kas visai Krievijas impērijai izstrādāja naudas zīmes. Tas ir palicis fonā. Parasti, kad raksta par Rihardu Zariņu, uzraksta, ka viņš 20 gadu ir bijis Krievijā, tad atgriezies un sācis vadīt Latvijas Valstspapīru spiestuvi un Grafikas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, bet to, ka viņš Krievijā bijis viens no galvenajiem milzīgas iestādes cilvēkiem, piemin garāmejot. Visur, kur vizuāli tiek parādīta viņa darbība, trūkst informācijas, ka viņš ir izstrādājis cara laika 100 un 500 rubļu naudaszīmes, kas naudas jomā tiek uzskatīti par absolūtiem mākslas šedevriem. Tas, protams, bija daudzu gadu process, un strādāja vairāki mākslinieki. Bija periods, kad Krievijā uz skatīja, ka viņš ir izstrādājis abas puses, bet pētniecība ir gājusi uz priekšu un ir atklājies, ka Rihardam Zariņam pieder tikai averss.
Vai viņš bija novators vai drīzāk darbojās pēc paraugiem?
Latvijas mākslas vēsturē Riharda Zariņa darbības vērtējums parasti ir tāds, ka viņš ir bijis historisma un jau esošo stilu un paraugu meistars, kurš nav strādājis novatoriski. Skaidrs, ka ir arī oriģinālas iezīmes, kas parādās tikai viņa naudaszīmēs gan Latvijā, gan Krievijā. Visaugstākais vērtējums saistīts ar to, cik augstā kvalitātē tehniski viņš ir strādājis. Krievijas Valstspapīru spiestuvē viņš bija ļoti novērtēts tāpēc, ka bija gan izcils zīmētājs, gan bija izzinājis tehnikas un izmācījies augstā līmenī. Nebija daudz mākslinieku, kas varētu konkurēt ar Rihardu Zariņu. Krievijas impērijas naudas sērijai viņš tika piesaistīts kā cilvēks, kurš spēj tehniski izpildīt tieši jaunākās tendences pret naudas viltojumiem. Viena puse ir melnbalta. Zariņš ir izstrādājis krāsaino pusi t. s. Orlova drukā. Visā impērijā nebija daudz cilvēku, kas šo tehniku pārvaldītu. Tāpēc viņš tika ļoti augstu vērtēts. Kad viņš pār cēlās uz uz Latviju, nebija daudz variantu, kurš varētu uzņemties Latvijas Valstspapīru spiestuves vadību.
Kur viņš apguva šādu meistarību – Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā?
Jā, arī tur. Štiglica skolu viņš pabeidza ar izcilību, ieguva stipendiju pusgadam, vēlāk to pagarināja, un četrus gadus viņš varēja mācīties Vīnē, Berlīnē, Minhenē un Parīzē, kur gadu apguva tieši litogrāfijas tehniku ar domu, ka viņš pēc tam pa sniegs Štiglica skolā.
Ārzemēs Zariņš ieguva sava laika modernākās zināšanas, kas ļāva sasniegt tehniski augstvērtīgu kvalitāti.
Vai jūs piekristu, ka Rihards Zariņš Latvijas kultūrā nav pietiekami cildināts? Iespējams, cilvēki pat zina viņa darbus, bet nesaista ar viņa vārdu.
Noteikti piekrītu. Atzīmējot Riharda Zariņa 145 gadus, tika izdotas viņa atmiņas. Pamatā ar viņa mazdēla gādību. Mākslas vēsturnieki pa reizei ir sūdzējušies, ka viņš nav novērtēts. Arī tagad, ja pajautā jomas ekspertiem, viņi parasti piekrīt, ka viņš nav novērtēts. Vizuāli visu kaut ko no viņa esam redzējuši, bet neapzināmies, ka tas viss savijas ap vienu cilvēku. Runājoties ar mūsu komandu no izstāžu nodaļas, šīs izstādes māksliniece, dizainere Anete Krūmiņa, izteicās – nujā, tāds jau laikam ir tas grafiķu liktenis… Parasti mēs plašākā mērogā zinām gleznotājus. Ja runājam par Zariņu, grafiķim vairs nebija kur augstāk kāpt. Viņš ir bijis visur klāt, strādājot lietišķajā grafikā, kur māksliniekus neizceļ tik daudz, piemēram, viņš ir izstrādājis augstākos apbalvojumus, bet, kas tos ir radījis, – nevienu īpaši neinteresē. Interesanti, ka Rihards Zariņš, cik iespējams, uz saviem darbiem ir parakstījies – uz diplomiem, uz Triju Zvaigžņu ordeņa un Lāčplēša Kara ordeņa ir viņa paraksts, signatūra. Arī uz Latvijas pirmā izdevuma santīmiem. Tā parasti nedara, ka parakstās uz monētām.
Par ko tas, jūsuprāt, liecina – ka Rihardam Zariņam ar pašapziņu viss bijis kārtībā?
Viņš sūdzējās par izpratnes trūkumu. Droši vien nebija kas iebilstu, ka viņš parakstās.
No otras puses – paraksts ir augstākā atbildības zīme, cilvēks apstiprina, ka atbild par darba kvalitāti.
Jā. Tā varētu teikt – pašpārliecinātība par savas domas pareizību viņu ieveda konfliktā ar sava laika jaunākajiem māksliniekiem modernistiem. Viņš tika vērtēts kā konservatīvs un tradicionāls, un pilnīgi pārliecināts par to, ko viņš dara. Viņa laikabiedram Jūlijam Maderniekam, kurš arī bija mācījies Štiglica skolā un kuram šogad apritētu 150 gadu, izvērtās ar Rihardu Zariņu liela polemika, kaut gan abi lielā mērā strādāja ar tautastērpiem un veidoja nacionālo grafiku. Zariņš bija pārliecināts, ka viņš strādā pareizi, bet citi – nepareizi.
Kādi viņu polemikā bija galvenie sadures punkti?
Visspilgtāk – par tautastērpiem. Rihards Zariņš ļoti daudzus gadus ir vācis etnogrāfiskos materiālus, tautastērpus. Augstākais punkts un svarīgākais izdevums viņa paša vērtējumā ir Latvju raksti (1924– 1931). Zariņš visu laiku iestājās par tautastērpu vēsturisko restaurāciju. Madernieks turpretim domāja, ka tautastērpi ir jāmodernizē. Viņš uz Dziesmu svētkiem, kas tautastērpu izmantojumā ir kulminācija, izstrādāja modificētus tautastērpus. Modernizācija ir jauni raksti, kaut kādi jauni veidojumi. Zariņš uzskatīja, ka tā ir necieņa un gadsimtu laikā izkoptu tradīciju profanācija. Dažādos preses izdevumos parādījās Madernieka viedoklis, ka Zariņš ir iestidzis, bet Zariņš savukārt Madernieku vērtēja kā tādu, kurš izsmej Latvijas mākslu. Ir spilgta karikatūra, kurā attēloti abi galvenie Zariņa pretinieki – Suta un Madernieks. Podā iestādīts koks un iekšā zīmīte – honor latviensis –, un Suta un Madernieks suņu veidolā apgāna to koku (atsaucas uz Riharda Zariņa karikatūru Divi kvekšķi (Karikatūra par kritiķiem), XX gadsimta 20. gadi – U. A.). Iepretim ir dažādi Madernieka vērtējumi, kas ir iegājušies Latvijas mākslas vēsturē. 2019. gadā tika izdota grāmata Latvijas māksla simbolisma laikmetā, un tajā, raksturojot Zariņu, ir izmantots Madernieka citāts, proti, negatīvs vērtējums. Iepretim visam Zariņa ieguldījumam izmantot Madernieka citātu nav…
Īsti godīgi?
Man tā šķistu. Kā mēs skatītos, ja Madernieku aprakstītu ar Zariņa citātiem? Sakarā ar Madernieka 150 gadu jubileju ir visādas izstādes. Es novērtēju arī viņa ieguldījumu.
Rihards Zariņš ir izteicies: "Es par ornamentu varētu atdot dzīvību." Vai viņš pētīja arī citu tautu rakstus, vai viņu ornamenti interesēja tieši nacionālās kultūras kontekstā?
Nacionālais moments viņam saslēdzās Pēterburgas periodā. Tajā brīdī viņš diezgan aktīvi iesaistījās mākslinieku sociālajā dzīvē, bija viens no grupas dibinātājiem. Viņiem bija tieši un skaidri formulēti uzdevumi – valdīja augsts patriotiskais gars, un mērķis bija veidot tieši Latvijas nacionālo mākslu. Ar šo nostāju Rihards Zariņš brauca uz Latviju un vāca etnogrāfiskos materiālus. Viņam pašam bija diezgan liela kolekcija, un viņš vēl pārzīmēja. Zariņš par latviešu ornamentu, lietišķo mākslu un vizualizācijām rakstīja arī presē. Viņš mudināja arī citus pārzīmēt un iedziļināties. Latvju rakstos savijusies kopā daudzu gadu darbība, tas bija liels viņa lolojums. Iznāca 56 burtnīcas. Izdevums bija paredzēts vēl plašāks – vienādā mērā nav pārklāta visa Latvijas teritorija un novadi.
Rihards Zariņš ir ilustrējis arī Latvju dainas?
Jā, viņš parādās svarīgos satekpunktos. Ilustrējis pirmo izdevumu Latvju dainas, kas ir latviešu nacionālais kodols vai DNS elements, un Rihards Zariņš tur ir bijis klāt. Kad tika izdots pārstrādātais variants, viņš atkal tika pieaicināts. Sākumā viņam pārmeta vācisko ietekmi. Zariņš raksta, ka agrā jaunībā viņš ir pētījis un pārzīmējis vācu mākslas žurnālus. Krievijā viņam izpaudās t. s. krievu stils, ko viņš izcili pārzināja. Cara laika naudā novērtē tieši to, ka viņš to padarīja raksturīgu krievu nacionālajam stilam. Iepriekšējos variantos – kritiski vērtējot, ja noņemtu tekstus un portretus, tikpat labi nauda varētu derēt jebkurai Eiropas valstij. Arī citos viņa darinātajos vērtspapīros – obligācijās un aizdevuma zīmēs, kas ir tiražētas miljonos, – savdabīgais krievu stils ir diezgan niansēts.
Rihards Zariņš pārzināja un orientējās visdažādākajos stilos, bet viņam personīgi specifiski svarīga bija latviešu nacionālā ornamentika. Rihards Zariņš radījis arī katram latvietim labi pazīstamo pieclatnieka monētu ar Latvijas brīvību simbolizējošo tautumeitas tēlu, tautā sauktu par Mildu, un kopā ar grafiķi Vilhelmu Krūmiņu – Latvijas Republikas ģerboni. Reiz redakcijā saņēmām dusmīgu vēstuli, ka Mildas apzīmējums esot aplams un necienīgs. Kā jūs to komentētu?
Runājot gan par Brīvības pieminekļa tēlu, gan sudraba pieclatnieka tautumeitu, ir taisnība, ka nevienā brīdī oriģinālā neparādās vārds Milda. Tas ir aizgūts no lietuviešu mitoloģijas. Izstādes aprakstos mēs minam, ka tas ir Latvijas brīvību simbolizējošs tēls. Pašai modelei Zelmai Brauerei arī nav paticis, ka viņas portretu sauc par Mildu, bet savā laikā tā iegājās.
Rihards Zariņš vadījis arī Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu? Ar ko ir iezīmīgs viņa devums šajā jomā?
Rozentāls viņu raksturojis kā tādu, kurš mēģina visus palikt zem vienas cepures. Tas bija novērojams jau Pēterburgas laikā mākslinieku grupā Rūķis un turpinājās arī Mākslas akadēmijā. Viņš savu izpratni par mākslu turēja stingros grožos. Kārlis Padegs, kurš tagad ir ļoti iecienīts, apzināti nav gribējis doties uz Grafikas nodaļu, lai gan pēc būtības viņš ir tīrs grafiķis. Viņš sapratis, ka nebūs pa ceļam ar Zariņu. Iepretim Purvītis viņu uzņēma Glezniecības nodaļā.
Diez vai tā ir pedagoga labākā īpašība – pabāzt studentus "zem vienas cepures". Viņa inspirētā jaunās mākslas izsmiešanas akcija Kasparsionāde arī šķiet visai aprobežots gājiens. Kā jūs to redzat?
Ir divas puses. Grafikas nodaļā Zariņš tehniski ļoti precīzi izmācīja savus studentus. Zariņa specifika bija tā, ka viņš necieta paviršību. Citi mākslinieki, kas pie viņa mācījušies, novērtēja augsto tehnisko guvumu, bet brīvās izpausmes Zariņš pārāk neatbalstīja.
Izstādes atklāšanā jūs pieteica kā novatorisku bibliogrāfu, kurš izstādi esot radījis savā brīvajā laikā pēc savas iniciatīvas. Vai tā bija?
Daļēji. Modernā bibliogrāfa darbība nozīmē apzināt krājumos neapzinātos materiālus un celt tos ārā. Tas bija mans pienesums, ka es "izskrāpēju" Zariņa darbus ne tikai no mūsu lasītavas. Ir pietiekami daudz lietu, par kurām var pabrīnīties, ka tās arī ir bibliotēkā. Lielākais ieguldījums bija izcelt krājuma dažādību. Protams, vienā brīdī izstāde bija saskaņota, un tas ietilpa darba pienākumos, bet bija arī pietiekami daudz entuziasma stundu.
2018. gadā Nacionālajā bibliotēkā notika konference 21. gadsimta bibliotēka. Kā jūs raksturotu savu redzējumu?
Par galveno XXI gadsimta bibliotēkas mērķi es uzskatu padarīt ne tikai grāmatas, bet arī materiālu dažādību, kas mums ir, viegli pieejamu. Mūsu nodaļā to var darīt ar attēlu izdevumiem, plakātiem un dažādām mūsu kolekcijām, arī izstāžu katalogiem. Tajos ir fiksētas visādas specifiskas lietas, kuras mēs ar mūsdienīgām tehnoloģijām varam izcelt, padarīt viegli atrodamas un savelkamas kopā. Katrā ziņā mēs ejam uz to. Cenšamies katras lasītavas ietvaros domāt par to, kā būt viegli sasniedzamiem.
Mainoties laikmetam un pārdefinējot pašu bibliotēkas būtību, manuprāt, vienu brīdi tika pārspīlēts ar prasību bibliotekāram būt atraktīvam, atvērtam un visu laiku rīkot ieinteresējošus pasākumus. Manuprāt, nepārvērtējama ir to aizkadra speciālistu loma, kuri klusi un rūpīgi strādā savā "cellē".
Es domāju, ka ir jābūt uzmanīgiem, vērtējot kritiski, ja cilvēks strādā vienatnē. Ne visi ir ekstraverti, un tas arī nav vajadzīgs. Visdažādākie pētījumi ir tapuši tieši individuālā darbā. Bibliotēkā ir atsevišķa izstāžu nodaļa, kas nodarbojas ar iznākšanu uz āru. Tiek piesaistīti kuratori, un ir iespējama saprātīga darbu sadale.
Kas jūs saista bibliogrāfa profesijā?
Mana izglītība ir klasiskais filologs – antīkās valodas un kultūras mantojums. Dziņa pēc dziļākā un oriģināltekstiem un materiāliem man bija jau studiju laikā. Vienlaikus esmu gājis visādos zīmēšanas kursos. Pirmā profesionālā darbība man bija kā dizaineram tipogrāfijā, bet brīvā laika intereses ir bijušas saistītas ar mākslu un mākslas vēsturi. Piedāvājums strādāt tieši mākslas lasītavā – materiālu apguve un akadēmiskās intereses – saslēdzās ar manu dzīves gājumu. Katrs mākslas jomā var atrast savu nišu. Manas intereses mākslas jomā ir dažādas un mainīgas, bet šeit es atrodu iespēju pievērsties visplašākajam spektram.
Vai bibliogrāfa atalgojums šobrīd ir konkurētspējīgs? Neaizskar jūsu jauna vīrieša pašcieņu?
Protams, vienmēr var būt labāk, bet Nacionālā bibliotēka kultūras jomā nav sliktākā vieta, kur strādāt. Pašlaik zem viena jumta strādā dažādi speciālisti, un tas paver iespēju atrast dažādus saslēgpunktus. Piemēram, viena no interesantām lietām izstādes tapšanā bija brīdis, kad Zariņš atradās arī kartogrāfijas nodaļā. Viņš ir ilustrējis arī kartes. Bija iespējamas dažādas konsultācijas. Bibliotēka ir vieta, kur ir viegli atrast kontaktus par ļoti specifiskām jomām.
Vai jums jau ir aizmetnis jaunai izstādei?
Jā. Ir vesela plejāde Riharda Zariņa skolnieku, starp tiem – Kārlis Krauze, kurš ir cietis padomju represiju laikā. Viņš arī ir faktiski pazudis no Latvijas mākslas vēstures.