Pēc vairāk nekā 20 gadiem uz Rīgu atkal ir atceļojusi Pasaules preses fotogrāfijas (World Press Photo) konkursa darbu izstāde ar pērnā gada izcilākajiem paraugiem fotožurnālistikā, un Svētā Pētera baznīca, kur tie skatāmi līdz 2. jūnijam, šķiet atbilstoši izvēlēta vieta.
Šī konkursa vēsture aizsākās 1955. gadā ar dāņu fotogrāfa Mogensa van Havena uzvaru, taču, pārskatot galvenās balvas ieguvējus turpmākajās desmitgadēs, viņa fiksētais izteiksmīgais sportista kritiens no motocikla pasaules čempionātā liekas vien tāda nevainīga bērnu rotaļa. Vēlāk par gada preses fotogrāfijām atzītie kadri ir pavēruši atklātībai cilvēces skarbo vaigu – politisko konfliktu izraisītos nemierus, nāvi un ciešanas, ko tie atnesuši civiliedzīvotājiem, cīņas par varu, rasu nevienlīdzību, nabadzību, badu, slimības un sadzīves nelaimes gadījumus.
Konkursam ik gadu tiek iesniegtas fotogrāfijas vairākās kategorijās – ziņu attēli, portreti, ikdienas dzīves ainas, dabas un sporta fotogrāfijas u. c., un katrā no tām tiek paziņoti pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji, savukārt Pasaules preses gada fotogrāfijas 2012 titulu žūrija lēma piešķirt attēlam, kas uzņemts nemierīgajā Tuvo Austrumu reģionā. Tā ir Zviedrijas laikraksta Dagens Nyheter fotogrāfa Pola Hānsena daudz aprunātā fotogrāfija, kurā atspoguļots, kā divgadīgā Suhaiba Hijazi un viņa nepilnus četrus gadus vecā brāļa Muhameda onkuļi nes zēnu ķermeņus uz bēru ceremoniju mošejā Gazā. Bērni tika nogalināti, kad viņu māju 2012. gada novembrī iznīcināja izraēliešu gaisa uzbrukums.
Ko mācīties no šīs un daudzām citām fotogrāfijām, kas patlaban aplūkojamas Rīgā? Ka fotožurnālistika iet precīzi ziņu žurnālistikas pēdās, sakot – slikta ziņa vai negatīva satura bilde ir laba bilde? Vai tomēr – šie ar emocionālu smagumu piesūcinātie attēli ir iespēja labāk saprast pasauli un klusībā novērtēt mums doto brīvību un tās trauslumu, ko citādi, vāroties savā sulā, nespējam izdarīt?
Galvā, sirdī, vēderā
Šogad Pasaules preses fotogrāfijas konkursam kopumā tika iesniegta 103 481 fotogrāfija, no kurām pirmās kārtas žūrija atlasīja 100 000. Izvērtēšana neatkarīgas, starptautiskas 19 ekspertu žūrijas sastāvā notika februārī Amsterdamā. Vērtēšanas kritērijus skaidro žūrijas priekšsēdētājs Santjago Lions: "Man bija divi mērķi: pirmkārt, atcerēties, ka fotouzņēmumiem, kuri uzvarēs, jāatspoguļo iesniegto darbu globālais raksturs, to žurnālistikas spēks un vitalitāte. Trijos vārdos: pasaule, prese, foto. Otrkārt, es gribēju būt drošs, ka katram žūrijas loceklim bija iespēja izteikt savu viedokli par katru fotogrāfiju."
Par uzvarējušo Pola Hānsena fotogrāfiju viņš teic, ka tas ir spēcīgs attēls no Gazas, kas iedarbojas vairākos līmeņos: "Tā aizskar jūsu galvu, sirdi un vēderu – visus atslēgas punktus uz efektīvu žurnālistiku." Santjago Lions nenoliedz subjektivitātes klātesamību, sakot, ka, iespējams, iznākums būtu pilnīgi cits, ja šie simts tūkstoši attēlu būtu nonākuši citu vērtētāju rokās.
Uz jautājumu, vai atkal uzvarējusī konflikta bilde norāda, ka neviena cita sižeta darbs nevar uzvarēt, atbilde ir noraidoša: "Nē, es tā nedomāju. Kad paskatāmies uz iepriekšējo gadu laureātiem, ir fotogrāfijas, kas neatspoguļo konfliktu. Mēs jutām, ka pagājušajā gadā bija divi galvenie stāsti – Sīrija un Gaza – un arī daudzi citi. Taču, kad ieraudzījām šo bildi – tās spēku un svarīgumu –, sapratām, ka tā ir Pasaules preses gada fotogrāfijas balvas vērta."
Superrealitātes pieskaņa
Tie, kas seko Pasaules preses fotogrāfijas konkursa aktualitātēm, zina, ka laurus plūkusī fotogrāfija pēc masu medijos saceltas ažiotāžas par to, ka tās pēcapstrāde neatbilstot konkursa noteikumos piesauktajam industrijas standartam, tika pakļauta neatkarīgu ekspertu veiktai tiesas ekspertīzei. "Bilde šķita uzvarēšanas vērta, taču tai piemita kinematogrāfiskas superrealitātes sajūta," savu viedokli pauda laikraksta The Guardian foto nodaļas vadītājs Rodžers Tūss. "Daži cilvēki pat domāja, ka šī aina tika speciāli izgaismota un iestudēta kamerai."
Neatkarīgie eksperti, salīdzinājuši attēla jēlfailu (raw), no kura pēc tam veidots konkursā uzvarējušais JPG fails, secināja, ka autors ir veicis mērenu, godīgu pēcapstrādi tādā ziņā, ka daži laukumi attēlā padarīti gaišāki, citi – tumšāki. Tāpat viņi izslēdza aizdomas par sakomponētu attēlu no vairākiem kadriem, jo katrs attēla pikselis gan vienā, gan otrā formātā atrodas precīzi savā vietā.
Tas ir katra paša ziņā, kā skatīties uz šo fotogrāfiju. Es, raksta autore, pēc izstādes apskates sliecos piekrist Rodžeram Tūsam, ka attēlā skatāmā realitāte tomēr ir paspilgtināta, un tas manī laupīja empātijas izjūtas pret šo nevainīgo cilvēku ciešanām. Pretēji tam – spēcīgu klātesamības efektu ar nojausmu par trauksmi un bailēm, kas virmojušas gaisā, man sagādāja, piemēram, aģentūras Corbis fotogrāfa Alesio Romenci (Itālija) tvertais izkustinātais kadrs, kurā Sīrijas bēgļi cenšas šķērsot dzeloņstieplēm apvīto Turcijas robežu (publicēts žurnālā Time). Skatoties tādas fotogrāfijas, kļūst skaidrs, ka autors veic misijas darbu un kamera ir tikai līdzeklis spēcīga stāsta iemūžināšanai.
Izstāde Sv. Pētera baznīcā tiek noslēgta ar sporta un dabas fotogrāfijām, taču jāatzīst, ka stāsti par imperatorpingvīniem, vaļu haizivīm, paukotājiem vai izmirstošo sugu sportā – sumo cīkstoņiem – nespēj "atšķaidīt" to spēcīgo iespaidu, kādu uz uztveri atstāj fotogrāfijas ar cilvēkiem, kuri bez pašu vainas krituši nāves apskāvienos, un viņu bezpalīdzīgajiem, asarās mirkstošajiem radiniekiem.
Ar cilvēkiem, kuriem brīvība ir tāls sapnis, ar nabadzīgajiem, slimajiem, narkomāniem, prostitūtām, atstumtajiem... Lūgšanu nams ir labākā vieta, kur par viņiem padomāt.
Pasaules preses fotogrāfija/World Press Photo
Sv. Pētera baznīcā līdz 2. jūnijam