Latvijas Arhitektūras muzeja izstāžu cikla Rīga, kuras nav. Kartes un plāni piektā izstāde ir veltīta Rīgas mikrorajoniem. Izstādē uzmanības centrā ir XX gadsimta 60. un 70. gados plānotie un būvētie rajoni – Imanta, Purvciems un Ķengarags. Rīgā pirmā daudzdzīvokļu namu vienkopus apbūve notika Pārdaugavā. Tā ir teritorija starp Dreiliņu, Āgenskalna, Alīses un Kristapa ielu ar nosaukumu Āgenskalna priedes.
"Priedes ņurdzēja un ņirbēja. Vecākie ļaudis apmetušies mazākās grupās pa divi trīs ģimenes kopā. Dzeramais un ēdamais lielāko tiesu no mājām līdzi, dažs pūlītis vēl tikai sākumā, pakluss un solīds, citur jau plātījās ar rokām un runāja skaļi, cits citu pārkliegdami, lielīdamies vai strīdēdamies. Bet vietām jau ķērca nelabi, sievas turēja vīrus aiz svārkiem ciet, bērni ķērca nelabi, lai gan līdz kautiņam nekad nenokļuva, tas še priedēs vienkārši nebij modē un stilā, kamēr izālēties katrs lielākais bļauka varēja pēc patikas. Pāris no iecirkņa atsūtītu gardavoju slaistījās pa nomalēm, turēdamies patālāk no lielākajiem un trokšņainākajiem pūļiem. (..) Āgenskalna priedēs varēja novērot strādnieku ļaužu gaumes un tieksmju bagāto dažādību. Daža ģimene un draugu pūlītis mīlēja apmesties pašu augstāko pauguru virsotnē, no kuras ērti saskatīties, saklaigāties, lakatiņiem un cepurēm savēcināties ar tuvākiem un tālākiem paziņām un kaimiņiem. Citi turpretī izmeklējušies visdziļākos iedobuļus, saguluši tur vīteniskā lokā ar galvām kopā, lai var sadudināties un pārspriest, kas citam nav jādzird," tā vietu, kur mūsdienās atrodas pirmais Rīgas padomju daudzdzīvokļu ēku mikrorajons Āgenskalna priedes aprakstījis Andrejs Upīts romānā Plaisa mākoņos.
Izpriecu parks
Tolaik Āgenskalna priedes šķērsojošā Melnsila iela apliecās ap tā saukto Lielo kalnu – piecpadsmit metru augsto kāpu teritorijas centrā. Melnsila ielas kreisajā pusē atradās zemāka kāpa, saukta arī par Mazo kalnu, bet ieplakā aiz tās – neliels dīķītis. Kopš XIX gadsimta beigām Āgenskalna priedes bija viena no rīdzinieku atpūtas vietām. Ziemās no Augstā kalna brauca ar ragaviņām un slēpēm. Tur bija ierīkota arī kamaniņu rodeļu trase. Siltākā laikā Āgenskalna priedes bija pilsētnieku iecienīta vieta piknikiem un zaļumballēm, kad kāpu vārīgā zāle tikusi nomīdīta, tā īsti vēl nesadīgusi.
XX gadsimta 30. gadu beigās Āgenskalna priedes bija plānots pārveidot par labiekārtotu meža parku, jo tika paredzēts, ka līdzšinējie parki un dārzi Arkādijā un Dzegužkalnā iedzīvotāju "vajadzības nespēs apmierināt". 25 hektārus lielajā paugurainajā zemes platībā plānoja iesēt zāli un iestādīt gan skuju, gan lapu kokus, bet Āgenskalna priežu paugurus atstāt ziemas sporta veidiem. Tur bija paredzēts ierīkot gan tramplīnu lēkšanai ar slēpēm, gan kamanu ceļu un citus labiekārtojumus. Bija plānoti arī bērnu rotaļlaukumi, peldbaseini, īpaši laukumi dažādiem sporta veidiem. Tika vēstīts, ka vienu teritorijas daļu "varētu pēc ārzemju parauga pārvērst par pastāvīgu izpriecu parku". Toreiz uzskatīja, ka šādās pusmežonīgās dabas teritorijās parkus ierīkot ir lētāk un ērtāk un to iekārtošana novērsīs mežu izciršanu un apbūvētās vietas izplešanos.
Vēl 50. gados tika lemts Āgenskalna priežu daļu attīstīt kā sporta un rekreācijas zonu. Lielā kalna pakājē, kur bija mazāk koku, 1958. gada pavasarī sāka iekārtot stadionu ar pilna izmēra futbola laukumu un 400 metru skrejceļu ap to. Netālu no stadiona vietas izraka būvbedri sporta halles celtniecībai. Taču pat stadiona skrejceļa izdedžu seguma ieklāšana palika nepabeigta, jo plāni mainījās. Āgenskalna priežu pārvērtības gan sākās jau ar Melnsila ielas iztaisnošanu. Iela tieši pa vidu augstākajai kāpai tika izrakta kā tranšeja. Lielā kalna paliekas aiz šīm sienām pamazām noraka. Smiltis aizveda uz silikātķieģeļu rūpnīcu. Nolīdzināja arī Āgenskalna priežu zemākās kāpas.
Izteiksmes vienkāršošana
Arhitektūras vēsturnieki uzskata, ka mikrorajons Āgenskalna priedes ievadījis jaunu laikmetu Latvijas arhitektūrā un būvniecībā. Tas bija viens no pirmajiem soļiem, lai praksē īstenotu 1955. gadā PSRS Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Ministru padomes lēmumu Par pasākumiem celtniecības tālākai industrializācijai, kvalitātes uzlabošanai un būvizmaksu samazināšanai. XX gadsimta 50. gados jau bija skaidrs, ka Staļina laika celtniecības metodes un stilistika nespēj risināt pēckara mājokļu nepietiekamības problēmas. Bija nepieciešama radikālāka rīcība par jaunu, pamatīgu atsevišķu ēku celtniecību, ko rotātu dekori ar padomju varas simboliku.
Risinājums tika saskatīts arhitektūras izteiksmes vienkāršošanā un pēc iespējas lielāka skaita konstruktīvo detaļu rūpnieciskā izgatavošanā, tika arī nolemts būvēt nevis atsevišķas jaunas dzīvokļu ēkas, bet gan uzreiz jaunus pilsētu rajonus. Lai gan politiski Padomju Savienībā – arī Latvijā – pāreja no dekoratīvās Staļina laika arhitektūras uz lakonisko modernisma izteiksmi notika ar vienu lēmumu, dzīvē stilu un celtniecības metožu nomaiņa notika lēnāk un pakāpeniskāk. Arī Āgenskalna priežu mikrorajona būvniecībā var saskatīt pakāpenisku pāreju uz jaunu laikmetu arhitektūrā un būvniecībā.
Mikrorajons Āgenskalna priedes tika uzbūvēts divās kārtās no 1958. līdz 1962. gadam. Tā plānojuma autors ir arhitekts Nikolajs Rendels. Viņš bija viens no Padomju Krievijas arhitektiem, kurš Latvijā ieradās pēc Otrā pasaules kara. Nikolajs Rendels dzimis XX gadsimta sākumā Krasnodarā, arhitekta izglītību ieguvis Sanktpēterburgā (tolaik Ļeņingradā). 30. gados kādu laiku strādājis Murmanskā. Rīgā pirmo reizi Nikolajs Rendels ieradās 1941. gadā kā Baltijas kara apgabala dzīvokļu pārvaldes vecākais arhitekts un pēc kara nolēma te atgriezties. Drīz vien Rīgā viņš ieņēma augstus amatus. 50. gados Nikolajs Rendels bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts, bet Āgenskalna priedes veidoja jau kā projektēšanas institūta Pilsētprojekts galvenais projektu arhitekts.
Nikolaja Rendela izstrādātais Āgenskalna priežu ēku izvietojums tiek uzskatīts par pirmo brīvā plānojuma dzīvojamo rajonu ne tikai Latvijā, bet visā Padomju Savienībā. Rajona apbūves pirmās kārtas četrstāvu un piecstāvu dzīvokļu nami pret ielām izvietoti ieslīpi – tas darīts, lai labāk izsauļotu namu nelielos dzīvoklīšus. Pret Āgenskalna ielu vērstie nami no attāluma izskatās kā atsevišķas ēkas, bet patiesībā ir stūros savienota viena celtne. Rajona iekšpusē nami izvietoti brīvi, ar plašiem laukumiem starp tiem, lielākajā laukumā pat nedaudz saglabāts pavisam lēzens pauguru reljefs.
Āgenskalna priežu pirmās kārtas būvniecībā tika izmantotas Maskavā izstrādātās 316. sērijas daudzdzīvokļu ēkas, kas vēlāk neoficiāli tika sauktas par "hruščovkām". Tās ir baltu silikātķieģeļu mājas ar atsevišķu ieeju sadalījumu jeb tā sauktās sekciju tipa ēkas. Sarkanie ķieģeļi izmantoti kā dekors logailu sānos, vai arī no tiem izbūvēta fasādes daļa starp atsevišķiem logiem.
Ieeja caur vannas istabu
Maskavā izstrādāto tipveida sēriju Latvijas situācijai pielāgoja vietējie arhitekti. Āgenskalna priežu namu pielāgošanu veica daudzi XX gadsimta 50. gados jauni arhitekti, kuri vēlāk īstenoja vērienīgus projektus. Viņu vidū – Dzintaru koncertzāles un Lielās ģildes pārbūves autors Modris Ģelzis, kādreizējās viesnīcas Latvija arhitekts Artūrs Reinfelds, arhitekts Ivars Bumbieris, kurš veidoja neparastus keramiķa Pētera Martinsona izstāžu iekārtojumus, un Imants Jākobsons, kurš bija arhitektes Martas Staņas tuvākais līdzstrādnieks Dailes teātra ēkas projektā.
Interesantākais risinājums ir kvartāla vidusdaļā esošajai ēkai, kas izvietota slaidā lokā. Šī nama vidusdaļā bēniņu stāvā izbūvētas stiklotas mākslinieku darbnīcas. Daudzi Āgenskalna priedēs lietotie risinājumi tiešā veidā vai uzlabotā versijā tika izmantoti citos vēlāk Rīgā būvētos mikrorajonos. Lielākā daļa Āgenskalna priežu jauno namu dzīvokļu bija pavisam nelieli – ar vienu vai divām istabām. Higiēnas telpu platība dažos no tiem nepārsniedza pat divus kvadrātmetrus. Virtuves, kas oriģinālajā Maskavas izstrādātajā dzīvokļu plānojumā bija tikai septiņus kvadrātmetrus lielas, Rīgā bija vēl mazākas. Nelielajiem dzīvokļiem izveidot ērtu plānojumu bija sarežģīts uzdevums, ar kuru arhitekti īsti netika galā. Daļai dzīvokļu bija paredzēts pat tik kuriozs plānojums kā ieeja dzīvoklī caur vannas istabu.
Otrā kārta
1961. gada beigās tika novāktas pēdējās Āgenskalna priežu augstākās kāpas paliekas, kas bija saglabājušās Melnsila ielas labajā pusē. Uzreiz pēc teritorijas nolīdzināšanas šeit tika sākta mikrorajona būvniecības otrā kārta. Arī šajā Āgenskalna priežu daļā tika izmantoti brīvā plānojuma principi, savukārt pret Melnsila un Āgenskalna ielu ēkas izvietotas paralēli, tāpēc te dzīvokļi ir sliktāk izsauļoti. Āgenskalna priežu plānojumā izmantoti vienāda vai līdzīga augstuma nami. Vēlāk izbūvētajos Rīgas mikrorajonos, lai mēģinātu uzlabot to vides kvalitāti, starp zemākas apbūves namu virknēm ievietoja vertikālus akcentus – atsevišķas daudz augstākas ēkas.
Āgenskalna priežu otras kārtas kvartālu apbūvēja ar piecu stāvu 464. sērijas rūpnieciski izgatavotu lielpaneļu daudzdzīvokļu ēkām. Vienādās ēku kastītes, kuru izvietojums pievilcīgi izskatās no putna lidojuma un plānošanas dokumentos, zemes līmenī radīja vienmuļu ainavu. Taču galvenais trūkums bija pašu ēku kvalitāte. Pirms Āgenskalna priežu apbūves atsevišķas rūpnieciski izgatavotu lielpaneļu ēkas tika uzceltas arī citur Rīgā. Taču tie bija eksperimentāli paraugi. Āgenskalna priedēs industriālas celtniecības metodes masveidā tika izmantotas pirmo reizi. Ēku zemo kvalitāti nevarēja noslēpt jau drīz pēc to uzbūvēšanas. Paneļu savienojumu šuves bija neprecīzas un tika aizpildītas ar primitīviem materiāliem. Ēku fasādes bija paredzēts krāsot, bet krāsa uz betona paneļu virsmām neturējās. Vēlāk 464. sērijas namiem tika uzlabots dzīvokļu plānojums un paneļu dekoratīvā apdare tika veikta jau rūpnīcā.
Celtnieku triecienbūve
XX gadsimta 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā presē par Āgenskalna priedēm rakstīja kā par jauno padomju celtnieku triecienbūvi. Fotogrāfijās pozēja smaidīgi celtnieki un vēl smaidīgākas celtnieces. Žurnāls Zvaigzne 1960. gadā rakstīja par jauno Celtniecības tehnikuma studenti Natašu. Viņa piedalījās Āgenskalna priežu namu būvniecībā, un viņas entuziasms izpaudās centienos uzlabot celtniecības metodes, lai varētu būvēt pēc iespējas lētāk un – vēl būtiskāk – ātrāk.
Drīz pēc Āgenskalna priežu pabeigšanas stāsti par tajās notiekošo no laikrakstiem Cīņa un Padomju Jaunatne pārcēlās uz humora un satīras žurnālu Dadzis. Galvenais kritikas iemesls bija mikrorajona labiekārtojums. Plānos bija paredzēti glīti asfaltēti celiņi, apstādījumi un rotaļu laukumi bērniem, kas dzīvē tika realizēti tikai daļēji. Lielākās nedienas sagādāja dīķītis netālu no Dreiliņu un Āgenskalna ielas stūra Āgenskalna priežu pirmās kārtas kvartālā. Pēc iedzīvotāju sūdzībām, ka dīķītis ir bīstams bērniem, to aizbēra, lai iekārtotu izbetonētu seklu baseinu ar strūklaku. Taču baseina sienas bija pārāk stāvas, un no ūdens tvertnes bērniem izkļūt pašu spēkiem bija gandrīz neiespējami.
Vēlāk baseins tika pārveidots par neveiklu bērnu rotaļlaukumu, kurš tā arī ne īsti pabeigts, ne nojaukts saglabājies līdz mūsdienām. Āgenskalna priežu labiekārtojumā ietilpa arī kafejnīca Priedes, bet pie Melnsila ielas tika uzcelta ēdnīcas un restorāna Baltija divstāvu ēka. Tajā darbojās pašapkalpošanās ēdnīca, kas bija vaļā līdz astoņiem vakarā, un vēlāk tika atvērts restorāns ar stikla deju grīdu. Tagad šīs ēkas vietā ir Maxima veikals ar blakus izvietotām piparbodītēm un picēriju.
"Priedes pašas it kā uzposušās šiem atvadiem. Pēdējie lieti visus vasaras putekļus izskalojuši no stumbru grubuļiem. Jaunie zari ar pavasarī zaļu mizu kļuvuši spilgti sarkani, it sevišķi saules pusē. Visu laiku brūni nodegušie pauguri, it sevišķi pakrēšļa pusē, izdzinuši lapainu zāļu pudurīšus, kādus citur redz tikai ap purēnu laiku. Ieliekņās, kur ūdens turas ilgāk, sazēlusi tik bieza un koši zaļa zāle, ka pat pieaugušajiem gribējās aut zābakus nost un basām kājām pabradāt pa šo mīksto villaini," par priedēm Āgenskalna kāpās rakstījis Andrejs Upīts. Mūsdienās Āgenskalna priedēs starp daudzdzīvokļu namiem ir tikai neliela sīku priedīšu jaunaudze Dreiliņu ielas pusē, kur iekārtota veļas žāvētava.
Brutāli
Sebre
Tom of Berkshires