Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Romas mantojuma oranžā latviskošana

Ojāra Pētersona mazā arka patiesi iemieso cēlo demokratizācijas ideālu. Triumfs katram, triumfs ikvienam, triumfs kaut brīdi, triumfs ik brīdi

Iesākumā pie triumfa arku būvēšanas ķērās senie romieši, kuriem aizvien un neatturami kārojās ieviesties visās zemēs ap vareno Vidusjūru. Jo vairāk krājās iekarojumi, jo vairojās arī visādu uzvaru triumfi. Tie prasīja adekvātu atzīmēšanu, kur ar puķīšu mētāšanu un skaļām urravām vien nepietiktu. Kad nu pulkvedis vai citādi dēvēts barvedis kaujas ratos un ar gūstīto tālzemju vergu pūli atgriezās dzimtajā ligzdā, pirmais ienāciens pilsētā parasti gāja caur vārtiem, kas tikpat parasti bija caurietuve kādā biezā aizsargsienā. Bet, rau, Romas plašumos ne visur šādi nocietinājumu mūri bija sacelti. Triumfs tautu piemeklēja brīžiem uz līdzenas vietas. Tālab, lai augstu tiktu uzturēts pienācīgais gods, senču tikums un pareizie rituāli, vietējie līksmības ekstāzē pasāka sliet augšā īpašas akmens konstrukcijas – triumfa arkas. Tajās blakus uzvarētāja vārdam iekala spārnotas pateicības par kārtējo imperium romanum paplašinājumu un jaunu bagātību pieplūdi. Visādiem ļaužiem mūžmūžos būs zināt, cik diženi še klājies! Vēl pēc divtūkstoš gadiem pie apdrupušajām arkām joprojām brīnās i kāds no Oklahomas, i kāds no Šveinfurtes, i kāds iz Aizputes atčunčinājies masu tūrists, kuriem reiz varenais Augusts, Tits vai cits karavadonis nu galīgi neko vairs neizsaka. Galvenais – kāds patētiski jauks un svinīgs piemineklis!

Romiešu un citi triumfi

Romieši savas varenības gadsimtos paspēja malu malās sabūvēt kādas sešdesmit triumfa arkas. Pēctečiem šāds godināšanas veids tā iepatikās, ka, prototipa iedvesmoti, tie minēto memoriālo būvtipu pavairoja teju trīskārtīgi nu jau planetāros klaidos. Rietumu civilizācijai piederīgās vai uz to pretendējošās pilsētās kāda sava triumfa arka vai arciņa ir kā obligāts džentlmeņa piederums. Pat mūsu Rīgā, Vašingtona laukuma malā, klusi un klasicistiski mīņājas jaukā Aleksandra arka, kas veltīta krievu cara sniegumam Napoleona pieveikšanā. Vārdu sakot, katram tak atradīsies kāds iemesls, par kaut ko triumfēt, – kāds cits ir krietni samizots, aptīrīts, atbrīvots vai vēl kā pievārēts. Lielākā un monumentālākā no post romanum perioda triumfa arkām uzcelta Parīzē, lai ļaudis joprojām līksmotu par tā paša Napoleona uzvarām. Taču visu laiku maximum arch necik sen bija iecerējis Ādolfs Hitlers kopā ar savu smalkarhitektu Albertu Špēru. Tai būtu vajadzējis slieties pāri Berlīnei Eifeļa torņa augstumā, tā ka plānotā uzvara tur selebrētos baltos un pūkainos aizmākoņos. Bet nu nesanāca.

Pavisam jaunos laikos triumfa arkošanās kā plīsusi riepa strauji apsīka. Ne ta uzvaras vairs tik treknas, ne ta modīgais demokrātisms mācās virsū… Varbūt internets vainīgs vai vēl kas... Varēja likties, ka nekad un nekur mums vairs neredzēt jaunus iedvesmojošos arku lokus.

Tad nāca Pētersons. Ojārs Pētersons (1956), latvju mākslinieks, un teica šai lietā savu vārdu. Viņš darīja konkrētu, skaidru darbu – uzbūvēja oranžu koka triumfa arku. Turklāt ne jau vienu vien. Lielā oranžā triumfa arka parādījās 1994. gadā Rundāles pils pagalmā. Tiesa, māksliniekam triumfa jautājumā bija pavisam citāds jeb gauži otrāds vēsturiski kultivētā pompa skatījums un traktējums. Arka pils diženuma plaukstā burtiski gulēja, tā sakot, augšpēdu un izskatījās pēc milzīga U veida magnēta. Tāda īsteni pētersoniski vienkārša un tieša ironija, pasmējiens par kārtējo svēto govi.

Tomēr joku mīlētājs Pētersons ātri saprata, ka triumfa arku demitoloģizācijas smalkais gegs jāizvērš plašumā un jāpārveido arī kādā praktiskā labumā. Te, šķiet, māksliniekam lieti noderēja 70. gadu pirmajā pusē Lietišķās mākslas vidusskolā "koceniekos" (koka mākslinieciskās apstrādes nodaļā) gūtā pieredze, kur jau pamatos tika kūdīts, ka mākslai pie visa garīguma un nelietderības ir vērts dot arī kādu lietojamu vērtību. Tālab 1995. gadā ar skubu tapa vēl arī Mazā (pārvietojamā) oranžā triumfa arka, kas nu ietverta topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā.

Skaidrs, ka arī šis darbs – tāpat kā liela daļa no mākslinieka dažādajiem monumentāli ģeometriskajiem pilsētvides un iekštelpu objektiem (tilta galiem, konusiem, teleskopiem, vāzēm un citiem) – rūpīgi un likumsakarīgi darināts no mūsu vistautiskākā materiāla – koka. Jo kālab tad kokamatnieka prasmes jaunībā gūtas? Un tikpat skaidrs, ka oranžā krāsā krāsots. Tautā šāda izvēle nereti tikusi visādi idealizēta – oranžais nākot no Budas, tā esot īpaša optimisma un dzīvības krāsa, vēl tur kādreiz sazīmēja Šķēles kunga tautpartijas oranžās pēdas... Taču tas nav tiesa, jo oranžā apgaismība Meistaru piemeklēja vēl padomiskajos 80. gados, kad sarkanās krāsas prestižs sāka strauji plakt. Ojārs Pētersons pats neieslīgst ideoloģizācijā un pauž šajā jautājumā teju zemniecisku prakticismu – gadījās vairumā tāda jauka krāsa, iejauca to mucā, lai ir ilgam laikam un lai vairs nav jālauza galva par krāsu izvēli, bet var pilnīgāk atdoties mākslas lidojumiem. Tā tapa Ojāra Pētersona lielā "firmas" pazīme uz mūžu. Kā logotips. Ja oranžs, tad nu visiem skaidrs, ka Pētersona.

Oranžais prakticisms

Triumfa arku lietišķošanā mākslinieks – kurš akadēmiskās izglītības nozīmē izauga iz dizaineriem; tas varbūt kaut ko izskaidro par Ojāra specifisko domāšanu – sniedzis vairākas principiālas un globālas novitātes. Pirmkārt, Mazā oranžā arka ir pārvietojama, portatīva, uz riteņiem likta. Tas ļauj to aizstumt no vietas uz vietu, no āra uz iekštelpām, lai baudītu lielus, vidējus un pat pavisam sīkus triumfus daudziem pretendentiem un dažādās vietās. Piemēram, kāzu triumfs, doktora disertācijas triumfs, vinnēta tiesas procesa triumfs vai no cietuma pirmstermiņa brīvlaišanas triumfs (var uzstādīt pie "ķurķa" vārtiem!). Šāda arka neaizņem lielu vietu, un to var ripināt tālāk kādam citam laikabiedram par prieku. Tas ir kā smokinga īrēšana, uz operu ejot, īpaši, ja to apmeklē dažas reizes dzīvē. Ojāra Pētersona mazā arka patiesi iemieso cēlo demokratizācijas ideālu. Triumfs katram, triumfs ikvienam, triumfs kaut brīdi, triumfs ik brīdi...

Pēc un starp visiem īslaicīgajiem triumfaktiem arka vairāk stāv un klusē nekā pilda misiju kā izslēgta ierīce. Tālab Ojārs Pētersons atkal rod tādu īstu praktiskā latvieša risinājumu. Arkas pajumtē var no saules vai lietus patverties, vienkārši dzīvot vai tikai padzīvot. Un vēl – tās balstu biezumos kādas lietderīgas mantas novietot, teiksim, grāmatas, vāzītes vai suvenīrus, vai kādus garāžas štrumentus (ja arku lieto kā auto nojumi). Tālab Ojārs Pētersons mazajā arkā ar gudru ziņu iekārtojis plauktus. Nu arka ir kā lietišķota piedeva interjeram. Bet, ja ne, ligzdās var iekārtot, piemēram, kolumbāriju aizgājēju pīšļiem vai alkohola bāriņu. Tam būtu arī kāda vēsturiska analoģija, piemēram, ar senseno Divupes kultūru. Turienieši, lai tā pavisam konkrēti tuvotos Dievam, mēdza celt milzīgus zikurātus – kāpņveida piramīdas. To virsotnes būdiņās it kā esot nakšņojis pats Dievs, kura iesildīšanai tauta regulāri piegādājusi svaigākās jaunavas. Vai nu tas bija Dievs, vai kāds cits, kas tur tumsā sila, to zina tikai gaisušie priesteri. Bet prakticisma kontekstā – arī zikurāti bijuši pētersoniski multifunkcionāli. To iekšpusē Dievs nejaucās, un tur glabāja gan arhīvus, gan graudus, gan iekārtoja ceptuves, priesteru mītnes un ofisus, patvērumu no āra nelaimēm. Multifunkcionāli ir izmantota arī Rundāles pils, kuras zālēs kolchoznieki glabāja kartupeļus un skolēni spēlēja basketbolu... Ojārs Pētersons tikai atkārtoti pierāda – visu var multifunkcionalizēt.

Krāsaina personība

Oranžās domas vēriens nenovēršami magnetizēja laikmetīgās mākslas internacionālo cienītāju vērību uz nebūt ne tik vienkrāsaino Ojāra Pētersona personību 70.–80. gadu iesākumos, kad viņš piederēja pie "jauno trako" plejādes. Tur Ojāra līdzgaitnieku pulkā bija tādi tagad pazīstami mākslas klasiķi kā Andris Breže, Kristaps Ģelzis, Juris Putrāms... Gan dramatiski ekspresīvā lielformāta sietspiedes grafika, gan padomju publikā vēl neredzētas instalācijas, objekti un performances daudzos modināja aizdomas par subversīvu izrādīšanos, bet tuvplānā tā izrādījās gluži racionāla un uz jaunu mākslas izteiksmību strikti apņēmīga, mērķtiecīga censonība.

Ojāra Pētersona agrīno periodu līdzās avangardiska grafiķa un plakātista praksei iezīmēja arī dalība 1984. gada izstādē Daba. Vide. Cilvēks, 1986.–1988. gada Mākslas dienu publiski uzbudinošajās akcijās Rīgas dzelzceļa stacijas gājēju tunelī, pirmā oranžiāde 1986. gada Kino dienu instalācijā utt. Vēlajos 80. gados parādījās viņa pilsētvides objekti – Eiropu simboliski vienojošie oranžie tilta gali Rīgas AB dambī, Somijas Kotkā un Vācijas Ekernferdē. Sekoja dalība latvju radikālās mākslas lielajā premjerā Rietumos – 1988. gadā izstādē Lettische AvantgardeRiga (Rietumberlīnē, vēlāk Ķīlē un Brēmenē). Tik sparīgajā jaunā padomju mākslinieka gaitā vēl naskāku ritmu un pacēlumu ļāva kāpināt Latvijas neatkarības atjaunošana. 1999. gadā Ojārs Pētersons kopā ar videoinstalatori Anitu Zabiļevsku un fotomākslinieci Intu Ruku pirmo reizi vēsturē pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē.

Nonācis mākslas augstienē un piedzīvojis triumfu, tomēr bez atzīmēšanās caurstaigājot arkas, Ojārs Pētersons jau 90. gadu sākumā nomainīja "jaunā trakā" statusu uz kaut ko solīdāku un it kā līdzsvarotāku. Atjaunotajā Latvijā viņš sāka pedagoga gaitas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un nu bauda profesora lomu. No viņa studentiem gan nekādi mākslas "apelsīni" neizaug, jo katrs ir pats sava ceļa gājējs, kaut gan Meistara viedajā viedoklī ieklausās ikviens.

Kādā Arterritory intervijā Ojārs Pētersons par karjeras kāpienu atklāti izteicās: "Bērnībā visiem stāstīju, ka vēlos kļūt par mežsargu, bet pats iekšēji to pieņemt nespēju. Laikam jau ne par ko kļūt negribēju." Tagad Ojāra Pētersona veidolā viežas kaut kas no sirsnīgi panaiva lauksaimnieka, kurš māk tā elementāri vienkārši un kodolīgi izteikt īsu, koncentrētu domu. Teiksim – "sūdi vagā, nu ir laiks sēt". Brīžiem šķiet, ka uzdīguša jautājuma priekšā viņš teju apmulst, nezina, ko un kā smalkajiem intervētājiem gudri teikt. Taču tad šķietami elementārajās un ar gaiši zilajām acīm paustajās sentencēs pēkšņi atklājas tāda caur ironiju un humoru filtrēta gudrība, kas rodama tikai dziļāku tautisko atziņu pūrā. Ko sēsi, to pļausi. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja