Viesnīcā Latvija pie bāra Skyline galdiņa sēdēja Žeņa, Slava, Dima un Kostja. Ar lepnu žestu norādīju uz Brīvības pieminekli. Teicu, ka tas ir mūsu brīvības simbols, un aizgūtnēm sāku stāstīt tā vēsturi. Kad tiku līdz sadaļai par to, ka par ziedu nolikšanu padomju laikā varēja izsūtīt uz Sibīriju, jutu, ka Slava, Dima un Kostja uzjautrinās. Viņi saskatījās un, krūtis izriezuši, pārtrauca mani, sausi nosakot: "А что, неплохое место! На нас посмотри!" ("Nav slikta vieta, paskaties uz mums!") Protams, mēs ar Žeņu (Jevgeņiju Svjatski no Maskavas mākslinieku grupas AES) izplūdām smieklos. Vienā mirklī Sibīrijas mākslinieku grupas Zilie deguni dalībnieki – Slava (Vjačeslavs Mizins), Dima (Dmitrijs Bulnigins) un Kostja (Konstantīns Skotņikovs, viņš arī Krispinus) – bija mainījuši mana stāstījuma perspektīvu.
Tas notika 2002. gada rudenī pirms izstādes Sociālais ekshibicionisms atklāšanas. Toreiz mākslinieku grupai Zilie deguni pasaules slava vēl bija priekšā, taču Rīgas publika jau piedzīvoja performanci Salut, ar kuru daudzus gadus vēlāk Venēcijas biennālē tika atklāts Krievijas paviljons.
Kā trīs musketieri
Pagājušā gadsimta 80. gados Novosibirskas Arhitektūras institūtā mācījās trīs draugi – Dmitrijs Bulnigins, Maksims Zonovs un Vjačeslavs Mizins. Viņi visi bija "papīra arhitekti". Tā sauca arhitektūras žanru, kas nodarbojās ar utopiskiem projektiem, ko varēja realizēt tikai uz papīra. Iespaidojoties no sociālistiskā bloka valstu arhitektūras žurnāliem, par puišu elkiem bija kļuvuši neoekspresionisti – t. s. jaunie mežoņi Georgs Bāzelics un Anzelms Kīfers.
Pirmo izstādi Sibīrijas mežoņi sarīkoja 1990. gadā metālkonstrukciju rūpnīcā, kuras direktors bija Dmitrija Bulnigina tēvs. Ko skatītāji tur redzēja? Tās bija milzīga izmēra gleznas ar absurdiem sižetiem – trusītis ar āmuru, vārna ar uzgriežņu atslēgu. Puiši izstādi nosauca par Души рабочих (Strādnieku dvēseles), ar uzsvaru uz pirmā vārda otro zilbi, tādējādi cenšoties emocionāli līdzēt Dimas tēvam rūpnīcas privatizācijas procesā. Gleznas izkāra sešos cehos. Pa tiem kravas vagoniņi atklāšanā vizināja skatītājus līdz ar šampanieti. Zonovs spēlēja saksofonu. Strādnieki domāja, ka šādi direktors viņus apsveic Jaunajā gadā. Visu triju zīmēšanas skolotājs un patiesi viens no apdāvinātākajiem zīmētājiem viņpus Urāliem jau tobrīd bija Konstantīns Skotņikovs. Viņa sieva vēlāk strādāja Novosibirskas Sorosa Laikmetīgās mākslas centrā, un tieši Kostjas pirmie Sorosa fonda finansētie pieredzes apmaiņas ceļojumi – arī uz Rīgu un Maskavu – nodrošināja manu iepazīšanos ar šo mākslas fenomenu.
Kuļika bērni
Leģenda vēsta, ka pret grupas nosaukumu Zilie deguni daži tās dalībnieki cīnījušies līdz pat 2003. gadam, kad notika grupas pirmā dalība Venēcijas biennālē un noformējās paliekošs sastāvs – Aleksandrs Šaburovs (Saša) un Vjačeslavs Mizins. 2001. gadā autoavārijā bija gājis bojā Maksims Zonovs, 2003. gadā no grupas pārliecinoši izstājies aizvainotais Dima, savukārt Kostja nokļuvis rezervistos. Viņš vēl arvien laiku pa laikam piedalās grupas darbībā, tāpat kā tās oficiālais fotogrāfs kopš pirmsākuma – Jevgeņijs Ivanovs, kurš citstarp ir arī Novosibirskas operas štata fotogrāfs.
Iekšējai sašķeltībai bija savi cēloņi, taču formālais iemesls bija Oļegs Kuļiks. Viņš bija tas, kurš uzaicināja Zilos degunus, par tādiem autoritatīvi nominējot Mizinu no grupas oriģinālā sastāva un Šaburovu "no malas", līdzdalībai Venēcijas biennāles izstādē. To organizēja fonds Absolut, un idejas pamatā bija reprezentēt laikmetīgās mākslas zvaigznes līdz ar sekotājiem. Oļegs Kuļiks bija zvaigzne, Zilie deguni – viņa sekotāji. Tas nekas, ka viņi visi bija vienaudži, jo saikne starp tā saukto Maskavas akcionismu un vēlāko Sibīrijas ironisko konceptuālismu tiešām bija skaidri nolasāma.
Oļegam Kuļikam bija arī izšķirošais vārds grupas nosaukuma legalizācijā: "Jūs domājat, ka es sapņoju kļūt par cilvēku – suni? Nekā nebija! Es gribēju būt mākslinieks intelektuālis no Mitinas (Maskavas rajons). Taču izrādījās, ka mākslinieku intelektuāļu arī bez manis ir vairāk nekā zvaigzņu debesīs, toties cilvēks – suns visiem bija vajadzīgs!" Saša ar Slavu nebija domājuši strādāt kopā un, kā visi normāli mākslinieki, viens otru par mākslinieku pat neuzskatīja. Kopēji projekti viņiem lielākoties bija tāpēc, lai novilcinātu individuālās atbildības uzņemšanos un palielinātu atļaušanās robežas. 2005. gadā pēc Oļega Kuļika ieteikuma Zilie deguni piedalījās 1. Maskavas laikmetīgās mākslas biennālē, tur kuratore Roza Martinesa viņus uzaicināja piedalīties nākamās Venēcijas biennāles pamatekspozīcijā. Pēc tam Zilos degunus sāka pārstāvēt vismaz desmit starptautisku galeriju – Milānā, Berlīnē, Budapeštā, Parīzē, Ņujorkā, Telavivā, Pekinā un Seulā.
Nāvējošā mīlestība
"Mums Sibīrija nav eksotika, bet norma. Nevis atšķirīgums, bet etalons. Šeit, kā saka, dzīvo normāli cilvēki. Kaut kur tālu eksistē Maskavas liberālā inteliģence, kura propagandē kompradoras buržuāzijas vērtības. Bet te – visa pārējā valsts! Un par brīnumu sociologiem noplūdes nav. Prorietumu elites idejas leju faktiski nesasniedz. Viss grēcīguma statistikas robežās! Vai, kā saka mans pārinieks Mizins: "Nulle, Nulles dēls, Nultais,"" – tā Saša Šaburovs raksturojis grupas darbības kontekstu Sibīrijas ironiskā konceptuālisma kopkatalogā.
Darbu sērija Žēlsirdības laiks, kurā kopumā ir sešas fotogrāfijas, bija iekļauta grupas Zilie deguni personālizstādē Mode uz darbu (Kā radīt laikmetīgo mākslu par sabiedriski nozīmīgām tēmām), kas notika Marata Gelmana galerijā Maskavā 2005. gada pavasarī. Taču viena no fotogrāfijām – bučojošies miliči – īpašā sabiedrības uzmanībā nokļuva 2007. gada oktobrī, kad tai tika liegta dalība izstādē Socārts. Politiskā māksla Krievijā kopš 1972. gada, kuru kūrēja Andrejs Jerofejevs un kurai vajadzēja notikt Parīzes galerijā La Maison rouge. Izslēdzot šo fotogrāfiju no izstādes, toreizējais Krievijas kultūras ministrs Aleksandrs Sokolovs to nodēvēja par pornogrāfisku un Krieviju apkaunojošu. Tomēr jau pirms tam šī fotogrāfija bija eksponēta 51. Venēcijas mākslas biennālē 2005. gadā, kā arī 2. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles pavadošajā izstādē Socārts. Politiskā māksla Krievijā un Ķīnā Tretjakova galerijā. Šī fotogrāfija tika publicēta uz žurnāla Артхроника vāka, un tās autori tika aicināti kļūt par pirmās Kandinska balvas pasniedzējiem Krievijā. Balvu 2007. gada decembrī saņēma Anatolijs Osmolovskis.
Fotogrāfijā mēs redzam divus vīriešus milicijas formas tērpā, kas apkampušies stāv sniegotā bērzu birztalā. Viņi ir uzlikuši rokas viens otram uz dibena un sastinguši skūpstā. Toreiz mākslinieki skaidroja, ka šī darbu sērija ir veltīta burtiskai svešzemju idiomu vizualizācijai. Tāpēc reizēm kā sērijas Žēlsirdības laiks apakšvirsraksts vai cikla nosaukums tiek lietots Avīžu virsraksti. Taču konkrētā darba radīšanai Zilie deguni bija iedvesmojušies gan no britu ielu mākslinieka Banksija darba, kurā redzami bučojošies britu konstebli, gan Dmitrija Vrubela darba Dievs! Palīdzi man izdzīvot šo nāvējošo mīlestību, ko viņš 1989. gadā uzgleznoja uz Berlīnes mūra. Iedvesmai noderēja arī slavenās padomju perioda fotogrāfijas, kurās PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Iļjičs Brežņevs skūpstījās ar citiem sociālistiskā bloka valstu vadītājiem. Populārākā no šīm fotogrāfijām ir Brežņeva 1971. gada skūpsts ar Vācijas Demokrātiskās Republikas vadītāju Ēriku Honekeru. Šis skūpsts bija pat ieguvis iesauku Brežņeva trīskāršais, kas nozīmēja vispirms pa vienai bučai uz katra sveicināmā vaiga un sirsnīgu finālu uz lūpām. Toreiz Zilie deguni savu darbu skaidroja: "Šī fotogrāfija drīzāk ir sapnis par neiespējamo, kad miliči beigs mūs dauzīt ar nūjām un sāks pret visiem izturēties saudzīgi. Šī ir līdz absurdam novesta fantāzija, kas varētu notikt, ja vien visi cits citam izrādītu žēlsirdību un maigumu."
Cita starpā vēlāk šo pašu sižetu dzīvē iemiesoja arī Maskavas mākslinieku grupa Voina: Nadežda Tolokoņņikova un Marija Aļohina (vēlākās Pussy Riot dalībnieces) dažādās pilsētas vietās negaidīti sabučoja "mentus".
Pionieriem un pensionāriem
Visā pastāvēšanas laikā grupas Zilie deguni galvenā ideja ir bijusi saistīta ar vienkāršas, populistiskas laikmetīgās mākslas radīšanu, kas piesaistītu ne tikai starptautiskas auditorijas uzmanību, bet, kā saka paši mākslinieki, aptvertu skatītājus no pionieriem līdz pensionāriem. Grupa darbos izmanto vienkāršas tehnoloģijas, taču atrod tām efektīvus paņēmienus, ko nereti aizgūst no reklāmas industrijas.
Starp citu, grupas nosaukums nekādi nav saistīts ar alkoholu. 1999. gada beigās rezidencē, kas bija iekārtota improvizētā bumbu patvertnē, 17 ieslēgtu mākslinieku sagaidīja jauno tūkstošgadi un šādi mēģināja izvairīties no solītā pasaules gala un tehnoloģiju krīzes. Bumbu patvertne tika ierīkota vietējās mākslas autoritātes Ļeļika Poļivanova meksikāņu restorāna pagrabā. Visiem māksliniekiem tika izdotas vienādas polsterētas jakas, ko krieviski dēvē par телогрейки, velteņi un ausaines. Reizi dienā pa durvju šķirbu viņiem tika izsniegta pārtika un ūdens. Tieši ūdens pudeļu zilie plastmasas vāciņi, ko mākslinieki uzāķēja uz deguniem videosižetu filmēšanā, kļuva par ierosmes avotu grupas nosaukumam. Taču tās ilgajā pastāvēšanas laikā Sibīrijā jau izaugusi plaša ironisko konceptuālistu saime, kuras spožākos pārstāvjus rīdzinieki varēja iepazīt pagājušajā vasarā šī raksta autores un Vjačeslava Mizina kopēji kūrētajā izstādē Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla. Koncentrēts šīs izstādes turpinājums ar pieciem māksliniekiem no Latvijas un pieciem no Sibīrijas 2016. gada sākumā notiks Meranas Laikmetīgās mākslas muzejā Itālijā.
*Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs. Pieturas punkti. Kopā ar ABLV Charitable Foundation