Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Sīpolu maišelis sirdskambarī. LNMM skatāma Aijas Jurjānes izstāde Karalienes virtuves

"Faktiski visi mani darbi ir mana dienasgrāmata," – teikusi gleznotāja Aija Jurjāne, kura prata uz visu raudzīties nenovēršoties – vai tas zieds, niķīgs bērns, virtuves izlietne, piededzis grāpja dibens, pašas salauztā kāja vai reta viduslaiku gleznas reprodukcija

Ir tādi mākslas darbi, kas atradušies Latvijas mākslas pasaules acu priekšā – un tomēr palikuši neredzami. Nav tā, ka Aija Jurjāne būtu nevienam nezināma gleznotāja, kuras darbi nupat uzieti bēniņos. Viņa bija labi ieredzēta, darbīga māksliniece, iemīļota mākslas pedagoģe Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā gandrīz četrdesmit mūža gadus, Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) un mākslinieku asociācijas B-13 biedre; viņas darbi ir plaši pārstāvēti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un LMS kolekcijās – tā savu nodaļu Madonna no blakus mājas izdevniecībā Neputns 2021. gadā iznākušajā mākslas albumā Aija Jurjāne. Jaunības avots iesāk māksliniece un mākslas vērtētāja Rasa Jansone. Bijuši arī apbalvojumi. Tad kāpēc Aijas Jurjānes vārds "pārvietojās kādā citā apziņas un redzamības trajektorijā nekā, piemēram, Helēnas Heinrihsones vai Džemmas Skulmes mākslas darbi"? – retoriski vaicā Rasa Jansone.

Atbilde, iespējams, meklējama Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces ievadvārdos mediju pastaigā: "Brīnišķīga māksliniece, kura visiem mākslas procesiem bija klātesoša. Klusa, nemanāma, it kā ļoti kautrīga. Bija tāda sajūta, ka viņa prot izlīdzināt un sakārtot visas lietas. Mani kā vērotāju no malas vienmēr fascinēja šī klusā, nenovēršamā klātbūtne un tas, ka tā nekad nebija agresīva, uzbrūkoša, dominējoša. Tagad, skatoties šo izstādi, mēs redzam, kā šīs izjūtas ir veidojušās, kā Aija Jurjāne ir izvēlējusies tēmu loku pati sev, nevis apkārtējiem. Šajā izstādē tas parādās tik pārliecinoši, ka redzam, ka tā jau ir vērtība arī mums šodien."

Līdz 19. maijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva zālēs un Kupola zālē skatāmā plašā un mūsdienīgos kontekstos ievietotā Aijas Jurjānes (1944–2015) gleznu un zīmējumu izstāde Karalienes virtuves atdos viņai šo parādu – tieši kā gleznotājai.

Ievēroju, ka gan kuratore, gan abas meitas mammu vislabprātāk sauc tikai vārdā. Kā karalieni. Jurjānu, kas skanējuši mākslas pasaulē skaļāk, ir daudz. Lai Aija šoreiz neiejūk starp/aiz citiem.

Nepagrieza muguru

"Nosaukumā Karalienes virtuves ir patīkamais paradokss un groteska, kas Aijai vienmēr ir bijusi ļoti tuva. Vārds "virtuve", protams, nav tikai virtuve, ķēķis, kurā tu gatavo. Tā ir arī tava darba neredzamā puse, ko zini tikai tu. Un, ja tu gribi visos līmeņos, kuros darbojies, sasniegt pilnību, tad tajā ir kaut kas karalisks," sākot mediju pastaigu izstādē, skatīties dziļāk aicina māksliniece Ieva Jurjāne, viena no Aijas Jurjānes trim bērniem.

Māsas mākslinieces Kristīne un Ieva Jurjānes stāsta, ka, izlasot Rasas Jansones rakstīto Neputna izdotajā albumā, sapratušas, ka tieši viņa ir īstā, kurai kā kuratorei uzticēt veidot mammas Aijas Jurjānes izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Pašu skats un gleznu atlase būtu pārāk personīga. Bet arī Rasas Jansones skatījums ir dziļi personīga saviļņojuma ievibrēts.

"Cauri visiem šiem gadiem man bija licies, ka Aija nav novērtēta un nav saskatīta. 90. gadu sākumā es kā studente apmeklēju lielās rudens, pavasara un lielo mākslinieku grupu izstādes. Klīstot pa izstādi, pie Aijas darbiem vienmēr apstājos. Sapratu, ka šajās gleznās notiek kaut kas pilnīgi cits nekā apkārtējos darbos, ka tur ir pilnīgi citi spēles noteikumi. Manuprāt, Aija Jurjāne mūsu laikmetīgās glezniecības vēsturē ir viena no pirmajām māksliniecēm, kas nenostājās ar muguru pret savu dzimumu un pret sava dzimuma ikdienas dzīvi un gaitām," tagad beidzot Rasa Jansone spēj noformulēt šo atšķirību.

Kuratore vērš uzmanību uz to, ka Aija Jurjāne, gleznojot virtuves skatus, nekad nav vispārinājusi. Viņai katli un pannas ir no viņas apsveikumiem, grāmatā zīmētu. Tajā laikā nebija pierasts apskauties, kā tagad esam pieraduši, bet man liekas, tas bija veids, kā zīmējuma formātā mēs katrreiz saņēmām ārkārtīgi spēcīgas emocijas. Tā mīlestība neizpaužas ziedu gleznojumos vai kādā ļoti romantiskā veidā, bet caur īsto, parasto, triviālo dzīvi un sadzīvi." Aija Jurjāne ir viena no retajām māksliniecēm, kuras gleznās var redzēt pusaudžus, parasti citu acīm ne pārāk interesantas, izstīdzējušas un kaitinošas radības. Tas aizkustina. 80. gadu milzīgajos adītajos džemperos ar ģeometriskajiem rakstiem – tās ir kā ģimenes fotogrāfijas arī ar dokumentālo "laika mašīnas" spēku.

Ceļā uz Kupola zāli pēdējā jau pie kāpnēm redzama glezna Pašportrets ar dēlu (1999). Tas ir Aijas Jurjānes pašportrets, dodoties uz meitas Ievas Jurjānes pirmo scenogrāfijas darbu operā – Viestura Kairiša iestudēto izrādi Jevgeņijs Oņegins. "Aijas izteiksme, tas svaigums un lepnums, ka viņa var tā iet ar savu dēlu, – tas mani ļoti uzrunā," saka Ieva Jurjāne. Kristīne piebilst, ka brālis Pāvils Jurjāns arī noteikti būtu gribējis būt klāt šajā notikumā, ja vien ļautu darba pienākumi. "Mūsu brālis atbild par Khan Academy virzienu Latvijā un šobrīd atrodas lielā sanāksmē Vjetnamā. Tas nozīmē – vienādu izglītību visiem bērniem, vai viņš bagāts vai nabags," paskaidro Kristīne Jurjāne.

Sirmā mācekle 

Kupola zālē ieraugām Aijas Jurjānes iekšējo istabu, celli, kurā neienāca zupas garaiņi. Te gleznotāja sarunājās ar kultūrvēstures meistariem, kas viņu iedvesmoja. Saspēlē ar vitrīnās lasāmajām dienasgrāmatas lapaspusēm gleznas rada pārliecību par nerimstošu, spraigu intelektuālo monologu visa mūža garumā.

Apskatāmas trīs ļoti interesantas, mākslas citātu ziņā daudzslāņainas gleznas – Gleznotāja un viņas sirmā mācekle. Pēc Džovanni Bokačo Par tīrām un cēlām sievietēm. 1470. g. (1997), kurā Aija Jurjāne muguru pret muguru darbnīcā pie molberta strādā kopā ar gleznotāju Marsiju. Gleznā Aija Jurjāne ar savu brīnišķīgo pašironiju un dabas procesu pieņemšanu apspēlē savu sirmumu. "Tāpat kā māte, Aija sāk sirmot 30 gadu vecumā. Aijai Jurjānei piederēja atklātņu albumiņš ar viduslaiku iluminācijām. Vienā no tām bija redzama gleznotāja Marsija. Par viņu kā sengrieķu gleznotāju, sauktu par Jaiju, no Mazāzijas pilsētas Kizikas bija rakstījis vēsturnieks Plīnijs Vecākais darbā Dabas vēsture," grāmatā Jaunības avots gleznas kontekstu iezīmē mākslas zinātniece Anita Vanaga.

Otrajā, pēkšņās nāves dēļ nepabeigtajā gleznā Aija Jurjāne veidojusi daudzslāņainu parafrāzi par Saksijas kūrfirsta galma gleznotāja Lūkasa Krānaha Vecākā (1472–1553) gleznu Jaunības avots. Šī reprodukcija, ko gleznotāja bija pirkusi Berlīnes Valsts muzeja gleznu galerijā, pletās virs viņas kušetes. Gan mākslinieces meitas, gan kuratore ir pārliecinātas, ka, atguvusi jaunību, Aija vis neiet uz izpriecu telti, bet iedvesmota skatās kaut kur ārpus gleznas, lai pazustu no visiem un, visticamāk, dotos gleznot. Krānaha Jaunības avots Aijai Jurjānei bija kļuvis par tādu kā mākslas rēbusu, un viņa vairākkārt apmeklēja gleznojuma oriģinālu Berlīnē.

Trešā glezna Namsaimnieces vīzija svētku rīta agrumā (2002) ir noslēpumains un intriģējošs darbs, kurā var saskatīt pārdomas par Latvijas vēsturi, identitāti un savu vietu pasaulē. Dokumentālā detaļa, ka svētkos agri no rīta Aija Jurjāne mēdza izkārt karogu, ir izaugusi par fascinējošu mākslas līdzību. "Sieviete gados pie silikāta ķieģeļu sienas gatavojas pielikt sarkanbaltsarkanu karogu. (..) Uz šo sievietes ikdienas rituālo deju – padarīt darbiņus, solīšus neskaitot, – relaksētā pozā noraugās vīrietis Pjero kostīmā. Arī viņam ir sarkanbaltsarkana zīme, tikai tā ir spoža šalle, kas bagātīgi un krāšņi apmesta pleciem (sieviete ir vienmuļi pelēkā mētelī). Pjero skatās un skumīgi smaida, bet varbūt pašapzinīgi smīn? Viņš nepalīdz, jo tas arī nebūtu iespējams tēlam, kura eksistence ir citā vēsturiskajā dimensijā, proti, gleznotāja Niklāva Strunkes 1927. gadā gleznotajā akvarelī Pjero ziemā," grāmatā Jaunības avots raksta Sandra Krastiņa. Savukārt Rasai Jansonei zīmīgas likušās konfrontētās telpas – padomju silikāta ķieģeļi un latviskas apaļkoka ēkas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja teritorijā, ar kuru robežojas Jurjānu māja. "Es tajā redzu pārlaicīgu sveicienu Niklāvam Strunkem par to, ka mums ir brīva Latvija. Lai cik skarbi būtu pamosties pirms sešiem un karināt to karogu, tā tik un tā ir liela laime un veiksme," saka Ieva Jurjāne.

Izstādes sirds kuratores iecerē meklējama Kupola zāles vidū. Tā veidota no divām telpām, kas spoguļojas viena otrā kā vienas sirds divi kambari. "Gleznotājas precīzā acs atmet ilūzijas par sevi un pasauli ap sevi. Salauzts, sastīpots žokļa kauls un zilumi sejā – steidzoties uz operas izrādes tiešraidi. Kritiens. Aija skrien, jo jāpaspēj uz Berģu autobusu, kurš nāk tik reti un kuru nedrīkst nokavēt. Bezkompromisa iedziļināšanās liek Aijai vienlīdz rūpīgi studēt gan lauvmutītes ziedu, gan zilumu ap savu aci. Izrādās, zilums un zieds ir gleznojams ar vienu un to pašu dzidro toni. Uzmanība – arī pret sevi – ir karaliska īpašība," Rasa Jansone uzrakstījusi pie ieejas sirdskambarī. Viņa atzīstas, ka bijusi ļoti uztraukusies par savu ieceri, bet, kad Berģu mājā uz grīdas izlikusi iecerēto kompozīciju – Aijas Jurjānes sasistās sejas studiju ziedu zīmējumu izklājumā – un abām māsām aizrāvusies elpa, iestājies atvieglojums.

Izstādē apskatāms arī dokumentāls artefakts – no Aijas Jurjānes gleznām izkāpis sarkanais ķeblītis. Tā izcelsme ir tikpat dokumentāla, cik tēlaina. Par kādu mākslinieciska rakstura pakalpojumu Juris Jurjāns kā samaksu saņēmis sarkankoka dēļus, no kuriem izgatavojis grāmatplauktus abu mākslinieku darbnīcai. No atlikušajiem atgriezumiem viņš uztaisījis ķeblīti, kas sākotnēji funkcionējis oriģinālajā sarkankoka materialitātē, līdz pēc kāda laika nokrāsots ugunīgi sarkans.

Lai noslēgumā nāk Sandras Krastiņas citāts no grāmatas Jaunības avots, kas izsaka gleznotājas Aijas Jurjānes pašas pieņemto un nekurnēto likteni:

"Nebijām runājušas un tikušās laikam pat gadiem, bet ir cilvēki, ar kuriem, lai pēc kāda laika intervāla satiktos, bez čalojoša ievada var uzreiz skart būtisko vai, nesakot lieku, tāpat saprasties. Mūsu gadījumā, cik atceros, Aijai sacīju: "Tagad esi tik labā radošajā formā, ka, atliekot visu, tev tikai gleznot un gleznot. Kad tad vēl to darīsi, ja ne tagad!" Bez kādiem izvērstiem skaidrojumiem Aija atbildot noteica: "Pati saproti, es tā nedarīšu"."

"Ja jāizvēlas – uzmālēt bildi vai tomēr uzvārīt zupu, lai bērniem būtu, ko ēst, kad nāk mājās no skolas, es, protams, izvēlos zupu" (intervijā žurnālam Sieviete. 1996. Nr. 8.). 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja