Sīzifa akmens mūsu istabiņās. Intervija ar Janu Kukaini un Rasu Jansoni

Kāpēc sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka sievietes īstā vieta ir silta istabiņa, kas bieži nemaz nav tik jauka un komfortabla, kā apdzied tautasdziesmas? Dažas atbildes uz šo jautājumu ir aplūkojamas kritiķes un kuratores Janas Kukaines veidotajā grupas izstādē Silta, jauka istabiņa, kas Kultūras pilī Ziemeļblāzma būs skatāma līdz 12. decembrim. Tajā piedalās arī māksliniece Rasa Jansone, kura kopā ar Janu Kukaini ir aktīvākā feminisma mākslas figūra Latvijas kultūrā, kurā lielākoties ir vērojama vairīšanās no sociāli saasinātām tēmām.

Silta, jauka istabiņa aktualizē bieži netaisnīgo sievietes iesaisti ģimenes dzīvē, jo sabiedrībā joprojām par pašsaprotamu un dabisku tiek uzskatīts sievietes pienākums primāri realizēties kā mātei un sievai, "pavarda sargātājai". Lai cik ērti ir iedomāties, ka XXI gadsimtā esam sasnieguši dzimumu vienlīdzību, realitātē dzimumu lomu stereotipi sievieti joprojām diskriminē gan ekonomiski, gan psiholoģiski – statistikas datu par to netrūkst. "Pavarda sargātājas" loma arī mūsdienu sievietes apspiež sarežģītās situācijās, par kurām žēloties nav pieņemts, jo tradicionālajām ģimenes vērtībām mūsu sabiedrībā ir reliģiska kulta statuss, kā trāpīgi norāda Rasa Jansone savā instalācijā Āmen.

Kā radās izstādes Silta, jauka istabiņa ideja?

Jana Kukaine. Bija ļoti karsta vasaras diena. Gundega Evelone, Kultūras pils Ziemeļblāzma laikmetīgās mākslas programmas vadītāja, mani uzaicināja veidot izstādi un aplūkot telpas. Mēs ar ģimeni ieradāmies, pēc tam aizbraucām uz veikalu, nopirkām maizītes, sēdējām parkā un tās ēdām, atgaiņājoties no lapsenēm, pēc tam aizbraucām līdz jūrai nopeldēties. Atpakaļceļā mašīnā bērni aizmiga, un braucot es domāju – hm, kāda silta, jauka istabiņa. Tas varētu būt labs nosaukums izstādei. Tas saslēdzās ar to, ka ik gadu bērnudārza Māmiņas dienas koncertā dzirdu šo dziesmu. Tas viss mani aizkustina, taču vienlaikus es nevaru nedomāt par to, kāpēc vispār pastāv šī Māmiņas diena, kāpēc tā notiek vienreiz gadā un kas notiek pārējās gada dienās? Silta, jauka istabiņa ir saistīta arī ar manu 2016. gadā iznākušo grāmatu Daiļās mātes, līdz ar to šī izstāde bija nākamais posms ķēdes secībā.

Domājot par secīgumu – Jana, tavi mākslas projekti vairākkārt pievērsušies mātes lomas iztirzāšanai gan sabiedrībā, gan pašas sievietes attiecībās ar savu ķermeni. Tie nedokumentē konkrētus stāstus, taču tās nav arī abstraktas, bezpersoniskas tēmas. Vai izstādi kopumā un atsevišķus tās darbus var dēvēt par autobiogrāfiskiem?

Rasa Jansone. Par sevi es varu teikt – jā, protams! Tā ir mana vecmāmiņa, mana mūžīgā, neizsmeļamā tēma, kuras dzīvesstāstu esmu ietvērusi ļoti daudzos darbos. Mana vecmāmiņa Anna Rozentāle bija daudzbērnu ģimenes mamma, viņai bija deviņi bērni. Mūsu ģimenē ir klasisks lielās dzimtas stāsts – tajā laikā bija stipras sievietes, re, kā viņas toreiz varēja! Un es šo stāstu esmu klausījusies jau no bērnības. Ar laiku sapratu, ka stipro sieviešu stāsti bieži ir tikai fasāde, aiz kuras slēpjas lielas sāpes un smagi likteņi, arī mana lielā ģimene ir turējusies uz vecmāmiņas, nevis vectēva pleciem. Šis stāsts mani vajā gadiem.

Vai tavā darbā Āmen ir eksponēta vecmāmiņas gulta?

R. J. Tā ir gan mana, gan viņas gulta – tā ir laulības gulta, caur kuru mēs izejam, un vecmammas pieredze man diemžēl joprojām ir daudz tuvāka un saprotamāka, nekā es gribētu. Apzināti novietoju gultu pa diagonāli kā altārglezniņu, pie kuras nolikt ticības svecīti un cerēt uz to labāko.

Mēs nelaižam bērnus pasaulē ar nolemtības sajūtu, nē, mēs ticam un ceram, ka būs labi. Gultas dekoratīvais rotājums nebeidzas ar virpotu koka bumbulīti. Tas beidzas ar rokā ērti paņemamu akmeni bērna galviņas lielumā. Uz sievieti kā māti akmeni var mest ļoti daudzās situācijās ikviens, kam nav slinkums, – viņai var pārmest, ka ir tikai viens bērns vai vispār neviena, var pārmest, ka viņa netiek galā ar saviem trijiem vai četriem bērniem, pārmest publisku runāšanu par aborta tēmu, jebko.

J. K. Jautājumā par autobiogrāfiskumu es saklausīju vienu aspektu, kas bieži parādās, kad runā par feministisku vai sociāli jūtīgu mākslu: tā tiek interpretēta kā autobiogrāfiska, pieņemot, ka runa ir tikai par atsevišķu sieviešu pieredzi. Tas ir kropļojošs priekšstats, jo viena no svarīgākajām lietām feminisma un jebkurā citā teorijā, kas vēršas pret nevienlīdzību, varas attiecībām, ir norādīt, ka apspiedošās ideoloģijas tieši tā arī strādā, tās cenšas pārliecināt visus iesaistītos, ka problēmas ir tikai viņu pašu neveiksmju dēļ.

Feminisms un citas sociālās kustības mēģina parādīt, ka tā ir nevis privāta lieta, bet vesela sistēma, visas sabiedrības struktūra, noteiktu tradīciju, gaidu, audzināšanas rezultāts. Tāpēc ir svarīgi pateikt, ka šis stāsts nav tikai par Rasas vecmāmiņu un tās paaudzes sievietēm, tas ir stāsts arī par šodienu. Es redzu Rasas stāstu par vecmāmiņu kā viņas māksliniecisko metodi, taču es gaidu no mākslas darba skatītāja, ka viņš spēs ieraudzīt arī sociālās problēmas, ko šis stāsts ietver. Šo iemeslu dēļ negribu savas izstādes dēvēt par autobiogrāfiskām, es redzu problēmas visapkārt.

R. J. Bet vai nav tā, ka mana pieredze un tava pieredze aizved mūs līdz šīm problēmām? Jo, ja mēs nebūtu sievietes un mums nebūtu bērnu, mēs nebūtu saskārušās ar tām.

J. K. Jā, mēs to varam formulēt arī tā, taču tad mums ir jāuzsver, ka mana un tava pieredze nav tikai tas, kas konkrēti ar mums noticis no piedzimšanas brīža. Jāuzsver, ka mēs esam uzsūkušas savu draudzeņu pieredzi, mūsu māšu pieredzi un pārstāvam arī to.

Jana, es pieņemu, ka tu vēlies lauzt sabiedrības stereotipus par to, ar ko sievietei būtu jānodarbojas mājās un sabiedrībā. Vai izstādes skatītājs bez personiski piedzīvotas pieredzes var nolasīt to pieredzi, ko aktualizē mākslas darbs?

J. K. Jautājums par to, ko nolasa vai nenolasa skatītājs, ir daudz plašāks un ietiecas ārpus feminisma problemātikas. To pašu var jautāt, piemēram, par abstraktās mākslas izstādi...

Protams, taču vienlaikus šis identificēšanās aspekts, manuprāt, sarežģī sociāli ievirzītu izstāžu kuratora lomu. Jo viņam ir jāstrādā ne vien ar pašu mākslas darbu, bet arī ar skatītāja uztveri.

J. K. Kā kuratore es uzrakstu izstādes koncepciju, sagatavoju aprakstus par katru mākslas darbu, un tas jau ietver gana daudz uzvedinošas informācijas. Domāju, ka pēc tam sākas skatītāja atbildība domāt un saprast.

R. J. Un mūžīgā cerība, ka mākslas darbs runās pats par sevi – to neviens nav atcēlis.

Es tieši gribēju uzsvērt, ka sociāli aktīvas mākslas izstādē darbiem ir jārunā skaļāk. Tas pielīdzina kuratora darbu misijai.

J. K. Gribu īpaši izcelt, ka mūsu izstāde neaprobežojas tikai ar jauno māmiņu problēmām. Tā ir ikdienas pieredze sievietēm reproduktīvajā vecumā, taču ir arī citas sociālās grupas, kurām gribam pievērst uzmanību. Vecās, vientuļās kundzes, par kurām savās gleznās runā Katrīna Gaile. Vai sievietes, kas negrib vai nevar būt mātes, izvēlas abortu vai sterilizāciju kā Andas Magones grāmatas Berlīne. Septiņas dienas varone.

Andas instalācija piesaka vēl vienu tēmu, kas patriarhālā sabiedrībā ir marginalizēta: tā ir sieviešu draudzība, garīga tuvība, emocionāls atbalsts un pieņemšana, piedošana, būšana līdzās sarežģītos dzīves brīžos. To uzsvērt ir svarīgi, jo dominē priekšstats, ka sieviete savu laimi rod vai nu mātišķībā, vai heteroseksuālās attiecībās. Evas Vēveres darbs Pastkartes mātei savukārt ir par kopīgo sabiedrības atbildību māšu priekšā, bet Reverse – par sievietes attiecībām ar sevi pašu, savu īsto māju meklējumiem.

Izstādes plakāts, ko veidojusi Vivianna Maria Staņislavska, man raisa asociācijas ar cietuma kameru. To var attiecināt uz stāvokli, kādā dzīvo mammas, tā ir sociālā izolācija un fiziskā piesaistītība "istabiņai". Elīnas Brasliņas darbs izstādē aktualizē mājas kā sievietes darbavietu no marksistiskās perspektīvas – neskaitāmās stundas, ko sieviete bieži viena pati iegulda ģimenes dzīves uzturēšanā, ekonomiskajā sistēmā vispār netiek vērtētas, to uztver kā pašsaprotamu darbu bez atlīdzības. Bet, kad šis pats darbs tiek iznests ārpus privātās sfēras, piemēram, bērnudārzos, skolās vai sociālajā aprūpē, tam arī ir ļoti zems statuss un atalgojums.

Mētrai Saberovai es lūdzu padomāt par bērnudārzu tēmu, un viņa apkopoja savu draugu pieredzi – mēs gribam sūtīt bērnus uz tiem bērnudārziem, kuros viņi apgūst dažādas prasmes, kas noderēs nākotnē, vienlaikus tas apzīmē arī nedrošību, vēlmi nodrošināt, pasargāt savus bērnus.

R. J. Jā, tās ir reālas bailes. Mana meita otrajā klasē pārnāca mājās un stāstīja, ka klasesbiedrs matemātikas stundā esot paziņojis, ka meitenes ir stulbākas, tā tas vienkārši "dabā ir"! Meita man jautāja, vai tā tiešām ir...

J. K. Mans dēls pārnāca no bērnudārza un lūdza, lai es viņam nogriežu īsus matus, jo puikām neesot garu matu, viņš negribot būt kā meitene – it kā tas būtu kaut kas šausmīgs. Viņam ir tikai trīs gadi, un tas notiek jau tagad!

R. J. To var stāstīt kā anekdoti, bet, kad to dzirdi no pašas bērna, tas paralizē, šķiet šausmīgi. Tādēļ vien šī feminisma vēsts ir jānes – ja ne pašu, tad mūsu bērnu dēļ.

Elīnas Brasliņas darbu sērija iemieso diezgan klaustrofobiskas sajūtas. Tāds ir arī izstādes nosaukums – deminutīvā lietotais vārds "istabiņa" jau pašā tautasdziesmā šķiet iekodēts kā maza telpa.

J. K. Tālāk skan vārdi: "Vēl jaukāka, vēl siltāka, kad māmiņa istabā." Jādomā, ka māmiņa tur tā vienkārši sēž, lasa grāmatu, izdala siltumu, viss notiek pats no sevis. Simona de Bovuāra sievietes darbu ir salīdzinājusi ar Sīzifa akmeni – tu katru dienu no jauna sāc nodarboties ar tīrīšanu, ēst gatavošanu, uzvel kalnā to akmeni, bet nākamajā dienā viņš jau būs noripojis lejā, un jāsāk viss no sākuma.

R. J. Sarežģītākais jautājums ir – kas sievieti situācijā, kurā nav palīdzības ne no ģimenes, ne no partnera, var glābt? Ekonomiskā neatkarība. Tas mūs dzen uz to, ka sievietēm ir jāstrādā kā trakām, lai izbēgtu no potenciālās nabadzības. Izveidojas apburtais loks, vāveres ritenis – jo vairāk tu strādā, jo mazāk tu vari būt kopā ar bērniem.

J. K. 70. gados ASV tika strādāts pie tā, lai sieviete varētu atļauties gan ģimeni, gan darbu, un kādu laiku rādītāji tiešām uzlabojās, taču ap 2000. gadu atkal kļuva sliktāki. Kāpēc tā? Ir divi pieņēmumi. Pirmais – vīri bieži ir pārāk kūtri, lai pārņemtu mājas darbus. Otrs faktors ir tendence darbalaikam vairs nebūt normētam. Pateicoties e-pastam un internetam, tu visu laiku esi darbā, tev ir jābūt pieejamam visu laiku. Tas ir jauns izaicinājums ģimenēm, un atkal vairākums izšķiras par to, ka mājās paliek sieviete, jo tā ir ekonomiski izdevīgāk. Manuprāt, Latvijas mākslā attieksme pret feminismu kļūst arvien atvērtāka, tas vairs nav termins, kas atgrūž skatītājus. Lielā mērā tas ir tieši jūsu abu darbības nopelns.

R. J. Pēdējos piecos gados patiešām daudz kas ir mainījies, un ne tikai Latvijā. Pievienojos uzskatam, ka #MeToo iezīmē ceturto feminisma vilni. Svarīgi, ka #MeToo kustība nāca no pārtikušās Amerikas, privileģēto Holivudas sieviešu vides. Kaut kas līdzīgs vispirms notika Ukrainā 2016. gadā ar akciju #яНеБоюсьСказать, tomēr tieši amerikānietes sasniedza kaut kādu kritisko masu – pat viņas vairs nespēja izturēt, kaut kas bija jādara.

J. K. Latvijā mums tomēr nebija neviena #MeToo gadījuma.

R. J. Mēs esam atturīgāki, pieklājīgāki, taču tik un tā es uzskatu, ka #MeToo bija arī šeit, piemēram, režisores un publicistes Alises Zariņas satriecošajos rakstos. Nedomāju, ka #MeToo ir par to, lai konkrētus pāridarītājus ieslēgtu konkrētos cietumos, svarīgāk ir vispār sākt runāt, ļaut sievietēm justies drošāk. Tā vairs nav ciema muļķīte, kas runā par to, ka viņai nodarīts pāri. Tā ir nopietna sieviete, un to visu sāk uztvert kā nopietnu lietu.

Taču es redzu pārmaiņas arī Latvijas mākslas vidē, ienāk jauna paaudze ar jaunu skatījumu uz sociālajām problēmām. Vai arī šajā ziņā jūtat uzlabojumus?

R. J. Pārmaiņas lēnām notiek. Latvijas mākslas vide ir specifiska, es domāju, ka lielā mērā līdzšinējie aizspriedumi ir padomju domāšanas mantojums. Padomju laikā māksliniekam bija jārunā aizšifrētā veidā, kuru savējie sapratīs. Tas nebija nepareizi, jo mākslā nepastāv "pareizi"/"nepareizi", vienkārši šodien ir paplašinājies izmantojamo stratēģiju lauks. Otra lieta ir konkrētie sieviešu stāsti, tie bieži ir tik sāpīgi, ka skatītājos izveidojas aizsargreakcija, nevēlēšanās ar tiem konfrontēties. Domāju, ka jārunā ne tikai par padomju, bet arī 90. gadu mantojumu – arī tā laika feministisko mākslas notikumu organizētāji un dalībnieki ļoti vairījās no šī apzīmējuma.

R. J. Tieši tur es arī saredzu padomju mantojumu, nosaukt kaut ko vārdā ar izskaņu "-isms" uzreiz atgādina par sociālismu, komunismu. Tie vārdi arī manās smadzenēs ir iededzināti uz visu mūžu.

J. K. Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc feminisms pie mums bieži tiek pārprasts, ir izglītības trūkums. Padomju laikā pastāvēja mīts, ka dzimumu vienlīdzība jau ir sasniegta, taču realitātē tas nozīmēja, ka sievietei bija jāstrādā divtik daudz – gan mājās, gan darbā. Sabrūkot Padomju Savienībai, populāras kļuva idejas, ka ir jāatgriežas pie dzimumu dalījuma, jāatdod sievietēm sievišķība un vīriešiem vīrišķība. Feminisms bieži tiek uztverts kā kaut kas no Rietumiem uztiepts, pie mums Latvijā pietrūkst plašākas feminisma vēstures, kas pārstāstītu tā attīstību no pirmsākumiem, – pie mums ir bijis pietiekami daudz aktivitāšu gan padomju laikā, gan vēl agrāk.