Galerijas Thaddaeus Ropac villas Kast telpās Zalcburgā ir aplūkojama Iļjas un Emīlijas Kabakovu vēsturisko darbu izlase – Iļjas Kabakova gleznas, kuras tapušas no 2005. līdz 2015. gadam, kā arī Kabakovu pāra kopīgi radītās instalācijas, kuras tika veidotas no 1989. gada līdz Iļjas Kabakova nāvei 2023. gadā. Katra instalācija ir rūpīgi izstrādāta kompozīcija, kurā ir apvienoti objekti, zīmējumi un gleznojumi, teksti, apgaismojums un skaņa. Šie darbi ir radīti, lai skatītāju pilnībā iegremdētu pieredzē, kas atspoguļo Kabakovu daiļrades galveno – totālās instalācijas – ideju. Viņu konceptuālā māksla ir interpretējama daudzveidīgi, tā aptver politiskas alūzijas, personīgas bailes un vēlmes, kā arī ilgas aizbēgt no skarbas, dažkārt nepanesamas ikdienas realitātes.
Ik reizi no jauna
Iļja un Emīlija Kabakovi ir dzimuši Ukrainas pilsētā Dņepropetrovskā (tagad – Dņipro). Iļja Kabakovs (1933–2023) studējis Surikova Mākslas institūtā Maskavā un XX gadsimta 50. gados sāka karjeru kā bērnu grāmatu ilustrators. Drīz vien viņš kļuva par centrālo figūru Maskavas konceptuālistu vidū, tie bija autori, kuri strādāja ārpus oficiālās padomju mākslas sistēmas. 1987. gadā Iļjam Kabakovam tika piedāvāta stipendija Austrijas pilsētas Grācas mākslas centrā Kunstverein. Pēc Austrijas apmeklējuma viņš apmetās uz dzīvi Ņujorkā, kur atkal satika Emīliju Lekahu (1945). Emīlija ir guvusi izglītību kā klasiskā pianiste, viņa ir studējusi arī spāņu valodu un literatūru. 1973. gadā viņa emigrēja uz Izraēlu, 1975. gadā pārcēlās uz Ņujorku, kur strādāja par kuratori un mākslas dīleri. Iļja un Emīlija Kabakovi strādāja tandēmā no 1989. gada līdz Iļjas nāvei 2023. gadā. Viņu darbi regulāri tiek eksponēti visos svarīgākajos muzejos un biennālēs pasaulē. Emīlija joprojām dzīvo un strādā Longailendā Ņujorkas štatā, viņa aktīvi piedalās Kabakovu izstāžu iekārtošanā un mākslas popularizēšanā.
Galerists Tadeušs Ropaks 7. jūnijā notikušajā Zalcburgas izstādes Kamermūzika atklāšanā pastāstīja, ka iepazinās ar Iļju Kabakovu, kad mākslinieks dzīvoja Grācā, un viņi strādāja kopā vairāk nekā 35 gadus. "Šī izstāde ir vēsturisko darbu izlase. Daži no tiem ir bijuši izstādīti lielākajos muzejos pasaulē, un tagad šajā ekspozīcijā Emīlija šiem darbiem piešķir jaunu kontekstu – tie tiek rādīti jaunā gaismā. Mūsu galerijai šī izstāde ir ļoti emocionāla, jo tajā atgriežas daži darbi, kurus iepriekš esam izstādījuši Parīzē un Londonā, bet Zalcburgā tie ir aplūkojami pirmo reizi. Tie tapuši vairāku desmitgažu laikā," sacīja Tadeušs Ropaks. "Pirms dažām dienām Emīlija ieradās no Ņujorkas, lai iekārtotu ekspozīciju. Kabakovu darbi ir instalācijas, tāpēc katru reizi ir jāpārdomā to izvietojums. Nevar vienkārši uzlikt uz grīdas sasistas lustras gabaliņus un domāt, ka viss ir izdarīts un tas iedarbosies uz skatītāju," piebilda galerists.
Iļjas Kabakova atraitne un radošā partnere Emīlija Kabakova joprojām aktīvi piedalās izstāžu iekārtošanā un Kabakovu mākslas popularizēšanā. Foto – Jegors Jerohomovičs
Izstādes atklāšanas dienā galerijā notika Emīlijas Kabakovas un Kabakovu mākslas pazinēja kuratora Šīmusa Kīlija saruna. No 2014. līdz 2023. gadam Šīmuss Kīlijs vadīja Zalcburgas mākslas centru Kunstverein. Tagad viņš ir Okvilas galerijas direktors – tas ir laikmetīgās mākslas muzejs, kas atrodas trīsdesmit kilometru attālumā no Toronto. Kopš maija beigām Okvilas galerijā ir atvērta Kabakovu izstāde Starp debesīm un zemi. Tā būs skatāma līdz 20. septembrim.
Algas vietā – festivāla biļetes
"Mūsu attiecību vēsture ar Zalcburgu ir pietiekami ilga. Kopš 1990. gada esam rīkojuši šeit izstādes, esam bijuši mācībspēki Mākslas akadēmijā un daudzus gadus sadarbojamies ar galeriju Thaddaeus Ropac. Mēs mīlam šo pilsētu un šeit notiekošo mūzikas festivālu. Tajā laikā, kad pasniedzām lekcijas akadēmijā, mēs lūdzām piešķirt mums festivāla biļetes, nevis izmaksāt algu. No rīta strādājām ar studentiem un vakarā gājām klausīties operas un koncertus," atceras Emīlija Kabakova.
"Šajā izstādē ir apkopoti dažādu periodu darbi. Es apzinos, ka tā ir komercgalerija, un es zinu, ka tai ir jāpārdod darbi. Pirms vairākiem gadiem mums bija izstāde vienā galerijā, kuras īpašniece teica: "Izstāde izskatās kā muzejā, bet šis nav muzejs – mums ir jāpārdod darbi." Viss, ko mēs vairākus gadu desmitus darām kopā ar galeriju Thaddaeus Ropac, vienmēr izskatās kā muzejā. Es ieeju galerijā un strādāju šeit kā muzejā. Tadeušs Ropaks nekad mums nav teicis: "Man ir jāpārdod māksla, un šīs izstādes darbus es nevaru pārdot." Viņš allaž mūs iedrošina – dariet, ko vēlaties un uzskatāt par vajadzīgu, saglabājiet kvalitāti! Svarīga ir kvalitāte, nevis pārdošana. Mēs to novērtējam, jo tas ir svarīgi gan mūsu domāšanai, gan radošajai darbībai," pateicības vārdus leģendārajam austriešu galeristam Tadeušam Ropakam velta Emīlija Kabakova. Viņa galerija darbojas Zalcburgā, Londonā, Parīzē, Milānā un Seulā.
Muša diriģente
Emīlija Kabakova atklāj, ka izstādes Kamermūzika darbus vienojošā tēma ir eskeipisms – bēgšana no realitātes, dažreiz pat no ģimenes. To atspoguļo viena no slavenākajām Kabakovu instalācijām Koncerts mušai (1993), kurā ir atveidota tualete. Tualetes motīvu savos darbos mākslinieki ir izmantojuši vairākkārt. Tualete bija izstādīta izstādē documenta un daudzās citās. "Katrs no mums kādā brīdī vēlas aizbēgt un meklē vietu, kur patverties. Tualete ir ideāla vieta, uz kuru aizbēgt, jo tur neviens neienāks un netraucēs tavas domas," skaidro Emīlija Kabakova. Instalācija ar tualeti pašlaik ir skatāma arī Kabakovu izstādē Okvilā – tur tā uzstādīta brīvā dabā, ezera krastā.
"Tualete, kas ir vērojama galerijā Zalcburgā, atstāj pavisam citu iespaidu. Tā ir pamesta, varbūt mājā, kurā tā atrodas, kaut kas ir noticis. Neviens šo tualeti vairs neizmanto, bet tā joprojām tur ir. Kas ir tās iemītnieki šodien? Mušas. Tur notiek koncerts mušai. Muša ir diriģente. Šajā instalācijā skan Stravinska mūzika. Ieklausieties! Skaņa papildina arī instalāciju Nokritusī lustra (1997). Tadeuša Ropaka galerija mājo vecā villā. Katru reizi, kad rādām šo instalāciju dažādās vietās pasaulē, mēs cenšamies uzburt konkrētās mājas pagātnes atmosfēru. Lustra ir nokritusi, bet gaisma joprojām deg, un jūs dzirdat stikla lausku skaņu. Šķiet, ka lustra mums dzied," stāsta Emīlija Kabakova.
Muša ir redzama arī izstādes tituldarbā – instalācijā Koncerts mušai (kamermūzika) (1986). Tajā muša, kas darināta no papīra, diriģē neredzamu kameransambli: aplī ir salikti krēsli divpadsmit mūziķiem, uz katras pults ir uzlikts oriģinālzīmējums, kurā liela loma ir tekstam.
Iļjas Kabakova glezna Četras gleznas par sauli #2. Audekls, eļļa. 168 x 262 cm. 2013. Foto – Ulrihs Geci
Ekspozīcijā Zalcburgā ir iekļautas lielformāta gleznas. "Mēs ar Iļju jau no paša sākuma nolēmām, ka neatbildēsim uz jautājumu, kurš ko dara. Instalācijas mēs radījām kopā – no idejas un koncepcijas līdz īstenošanai. Es varu atklāt – es negleznoju. Es varbūt varētu, bet es to nedaru. Ģimenē var būt tikai viens gleznotājs, ar to pietiek," norāda Emīlija Kabakova. "Arī gleznas vēsta par bēgšanu no realitātes, par pagātnes un tagadnes līdzāspastāvēšanu. Jūs redzat divas realitātes, varbūt divas fantāzijas. Tur ir kaut kas no pagātnes un kaut kas tāds, ko vajadzētu redzēt labāk, – iespējams, tā ir mūsu tagadne," viņa saka.
Tolerances kuģis
Kabakovu mākslā dzīvo daudz tēlu un izdomātu personāžu. Emīlija Kabakova to saista ar krievu literatūras tradīciju: "Taču tas ir raksturīgi arī citām kultūrām. Iļja sāka izmantot tēlus, balstoties literatūrā. Tekstā vienmēr ir daudz tēlainības. Māksliniekam un rakstniekam ir ļoti viegli paslēpties aiz tēla. Tu kaut ko pievieno tēlam, tas neesi tu. Manuprāt, Iļja nekad nebija līdz galam pārliecināts par to, ko dara. Viņš baidījās no cilvēku reakcijas, no kritiķiem. Viņš orientējās uz mākslas vēsturi. Var nojaust, ka visi šie mākslas vēstures elementi un tēli viņu aizsargā no kritikas. Ja Iļjam kaut ko pārmeta, viņš varēja pateikt – tas neesmu es, tas ir tēls! Arī mušas ir tēls. Tās ir vienmēr un visur. Mušas ir kā spiegi no citas civilizācijas – tie visu redz, visu atceras un visur var nokļūt. Iļja iedomājās sevi kā mušu, kas lido pāri barjerām un sienām un uzzina visu, kas viņam ir jāuzzina."
"Gandrīz katrs no mums kādā savā dzīves posmā mēģina bēgt. Kur bēgt, ir atkarīgs no tā, kas cilvēkam ir pieejams. Padomju Savienībā cilvēki bēga uz kopējām virtuves telpām vai uz virtuvi savā dzīvoklī. Kāpēc? Tāpēc, ka tur ir ērti. Tur ir ēdiens, telpa ir maza, un tu esi kopā ar cilvēkiem, kuriem uzticies. Pasaule ap tevi var sabrukt, bet tu esi savā virtuvē kopā ar draugiem un ģimeni. Šodienas pasaule praktiski sabrūk. Mēs visi atkal sākam domāt par bēgšanu. Šī tēma ir jaušama visos mūsu darbos – instalācijās, gleznās un mazos zīmējumos, kuros jūs redzat kādu lidojošu cilvēku. Mēs dzīvojam klimata krīzes apstākļos. Pasaulē plosās vairāki lieli kari un daudz mazu karu, kuriem mēs nepievēršam uzmanību. Jebkurš karš ir katastrofa, jo īpaši bērniem un sievietēm. Viņi nekad nevēlas karu, bet viņi ir pirmie upuri jebkurā karā. Tie, kuri sāk karu, to dara sava ego dēļ. Tā ir vēlme pēc naudas un vēl lielākas varas. Tas, kurš sāk karu, vēlas kļūt par svarīgāko, unikālāko personību vēsturē. Tu nekad nevari būt svarīgs un unikāls, ja sāc karu. Diemžēl neviens nezina, kā izbeigt karus, kuri tagad notiek. Krievija sāk karu. Tas nav noslēpums. Viņi to zina, mēs to zinām. Vardarbība nekad nav atrisinājusi nevienu problēmu. Tā vairo naidu, nevis iecietību. Mums ir jābūt gudrākiem. Es ticu, ka dialogs ir ļoti svarīgs. Es vienmēr esmu centusies sarunāties ar cilvēkiem, tieši tāpēc pirms divdesmit gadiem mēs izveidojām projektu Tolerances kuģis, kura mērķis ir pārvarēt domstarpības, apvienojot bērnus un jauniešus," uzsver Emīlija Kabakova. Kopīgiem spēkiem tiek būvēts kuģis, bērni un jaunieši apglezno tā buras un piedalās aktivitātēs, kuras palīdz nostiprināt humānisma un iecietības ideālus.
Viena no pēdējo divdesmit gadu svarīgākajām Kabakovu pāra iniciatīvām ir Tolerances kuģis. Tā mērķis ir pārvarēt domstarpības, iesaistot kopīgās aktivitātēs bērnus un jauniešus no dažādām kopienām. Šogad projekts tika īstenots Okvilas galerijā Kanādā. Publicitātes foto
Japāņu dārgums
Sākotnēji projekta nosaukums bija nevis Tolerances kuģis, bet Sivas kuģis. Siva ir oāze Ēģiptē, un Kabakovu projektā 2005. gadā tika aicināti piedalīties jaunieši no Mančestras un vietējie Sivas bērni. "Sivā dzīvo ļoti noslēgta musulmaņu kopiena. Es vēroju, kā savā starpā sazinās vietējie un britu jaunieši. Tas bija interesanti. Viņi nevarēja sarunāties, jo viņiem nebija kopīgas valodas. Sivas bērni un jaunieši nekad nebija satikuši nevienu no ārpasaules, un pēkšņi viņi sāka spēlēt futbolu, pēc tam apmainījās ar dāvanām. Viņi sadraudzējās. Tās ir attiecības, ko veicina māksla – kuģa būvniecība un buru apgleznošana. Mēs nolēmām turpināt šo projektu un nodēvējām to par Tolerances kuģi. Tas tika realizēts jau septiņpadsmit reižu dažādās kopienās visā pasaulē. Katru reizi tiek izvēlēta atšķirīga tēma, kas ir aktuāla tajā konkrētajā vietā, – vardarbība, rasisms, attiecības ģimenē utt. Šis projekts pievēršas arī imigrācijai, jo tā ir viena no galvenajām XXI gadsimta problēmām. Cilvēki imigrē daudzu iemeslu dēļ, galvenie iemesli ir karš un nabadzība. Pirms kāda laika Vācijas valdība mūs uzaicināja veidot Tolerances kuģi kopā ar jauniešiem, kuri nodedzināja māju, kurā dzīvoja imigranti. Mēs ar viņiem runājām. Viņi rakstīja mūziku, dzeju un veidoja videoklipus par iecietības tēmu. Viņi teica: "Jā, tagad mēs saprotam." Mēs centāmies izskaidrot, ka konfliktus nevar atrisināt ar vardarbību, bet tos var atrisināt ar mākslas palīdzību. Vai māksla glābs pasauli? Nē, neglābs, bet māksla var palīdzēt veidot dialogu. Ar ko cilvēki atšķiras no citām sugām? Ar kultūru. Mums ir kultūras vēsture. Mēs to nododam no paaudzes paaudzē, un tieši kultūra mūs padara par cilvēkiem. Tāpēc projektā Tolerances kuģis mums ir svarīgi veicināt dialogu starp bērniem, kuri pārstāv dažādas kopienas un tautības. Viņi kļūst par draugiem, viņi iepazīst cits citu un palīdz cits citam. Mēs dodam jauniešiem platformu, kas ļauj viņiem runāt par nākotni. Viņiem ir jāzina, ka nākotne pieder viņiem. Tā ir viņu rokās, un viņiem par to ir jārūpējas."
Tikko Tolerances kuģis tika radīts Okvilā, šajā procesā piedalījās ap diviem tūkstošiem vietējo bērnu un jauniešu. Septembrī šis projekts apvienos bērnus no Ēģiptes, Uzbekistānas un Saūda Arābijas. "Mēs esam pirmie, kuri kopš 1957. gada aizveda amerikāņu bērnus uz Kubu un pēc tam arī jaunos kubiešus uz Ameriku. Mums bija ļoti grūti saņemt visas atļaujas no ASV valdības, taču mums tas izdevās," stāsta Emīlija Kabakova. Šovasar viņa uzrauga Kabakovu radītās mozaīkas uzstādīšanu ASV vēstniecībā Londonā. Kabakovu māksla tiks pārstāvēta pirmajā Buhāras biennālē, kas septembrī tiks atklāta Uzbekistānā.
"Kad šajā pavasarī ierados Okvilā, lai iekārtotu izstādi, es saņēmu vēstuli no Kanādas ukraiņu kopienas. Tajā bija izteikts prieks, ka Kanādā būs skatāmi svarīgāko ukraiņu mākslinieku darbi. Savukārt krievu kopiena uzskata, ka mēs esam krievu mākslinieki. Es atbildēju – jūs visi kļūdāties. Mēs esam dzimuši Ukrainā, esam guvuši izglītību Krievijā, dzīvojam Amerikas Savienotajās Valstīs, mūsu izstādes notiek visā pasaulē, un mēs esam Japānas nacionālais dārgums," saka Emīlija Kabakova. 2008. gadā Kabakoviem tika pasniegta Japānas imperatora dibinātā balva Praemium Imperiale, ko Japānas Mākslas asociācija piešķir par īpašiem nopelniem kultūrā un mākslā.
Iļja un Emīlija Kabakovi
Izstāde Kamermūzika
Galerijā Thaddaeus Ropac Zalcburgā līdz 19. jūlijam
ropac.net