Triju Baltijas valstu galvaspilsētās – Rīgā, Tallinā un Viļņā – pašlaik nozīmīgākais un vērienīgākais arhitektūras objekts, kas tiek īstenots, ir centrālā dzelzceļa stacija. Staciju būvniecība norit Eiropas Savienības (ES) finansētā projekta Rail Baltica ietvaros. Tā ir iespēja pilsētām ne tikai iegūt jaunu, svarīgu arhitektūras objektu, bet arī radīt pievienoto vērtību visai pilsētvidei. Tiesa, katras Baltijas valsts galvaspilsētai centrālās stacijas celtniecībā ir savi uzdevumi un visnotaļ atšķirīga situācija. Rīgā atšķirībā no Tallinas un Viļņas top ne tikai jauna stacijas ēka, bet arī centrālais multimodālais transporta mezgls.
Izmaksu atšķirības
Lai iegūtu labāko arhitektonisko stacijas ēku risinājumu, visās Baltijas valstīs tika rīkoti starptautiski konkursi. Rīgā uzvarēja Dānijas arhitektu birojs PHL Architects, savukārt Viļņā un Tallinā – slavenās arhitektes Zahas Hadidas (1950–2016) birojs.
Rīgas dzelzceļa stacijas meta izmaksas ir 200 000 eiro, Tallinas Ilemistes projekts izmaksājis ap četriem miljoniem eiro, bet Viļņas Centrālās dzelzceļa stacijas meta izmaksas vēl nav zināmas. Lielās izmaksu atšķirības starp Rīgu un Tallinu ir saistītas ar to, ka mūsu galvaspilsēta arhitektiem maksāja par ideju, savukārt tās izvērsumu un attīstību uzņemas būvnieks, jo stacijas ēkas īstenošana notiek tā sauktā Design and build jeb Projektē un būvē procesa ietvaros. Savukārt Tallinā arhitekti ir atbildīgi par projekta attīstību un izvērsumu.
Pilsētplānotājs un arhitekts Oto Ozols uzskata: mūsdienīgai un funkcionālai arhitektūrai nav jābūt ļoti dārgai, jo svarīgākais ir nevis arhitektūras pašmērķīgums, bet ērta ēkas lietojamība, kas ietver arī adekvātas ekspluatācijas izmaksas.
Kā stāsta Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis, kurš bija arī Latvijas žūrijas komisijas loceklis, atrast piemērotu arhitektonisko risinājumu stacijas ēkai Rīgā bija daudz sarežģītāks un izaicinošāks uzdevums nekā Viļņā un Tallinā. Mūsu kaimiņiem stacijas ēka var būt arhitektoniski dominējoša un izcelties kopējā ainavā, bet Rīgas gadījumā tieši pretēji – tai ir jāiekļaujas kopējā pilsētapbūves kontekstā.
"Tāda arhitektoniskās apbūves vērtību kompleksa, kāds ir Rīgā, nav ne Tallinā, ne Viļņā. Mums ir Vecrīga, bulvāru loks, izteikta jūgendstila daļa, tādējādi Rīgas apbūve ir pilnīgi citāda nekā Viļņā un Tallinā, kur galvenā vērtība ir tikai vecpilsēta. Tāpēc ļoti vērienīgi jauni objekti Rīgas vēsturiskajam centram nav piemēroti. Runājot par stacijas ēku, tās uzdevums ir nevis dominēt un izcelties, bet gan iekļauties apkārtējā apbūvē. Mums arī jārēķinās ar īpaši vērtīgu Rīgas vēsturiskā centra panorāmu, kas paveras no Daugavas kreisā krasta. Tā ir unikāla vērtība, kādas nav Tallinā un Viļņā," uzsver Juris Dambis. Viņš piebilst: arhitektūrā nav vienas absolūtās patiesības, ir tikai laika diktēti iespējami labākie risinājumi.
Zahas Hadidas uzvara
Pirms KDi pievēršas Rīgas stacijas ēkas arhitektoniskā risinājuma izvērtējumam un pienesumam kopējai pilsētvidei, īsi raksturosim Viļņas un Tallinas stacijas ēkas arhitektoniskos projektus. Viļņas dzelzceļa stacijas ideju konkursā tika iesniegti 33 darbi, un konkursa dalībnieku darbus vērtēja starptautiska žūrija. Kā jau minēts, konkursā pirmo vietu ieguva Zahas Hadidas biroja projekts. Viļņas projekts Green Connect tiek īstenots, lai modernizētu staciju un tai blakus esošo publisko laukumu, piedāvājot uzlabotas sabiedriskās telpas un savienojumus visā pilsētā. Projekta centrālais punkts – 46 metrus plats tilts – stiepsies 150 metru pāri dzelzceļa sliedēm un peroniem un atradīsies desmit metru virs zemes līmeņa. Tilts nodrošinās savienojumus starp pilsētas daļām abās stacijas pusēs, un tajā tiks iekļauti gan gājēju celiņi, gan veloceliņi. Tilta plūstošā jumtveida forma tiks veidota no lamināta koka konstrukcijas, ko Zahas Hadidas birojs izvēlējās, jo tas ir viegls, ugunsizturīgs materiāls ar zemu oglekļa emisiju. Tilts tiks papildināts ar lineāru jumta logu un stiklotām fasādēm virs dzelzceļa sliežu ceļa, lai maksimāli palielinātu dabisko apgaismojumu un palīdzētu pasažieriem orientēties.
Zahas Hadidas arhitektu biroja izpilddirektors Džanluka Rakana, raksturojot projektu, norādījis, ka stacijas jaunais tilts pakāpeniski pārveidojas visā garumā – no slīpā jumta, ko nosaka neoklasicisma stacijas trīsstūrveida frontons, iegūstot maigāku ģeometriju un apjomu, kas samazina mērogu, tas piezemējas Pelesas ielā Naujininku rajonā. Līdztekus stacijas ēkas būvniecībai tiks modernizēts stacijai pieguļošais laukums un parks, izbūvēta jauna autoosta, kurai arī būs izliekts lamināta jumts ar terasi.
Arī Tallinā par stacijas ēkas metu konkursa uzvarētāju kļuva Zahas Hadidas birojs. Gan Igaunijas, gan Lietuvas konkursa starptautiskajā žūrijā piedalījās arhitekts Jānis Dripe (Latvijas konkursā viņš vadīja žūrijas darbu). Tallinas projekts paredz, ka stacija būs kā milzīgs līkumains tilts, kas vīsies perpendikulāri dzelzceļa sliedēm un pamazām pagriezīsies par 45 grādiem pilsētas centra virzienā. Šādu formu noteicis stacijas izvietojums, kurā tiks iekļauts gājēju tilts, kā arī autobusu, tramvaju un dzelzceļa līniju krustojums.
"Esmu absolūti pārliecināts, ka šī teritorija kļūs par vienu no pievilcīgākajām un infrastruktūras ziņā sinerģiskākajām Tallinā," apgalvo Igaunijas ekonomikas un infrastruktūras ministrs Tāvi Āss. Savukārt Zahas Hadidas biroja izpilddirektors Džanluka Rakana uzsver, ka apvienotais terminālis būs novatorisks, uz nākotni vērsts un augstu novērtēts transporta mezgls, kas iedvesīs jaunu elpu vēsturiskajā rajonā.
Nacionālā atbildība
KDi aptaujātie arhitekti un pilsētplānotāji par Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas ēkas projektu ir vienisprātis – stacijas ēkas arhitektoniskais risinājums ir pārliecinošs, tas ir ieguvums Rīgai, taču kopējā projekta ietekme uz pilsētvidi un pievienotā vērtība Rīgas vēsturiskajam centram ir neliela, faktiski netiek atrisināti daudzi apkārtējai teritorijai svarīgi mezgla jautājumi.
Juris Dambis uzsver: stacijas ēkas arhitektoniskais risinājums ir iespējami labākais, taču pietrūkst labas dizaina kvalitātes plašākai pieguļošajai teritorijai, lai varētu teikt, ka ar šo jauno objektu visa pilsēta ir ieguvusi lielu pievienoto vērtību. Rīgas dzelzceļa stacijas ēkas metu konkursa sakarā Jānis Dripe stāsta, ka ES šajā projektā 85 procentu apmērā finansē izmaksas, kas saistītas ar centrālās stacijas dzelzceļa mezgla izbūvi, taču pilsētbūvnieciskās pārmaiņas, kas saistītas ar apkārtējās teritorijas attīstību, piemēram, stacijas laukumā un 13. janvāra ielā, ir mūsu nacionālā atbildība.
Tallinas pašvaldība, īstenojot Ilemistes projektu, bija gatava neattiecināmās izmaksas finansēt no pilsētas budžeta, tādējādi paplašinot projekta mērogu un darbības lauku, turpretim toreizējā Rīgas vadība tam nebija gatava. Tagad gan situācija ir mainījusies, un Rīgas pašvaldība ir gatava investēt līdzekļus vērienīgās pilsētbūvnieciskās pārmaiņās stacijai pieguļošajā teritorijā.
Jānis Dripe uzsver, ka līdz ar konkursa otrās vietas piešķiršanu arhitekta Pētera Bajāra vadītās grupas projektam žūrija vēlējās pievērst Rīgas pilsētas vadības un rīdzinieku uzmanību stacijas apkaimei, jo Pētera Bajāra projekts aptvēra plašāku pilsētas telpu. Jānis Dripe norāda: Dānijas birojs PHL Architects atrisināja stacijas ēkas mezgla problēmas, par kurām arī tiek maksāts ES finansējums, savukārt Pētera Bajāra projekts risināja ar staciju saistītus ļoti svarīgus pilsētplānošanas uzdevumus, kas jāfinansē no pilsētas vai valsts līdzekļiem. Žūrijas atzinumā bija minēts, ka izvēlētā projekta veiksmīga īstenošana būs atkarīga no tā, kā sastrādāsies Rīgas pašvaldība un valdība, īstenojot plašākas pilsētvides pārveidi.
"Pēc XIX gadsimta vidū veiktās Rīgas vaļņu nojaukšanas un parku sistēmas un Rīgas kanāla izveides pašlaik īstenotais Centrālās stacijas projekts ir otrs nozīmīgākais, tajā mēs nojaucam XIX gadsimtā radīto dzelzceļa stacijas uzbērumu un apvienojam divas pilsētas daļas. Vissvarīgākais, cik ieguldīs valsts un Rīgas pilsēta, lai paveiktu tos darbus, kas nav tiešās attiecināmās izmaksas un par ko nevar saņemt ES finansējumu. Stacijas teritorija, autoostas attīstība, Kārļa baseina un tirgus sakārtošana ir mūsu nacionālā atbildība," uzsver Jānis Dripe.
Viņš piebilst, ka neizmantota iespēja ir tā, ka projekta ietvaros dzelzceļa uzbērums netiks norakts līdz pat Dzirnavu ielai. Ja tas būtu izdarīts un pie Dzirnavu ielas tiktu izveidots multimodāls transporta mezgls, tas noteikti būtu ieguvums.
Runājot par metu konkursu, Jānis Dripe stāsta: "Visiem bija žēl, ka neizdevās īstenot vienu no spāņu arhitektu projekta idejām, proti, dzelzs tilta atdošanu kājāmgājējiem un riteņbraucējiem, uz blakus esošā tehniskā tilta novietojot abu platumu sliedes. Tādējādi gājējiem un velosipēdistiem tiktu iedota no sliežu transporta telpiski nodalīta skaista paaugstināta platforma, kas savieno abus Daugavas krastus. Tas būtu loģistiski sarežģīti un dārgi, bet tā būtu arī lieliska iespēja piešķirt patiesu vērienu un savpatību visam projektam."
Sadalītā pilsēta
Pilsētplānotājs un arhitekts Oto Ozols, sniedzot savu vērtējumu par stacijas ēku, norāda: "Mūsu stacijas ēka neiejaucas vecajā ēkas daļā, kas ir pret stacijas laukumu. Pašlaik stacijas ēkas pusloka apjoms tiks izbūvēts virs peroniem un beigsies pie vēsturiskās ēkas. Tie cilvēki, kuri uzkāps otrā stāva uzgaidāmajā telpā, kas atradīsies virs peroniem, varēs lūkoties nevis uz pilsētas centru, bet vecās ēkas jumta gaisa kondicionētājiem. Biļešu kases ir otrajā stāvā, tas arī nav sevišķi funkcionāli. Zaudējums ir tas, ka nav sinerģijas starp stacijas jauno un veco ēku."
Runājot par neatrisinātajām problēmām, gan Juris Dambis, gan Oto Ozols uzsver, ka vislielākā problēma ir tā, ka pilsētas centrs ir nogriezts no Daugavas. Tas galvenokārt attiecas uz 13. janvāra ielu, kas sadala pilsētu. Juris Dambis teic, ka iedzīt gājējus tunelī nav labākais risinājums. Transportu vajadzētu novirzīt pazemē un cilvēkiem atstāt virszemes daļu. Ja tas nav iespējams, viens no risinājumiem būtu sašaurināt transporta maģistrāli. Arī Oto Ozols uzsver, ka jau šogad vai vēlākais nākamgad ir jālikvidē stacijas apkārtnes tuneļi, izbūvējot virszemes gājēju pārejas 13. janvāra ielā.
Oto Ozols klāsta, ka projekta ietvaros lielākās pārmaiņas notiks stacijas dienvidu daļā uz Maskavas ielas pusi, kur tiks uzbūvēts jauns dzelzceļa tilts un nojaukts tirdzniecības centrs Titāniks. Diemžēl pārmaiņas neskar stacijas laukumu un 13. janvāra ielu, kur ir daudzjoslu šoseja.
"Es saskatu risku, kas ir saistīts ar Ģenerāļa Radziņa krastmalas pārbūvi, lai atslogotu 13. janvāra ielu. No Ģenerāļa Radziņa krastmalas plānots izveidot divas lokveida maģistrāles. Viena iet pa Puškina ielu un tālāk pa Dzirnavu ielu, otra – pa Turgeņeva ielu un Elizabetes ielu. Izbūvējot šos savienojumus un neko nemainot 13. janvāra ielā, mēs tikai vēl vairāk vietas pilsētas centrā atdosim transportam," bažīgs ir Oto Ozols.
Uz stacijas apkārtējās teritorijas tālāko attīstību optimistiski raugās pilsētplānotājs Neils Balgalis, kurš uzskata: kad būs pabeigta stacijas ēka, ir jābūt pabeigtai arī apkārtējās infrastruktūras kopējai pilnveidei. Kopējā nepieciešamā summa ir 150 miljonu eiro. Pašlaik jau notiek Ģenerāļa Radziņa krastmalas pārbūve, kuras izmaksas ir 23 miljoni eiro.
"Ir transporta modeļi, plāni, projekti, viss ir, tikai tie jāīsteno. Pats pēdējais laiks ķerties pie projektēšanas. Mums ir visas iespējas pie stacijas izveidot labu un ērtu pilsētvidi. Jau pirms diviem gadiem izstrādājām plānojumu, kādai jāizskatās pieguļošajai teritorijai, kā risināt transporta jautājumus. Šo plānu īstenošana ir tikai gribas jautājums. Labā ziņā ir tā, ka Ģenerāļa Radziņa krastmalā pārmaiņas jau notiek un Vecrīga būs daudz labāk sasniedzama. Tā gan ir tikai neliela daļa no nepieciešamajām pārmaiņām. Visu tuneļu vietā ir paredzētas virszemes gājēju pārejas, transporta joslas no astoņām ir sašaurinātas līdz četrām. Tiek risināts jautājums par velojoslām un novietnēm. Nekas nav nokavēts, ir jāķeras pie plānu īstenošanas," saka Neils Balgalis.