"Pastāv uzskats, ka fotogrāfija dokumentē pasauli tādu, kāda tā ir. Tāpat tiek uzskatīts, ka arhīvi un vēsturiskās kolekcijas pārstāv kādu iedomātu universālu patiesību. Tomēr, aplūkojot tuvāk, izrādās, ka savāktos arhīvus vēsturnieki pēta, domājot par konkrētiem mērķiem. Līdzīgi arī fotogrāfija tiek uzņemta no noteikta leņķa un uzlabota par prieku autoram vai skatītājiem," uzsver ekspozīcijas kuratori Šelda Puķīte un Indreks Grigors.
Fotogrāfija sieviešu vidū bijusi populāra ne tikai kā hobijs, bet arī kā profesija jau kopš tās pirmsākumiem. Līdzīgi kā daudzās citās jomās un profesijās, vēstures grāmatās sievietes fotogrāfes ir grūti atrast. Tas šķiet īpaši ironiski, jo foto studijās strādājošie retušētāji lielākoties bija sievietes, kuras veidoja pasaules attēlu versijas, vadoties pēc dažādu pasūtītāju gaumes.
Izstāde Sudrabmeitenes iepazīstina ar desmit agrīnajām fotogrāfēm, kuras strādāja Igaunijas un Latvijas teritorijā. No Latvijas tās ir Antonija Heniņa (1897–1979), Minna Kaktiņa (1876–1949), Lūcija Alutis-Kreicberga (1889–1985), Emīlija Mergupe (1885–1972) un Marta Pļaviņa (1896–1956). No Igaunijas – Olga Dīce (XIX gadsimta otrā puse–XX gadsimta pirmā puse), Helene Fente (1896–?), Anna Kuka (1885–1979), Hilja Rīta (1905–2006) un Lidija Tarema (1904–1979).
Viņu veikumu izstādē papildina mūsdienu Eiropas mākslinieki Nanna Debuā Būla, Sami van Ingens un Elisabeta Tonnarda, kuri savos darbos apcer pazaudēto un novārtā atstāto mūsu kopīgajā vizuālajā vēsturē. “Sieviešu vēstures pētniecība iegūst arvien lielāku popularitāti visā pasaulē, un arī Baltijas valstis cenšas sniegt savu ieguldījumu, līmējot kopā saglabājušos vēsturiskos fragmentus, lai varētu noskaidrot sieviešu stāstus un apzinātu atstāto mantojumu. Daži no šiem stāstiem izrādās ļoti nozīmīgi mākslas vēstures kontekstā, citi savukārt kalpo kā nelieli, bet svarīgi paplašinājumi redzējumam par mūsu kopīgo pagātni,” norāda kuratori.
"Turpinoties pētniecības procesam, mēs piedāvājam ieskatu šajos stāstos caur vēl vienu fiziskās un metaforiskās patiesības atstarotāju – spoguli, kam ir bijusi nozīmīga loma paša fotogrāfiskā attēla veidošanā. Lai veicinātu pārdomas par zaudēto, atrasto un pārstāstīto, ir uzaicināti trīs mūsdienu mākslinieki, kuru darbi stāsta par noteiktiem vēstures mirkļiem un cilvēkiem. Stāstus veido gan iznīcinātu mākslas darbu reprodukcijas un filmu fragmenti, gan vēsturiski nozīmīgas personības, kuru mantojums ir bijis aizmirsts un šī iemesla dēļ ilgstoši apslēpts. Vēsture ir veidota no pazaudētā un atrastā, iznīcinātā un atjaunotā, noliegtā un pieņemtā puzles gabaliņiem, padarot mūsu pašreizējo vēsturi par noteikta veida spoguli, kurā mēs esam izvēlējušies lūkoties," teikts izstādes anotācijā.
Informācija: tartmus.ee