Venēcijas arhitektūras biennāle šogad piešķīra īpašu apbalvojumu Zelta lauva par mūža ieguldījumu In memoriam. To saņēma itāļu izcelsmes brazīliešu arhitekte un dizainere Lina Bo-Bardi (1914–1992). Negribētos domāt, ka šāda atzinība tika izveidota tikai tādēļ, lai to piešķirtu arhitektēm, taču kaut kādā mērā tā ir nodeva prasībai pēc dzimumu līdztiesības arī arhitektūras nozarē.
Spēles noteikumi
Arhitektūra ir viena no konservatīvākajām un hierarhiskajām nozarēm, kurā joprojām dominē baltās rases pusmūža vīrieši, un nozares līderu birojos despotiskas un darbiniekus pazemojošas darba attiecības nav retums. Venēcijas arhitektūras biennāles dalībnieku sastāvs arī ir profesijā valdošās situācijas atspulgs – uzkrītoši lielākā daļa dalībnieku ir Rietumu kultūras vīriešu dzimtes arhitekti. Nereti novērots, ka biennāles izstādēs eksponētos darbus prezentē kolektīva vadītājs, bet aiz viņa muguras stāv sieviešu bariņš un viņu vārdi dažreiz pat netiek nosaukti. Taču tieši fonā stāvošās arhitektes, dizaineres un projekta vadītājas ir īstenojušas līdera ideju. Arī šogad Venēcijas biennālē mazāk nekā ceturtā daļa dalībnieku ir sievietes, un šķiet, ka nozares līderus šāda situācija neuztrauc.
Situāciju mainīt centās 2010. gada Venēcijas arhitektūras biennāles kurators čīliešu arhitekts Alehandro Aravena, kurš mēģināja paplašināt vismaz arhitektūras ģeogrāfiskās un risināmo problēmu loka robežas, uzaicinot izstādēs piedalīties ne tikai Rietumu kultūras arhitektus un pievēršoties bezpajumtnieku, dabas katastrofu seku arhitektūrai. Taču Rietumu kolēģi vai nu viņu skaļi nosodīja, vai klusībā uztvēra šādu pieeju biennālei kā arhitekta ekstravaganci, kurai ir maz sakara ar Rietumu vidusmēra arhitekta darba ikdienu.
Par diskriminējošo situāciju profesijā maz runā arī pašas arhitektes. Tiek norādīts, ka arī Lina Bo-Bardi savulaik pieņēmusi profesijas noteiktos spēles noteikumus un darbojusies saskaņā ar tiem. Viņas birojā un pie viņas projektiem nav strādājusi neviena sieviete. Vēl vairāk – kādā uzstāšanās reizē mūža nogalē Sanpaulu Universitātē, kura viņai tika liegta pasniedzējas vieta arhitektes karjeras sākumā, Lina Bo-Bardi paziņoja, ka viņa nekad savā profesionālajā darbībā neesot saskārusies ar diskriminējošu attieksmi un vienmēr esot sasniegusi visu, ko vēlējusies. Lina Bo-Bardi piebilda: "Tāpēc es esmu staļiniste un antifeministe."
Vēlāk šo arhitektes izteikumu centās mīkstināt ar paskaidrojumiem, ka Lina Bo-Bardi uzskata, ka feminisms ir buržuāzijas sieviešu problēma un izklaide, bet strādnieku šķiras sievietes vienmēr atradušās ar vīriešiem vienlīdzīgās pozīcijās, savukārt Staļinu viņa atbalsta kā Itālijas atbrīvotāju Otrajā pasaules karā. Linai Bo-Bardi ir raksturīgi strīdīgi izteikumi un neviennozīmīgi vērtējamas attiecības ar politiskajiem režīmiem gan Itālijā, gan Brazīlijā.
Tūkstošiem zīmējumu
Lina Bo-Bardi ir dzimusi kā Akillina Bo 1914. gadā Romā. Arhitektūras studijas viņa beidza Romā 1939. gadā. Linas jaunības un studiju gadi sakrita ar Musolīni režīma laiku Itālijā. Pēc studijām viņa pārcēlās uz Milānu cerībā, ka valsts ziemeļos profesionālā vide būs progresīvāka nekā Romā. Tur viņa strādāja sava toreizējā drauga arhitekta Karlo Pagāni studijā, vēlāk nodibināja pati savu arhitektūras biroju. Taču Otrā pasaules kara apstākļos arhitektūras pasūtījumu jaunai arhitektei nebija daudz, un viņa piepelnījās ar ilustrāciju veidošanu dažādiem preses izdevumiem. Vēlāk Lina Bo-Bardi gandrīz nekad neizstrādāja precīzus savu arhitektūras projektu rasējumus, bet radīja tūkstošiem krāsainu ieceru zīmējumu.
Otrā pasaules kara laikā Lina Bo-Bardi kopā ar arhitektu un dizaineru Džo Ponti strādāja žurnālā Domus. Arī vēlāk viņa rakstīja par arhitektūru un dizainu, piedalījās vairāku šai tematikai veltītu preses izdevumu izveidē, iesaistījās izstāžu veidošanā un mācību programmu izstrādē. 1945. gadā pēc Domus pasūtījuma viņa kopā ar Karlo Pagāni un fotogrāfu Federiko Patellāni apceļoja Itāliju, lai dokumentētu un izvērtētu kara laikā izpostīto. Lina Bo-Bardi piedalījās pirmajā nacionālas nozīmes sapulcē par kara postījumu novēršanu Milānā un pilsētas atjaunošanu. Kara laikā tika iznīcināta ēka, kurā atradās arhitektes birojs.
Režīma teorētiķis
Daudziem par pārsteigumu 1946. gadā jaunā arhitekte apprecējās ar Itālijas sabiedrībā labi pazīstamo mākslas kritiķi, žurnālistu un mākslas dīleri Pjetro Mariju Bardi un pārcēlās uz Brazīliju. Lina Bo-Bardi simpatizēja antifašistiskajai kustībai un pieslējās Komunistiskajai partijai, bet Pjetro Marijai Bardi bija tuvas attiecības ar Musolīni režīmu. Viņš tiek uzskatīts par šī režīma oficiālās arhitektūras teorijas pamatotāju un propagandētāju. Pjetro Marija Bardi XX gadsimta 30. gados Romā organizēja itāļu racionālisma arhitektu izstādi, ko apmeklējis arī Benito Musolīni.
Pjetro Marija Bardi centās režīma oficiālo arhitektūru iegriezt modernisma gultnē un sagatavoja vairākus rakstus, kuros pamatoja savus uzskatus. Šie raksti joprojām tiek uzskatīti par nozīmīgākajiem tā laika Itālijas arhitektūras teorijas darbiem. Bardi bija autodidakts, bet ar lielisku arhitektūras izjūtu, kā arī plašām zināšanām un sakariem ne tikai Musolīni režīmam pietuvinātajā sabiedrībā, bet arī tā laika Eiropas modernistu vidē. Viņš ir piedalījies vairākās CIAM (Starptautiskais modernās arhitektūras kongress) tikšanās reizēs un bijis labi pazīstams ar Lekorbizjē. Ar viņu Bardi uzturēja attiecības un sarakstījās arī pēc pārcelšanās uz Brazīliju.
Viens no iemesliem, kāpēc 1946. gadā Bardi pāris bez skaidras nākotnes vīzijas par darbu un dzīvi citā kontinentā pārcēlās uz Brazīliju, bija Pjetro Marijas Bardi tuvās attiecības ar Musolīni režīmu. Pēckara Itālijā viņš juta apdraudējumu gan savai profesionālajai darbībai, gan bagātajai mākslas darbu kolekcijai. Laulība ar Pjetro Mariju Bardi, viņa sakari un atbalsts bija viens no iemesliem, kāpēc Lina Bo-Bardi mūža nogalē varēja apgalvot, ka ir sasniegusi visu, ko vēlējusies. Bardi arhitektei nodrošināja gan nozīmīgu daļu pasūtījumu, gan statusu sabiedrībā, gan emocionālo atbalstu.
Stikla māja lietus mežos
Pirmais nozīmīgais Linas Bo-Bardi realizētais projekts ir pašas ģimenes māja Sanpaulu, saukta arī par Stikla māju. Tā tika uzcelta 1951. gadā Sanpaulu piepilsētā, ko ieskauj lietus meži. Tagad šis rajons ir kļuvis par vienu no dārgākajām dzīvesvietām Sanpaulu. Māja atrodas stāvā piekalnē un ar vienu sānu atbalstās pret to. Ēkas pamatapjoms ir kā pārkare, ko balsta smalkas kolonnas. Tas ir pilnībā stiklots, bez balkoniem un terasēm. Te atrodas dzīvojamā zona. Pret pakalnu vērstajā un svešiem skatieniem slēgtajā daļā ir guļamistabas un kalpotāju spārns. Virtuve ir kā pārejas zona no saimnieku telpām uz kalpotāju spārnu. Kreisajai politikai simpatizējošā Lina Bo-Bardi savu kalpotāju darbu atviegloja ar tā laika jaunākajām virtuves tehnoloģijām un iekārtām.
Ēkas veidolā skaidri ir manāma sasaukšanās ar XX gadsimta vidū modīgo caurspīdīgo stikla privātmāju arhitektūru. Konstrukciju ziņā ēka atbilst Lekorbizjē propagandētajiem arhitektūras konstrukciju postulātiem. Formas un plašā stiklojuma dēļ ir saskatāma līdzība arī ar Mīsa van der Roes Fernvortu māju (1945–1951), Rejas un Čārlza Īmsu māju Case Study (1949). Šo ēku attēli tajā laikā bieži tika publicēti dažādos izdevumos un tās bija labi zināmas.
Laika gaitā Linas Bo-Bardi Stikla māja arvien vairāk piepildījās ar Pjetro Marijas Bardi mākslas priekšmetu un mēbeļu kolekciju, bet no ārpuses arvien vairāk ieauga kokos un dažādos zaļumos – tagad to no ielas puses gandrīz nevar pamanīt. Vēlāk Lina Bo-Bardi uzbūvēja arī vairākas piebūves gruntsgabalā. Vienā no tām atradās viņas studija un pašu dibinātais Bardi institūts, kas arī mūsdienās rūpējas par arhitektes mantojumu. Netālu no Bardi ģimenes mājas atrodas vēl divas Linas Bo-Bardi projektētās privātmājas, kas gan nav pieejamas publiskai apskatei.
Jau dažus gadus pēc mājas pabeigšanas Lina Bo-Bardi rakstīja, ka tagad viņa ģimenei projektētu citādu māju, kurā būtu mazāk stikla un betona. Šī atziņa liecina par Linas Bo-Bardi arvien pieaugošo interesi par Brazīlijas tautas mākslu un vernakulāro arhitektūru, kā arī vārdos tieši nenoformulēto vilšanos modernismā.
Radikālais muzejs
Lina Bo-Bardi ir teikusi, ka viņa nespēj iedomāties banku vai viesnīcu projektēšanu – viņai saprotamākas ir skolas un slimnīcas. Taču arhitektūras vēsturē Lina Bo-Bardi ir iegājusi ar mākslas muzeju un kultūras centru arhitektūru. Viņas pirmais un plašāk pazīstamais muzejs ir Sanpaulu Mākslas muzejs, kas celts no 1957. līdz 1968. gadam.
Bardi pāra dzīve Brazīlijā būtu izvērtusies citāda, ja Pjetro Marija Bardi 1947. gadā nebūtu saticis brazīliešu juristu, žurnālistu, diplomātu, politiķi un mākslas mecenātu Asisu Šatobriānu, kurš uzaicināja Bardi izveidot privātu Sanpaulu Mākslas muzeju ar cienījamu kolekciju, kurā ir arī Hieronīma Bosa, Ticiāna un Goijas darbi. Lina Bo-Bardi iekārtoja muzejam noskatītās telpas. 50. gadu vidū bija skaidrs, ka tās muzejam ir pārāk šauras, un arhitekte sāka izstrādāt muzeja jaunās ēkas projektu. Būvniecība tika pabeigta 1968. gadā. Divi galvenie muzeja stāvi ir pacelti septiņu metru augstumā – ēka šķiet iekārta milzīgās, spilgti sarkani krāsotās betona konstrukcijās. Telpa zem ēkas tiek izmantota kā publisks laukums dažādiem pasākumiem. Tā lieliski iederas pilsētvidē starp automaģistrāli un zaļo zonu.
Muzejs ir no raupja betona un iekļaujas tā laika brutālisma arhitektūras tradīcijā. Muzeja grīdu klāj rūpniecisks melnas gumijas iesegums, betons ir neapstrādāti raupjš, ventilācijas pārvadi un citas inženiertehniskās iekārtas neslēpti eksponētas interjerā. Nekā no modernisma glamūrās, buržuāziskās dabas.
Radikālākais muzejā bija Linas Bo-Bardi radītais mākslas darbu eksponēšanas veids. Tie tika izvietoti plašā telpā uz stikla foniem, kas balstījās betona bluķos. No dažiem skata leņķiem ekspozīcija izskatījās kā neskaitāmu stikla paneļu labirints. Tas bija arhitektes protests pret Eiropas muzejos ierasto mākslas darbu eksponēšanu pie telpas sienām. 90. gados muzejs atteicās no stikla paneļiem, bet mūsdienās, kad Linas Bo-Bardi veikums tiek arvien vairāk novērtēts un atzīts, tie ir atjaunoti un pielāgoti mūsdienu drošības prasībām.
Birojs konteinerā
Lina Bo-Bardi iestājās pret muzeju elitārismu, slavēja brazīliešu tautas mākslu un aicināja muzejus veidot kā pilsētas dzīvojamās istabas. Viņa uzskatīja, ka vārds "kultūra" kādu laiku ir jāievieto karantīnā, lai tas atpūšas, līdz atgūst sākotnējo jēgu un dziļumu. Demokrātiskuma slavinājums un elitārisma noliegums izpaužas Linas Bo-Bardi dzīves otrās puses nozīmīgākajā darbā – atpūtas centrā SESC Pompéia. Tā pasūtītājs bija arodbiedrībām radniecīga nevalstiska organizācija, kas kopš XX gadsimta 40. gadiem rūpējas par Brazīlijas strādnieku veselību un kultūras aktivitātēm. Sākumā SESC Pompéia bija paredzēts saukt par kultūras un sporta centru. Taču arhitekte iebilda, norādot, ka vārds "kultūra" var atbaidīt daudzus potenciālos centra apmeklētājus, bet vārds "sports" liek domāt par sacensību un konkurenci. SESC Pompéia ir radīts ikvienam.
Par jaunā atpūtas centra vietu tika izraudzīts XX gadsimta sākumā celtais kādreizējais Sanpaulu tērauda bungu, vēlāk ledusskapju rūpnīcas ēku komplekss. Jau pirms pārbūves vietējā kopiena te atpūtās, spēlēja futbolu un amatierteātri. Lina Bo-Bardi nevēlējas izjaukt šo vidi, bet tikai papildināt. Šeit arhitekte gandrīz uz desmit gadiem celtniecības konteinerā izvietoja arī savu arhitektūras biroju. Atpūtas centra izbūve vairākos posmos ilga no 1977. līdz 1986. gadam.
Pētot rūpnīcas vēsturi, Lina Bo-Bardi atklāja, ka tās ēkas ir vienas no pirmajām dzelzsbetona konstrukcijām Brazīlijā, kuras veidojis XX gadsimta sākuma dzelzsbetona konstrukciju pionieris francūzis Fransuā Enebiks. Arhitekte tās notīrīja ar smilšu strūklu un atklāja sākotnējo sarkano ķieģeļu un dzelzsbetona arhitektūru. Pašas Linas Bo-Bardi pienesums ir trīs raupji betona torņi, kuros izvietots peldbaseins, ģērbtuves un dažādu aktivitāšu telpas. Torņus vairākos līmeņos augstu no zemes savieno gaisa tilti. To arhitektūrā var saskatīt līdzību ar Frica Langa filmas Metropole skatiem. Vienā betona tornī logu vietā ir šķietami izgrauzti caurumi, ko sedz sarkanas žalūzijas, otrā tornī logi izvietoti šķietami haotiski neregulāri. SESC Pompéia ir arhitektūra, par kuru saka – tā vienlaikus ir brutāla un iejūtīga, savāda un neglīta, taču pievilcīga un patīkama. Vārdu sakot, pilnīgs šoks tā laika sabiedrībai un objekts, kas kārtīgi saviļņoja vietējās arhitektūras ūdeņus.
SESC Pompéia teritorijā auto ir aizliegts iebraukt. Cilvēki sauļojas uz koka klājiem, spēlē futbolu, satiekas bāros un kafejnīcās, nodarbojas ar sportu un amatiermākslu. Lina Bo-ardi ir teikusi, ka, viņasprāt, ideāla arhitektūra ir bārs, kurā seniors vai bērns ar pilnu šķīvi spraucas starp cilvēkiem un meklē sev brīvu vietu pie kopējā galda.
