Ceturtdien, 1. aprīlī, tiešraidē no Berlīnes Valsts operas Unter den Linden tiks demonstrēta Volfganga Amadeja Mocarta komēdijas Figaro kāzas pirmizrāde, ko iestudējis teātra muzikālais vadītājs diriģents Daniels Barenboims un režisors Vensāns Igē. Pārraide tiks nodrošināta teātra mājaslapā, sākums plkst. 18 pēc Latvijas laika. Pirmizrāde noritēs bez skatītāju klātbūtnes. Maestro Daniels Barenboims ir uzticējis franču režisoram Vensānam Igē Volfganga Amadeja Mocarta un libreta autora Lorenco da Pontes triloģijas iestudējumu Berlīnē – līdzās Figaro kāzām tajā ietilpst operas Così fan tutte un Dons Žuans. Kā vienots cikls triloģija tiks parādīta skatītājiem 2022. gada pavasarī.
Galvenās lomas Figaro kāzu pirmizrādē 1. aprīlī atveidos soprāns Elza Dreisī (debija grāfienes partijā), baritons Ģula Orents (debija grāfa Almavivas partijā), soprāns Nadīne Sjera (Suzanna), bass Rikardo Fasi (Figaro), mecosoprāns Emīlija D’Andželo (Kerubīno) un mecosoprāns Katarīna Kammerloere (Marselīna).
Režisoram Vensānam Igē ir bagāta pieredze mākslas jomā, un viņš lieliski orientējas kultūras procesos. Vensāns Igē ir studējis vēsturi un mākslas vēsturi, strādājis par mākslas kritiķi, kuratoru un izdevēju, pasniedzis mākslas vēsturi, vadījis raidījumus par laikmetīgo mākslu, bijis režisoru Patrisa Šero, Lika Bondī, Ivo van Hoves un Pītera Selarsa asistents. Pēdējos deviņos gados Vensāna Igē iestudēto darbu vidū ir Leo Deliba Lakmē Monpeljē, Žaka Ofenbaha Parīzes dzīve Bordo, Žila Masnē Verters Klāgenfurtē, Henrija Pērsela Didona un Enejs Ēksanprovansā un Maskavā, Šarla Guno Romeo un Džuljeta Lucernā, Riharda Štrausa Sieviete bez ēnas Vīnē, Ofenbaha Hofmaņa stāsti Bordo, Masnē Manona Parīzē un Fransisa Pulenka Cilvēka balss Lisabonā.
Intervijā KDi Vensāns Igē stāsta par Figaro kāzu jauniestudējuma tapšanu pandēmijas apstākļos.
Kāda atmosfēra valda Berlīnes Valsts operā?
Atmosfēra ir lieliska, visi jauniestudējumā iesaistītie jūtas pateicīgi, ka mums ir iespēja strādāt un pirmizrāde nav atcelta. Daži dziedātāji pirms kāda laika atteicās no dalības projektā, jo domāja, ka nekas nenotiks. Visi, kas piedalās izrādē, ir laimīgi ne tikai tāpēc, ka viņi strādā, bet arī tāpēc, ka dzied tieši šo operu – Figaro kāzas iedarbojas labāk nekā Prozac, jo īpaši pašreizējos trakajos apstākļos. Pat ja kādam ir slikts noskaņojums vai uztraukums par apkārt notiekošo, Mocarta mūzika uzreiz uzlabo garastāvokli. Pavadīt dienu tās pavadījumā ir liels prieks. Pretoties šīs mūzikas vilinājumam nav iespējams.
Ansamblis izjūt eiforiju, visi ir pacilāti, pat par spīti tam, ka situācija mainās gandrīz katru dienu. Mēs gaidījām, ka 2. aprīlī izrādi klātienē varēs apmeklēt publika, taču vēlāk tika pieņemts lēmums, ka Lieldienu nedēļas nogalē kultūras institūcijas Berlīnē tomēr būs slēgtas (no 19. līdz 31. martam Berlīnē tika īstenots pilotprojekts – apmeklētājus uzņēma daži teātri un koncertzāles, un biļešu īpašniekiem pasākuma norises dienā bija jāveic Covid-19 tests – J. J.)
Vai mūziķi strādā pat ar lielāku entuziasmu un atdevi nekā parasti?
Jā, noteikti. Viss ir ļoti nopietni: mēs ievērojam epidemioloģiskās prasības, dažiem Covid-19 testi tiek veikti katru dienu, citiem – reizi divās dienās. Mēs nesatiekamies ar cilvēkiem ārpus teātra. Ierobežojumi liek meklēt īpašus radošos risinājumus. Dziedātāji to jūt un aktīvi iesaistās. Mēs šeit esam sešas nedēļas, un neviens solists nav izlaidis nevienu mēģinājumu dienu. Mēģinājumos esam aizsargmaskās, mums ir jāievēro distancēšanās noteikumi, kaut gan par tiem viss nav līdz galam skaidrs. Savus noteikumus nosaka valsts, federālā zeme, pilsēta, arodbiedrība, teātris... Berlīnes Valsts opera cenšas darīt visu, kas no tās ir atkarīgs, lai saglabātu plānotos jauniestudējumus un maksimāli rūpētos par darbinieku drošību: decembrī šeit bez skatītāju klātbūtnes notika Riharda Vāgnera Loengrīna pirmizrāde, februārī – Leoša Janāčeka Jenūfas pirmizrāde.
Mēģinājumos paturu prātā, ka mums būtu jāievēro distancēšanās. Pirms kāda laika man atsūtīja 14. martā Berlīnes Vācu operā notikušās Rikardo Dzandonai traģēdijas Frančeska da Rimini pirmizrādes ierakstu, un ko es redzu?! Tur dziedātāji nedistancējas cits no cita, galvenie varoņi skūpstās, apskaujas un tā tālāk – tas, protams, ir forši. Es teicu Berlīnes Valsts operas intendantam Matiasam Šulcam: "Es kaut ko nesaprotu – visticamāk, starp Austrumiem un Rietumiem joprojām ir mūris, jo prasības acīmredzot atšķiras." Viņš atbildēja: nē, tā nav, Berlīnes Vācu opera ir atļāvusies vairāk riskēt, jo tai ir mazāk jauniestudējumu…
Pastāstiet par savu sadarbību ar maestro Danielu Barenboimu Figaro kāzu iestudēšanas procesā.
Pandēmijas laikā, kad koncertdzīve ir apstājusies, Daniels Barenboims pavada ar mums daudz vairāk laika, nekā varējām cerēt. Katru dienu viņš ir mēģinājumos. Danielam Barenboimam ir ļoti dziļa Mocarta mūzikas izpratne. Daniels Barenboims mīl teātri, skatuvi, dziedātājus. Viņam ir īpaša saikne ar Mocarta un da Pontes triloģiju, es pat domāju, ka tā ir ciešāka un citādāka nekā viņa saikne ar Vāgneru. Kad maestro runā par šo triloģiju, man ir sajūta, ka viņš runā par savu ģimeni. Rodas iespaids, ka grāfiene, grāfs Almaviva, Suzanna un Kerubīno ir viņa radinieki, kurus viņš pazīst visu mūžu. Man ir bauda skatīties, kā viņš kopā ar dziedātājiem slīpē rečitatīvus – to dinamiku, ritmu un krāsu maiņu. Esmu dzirdējis, ka šādā līmenī to spēj darīt tikai divi diriģenti – Daniels Barenboims un Rikardo Muti.
Kā Daniels Barenboims uztver pandēmijas ietekmi uz kultūras dzīvi? Kāds ir viņa noskaņojums?
Viņš uzsver, ka pārāk bieži tiek runāts par Covid-19 izraisītajām sanitārajām prasībām un krīzes ekonomiskajām sekām, bet daudz mazāk – par psiholoģisko ietekmi. Marta sākumā 89 gadu vecumā mūžībā aizgāja Daniela Barenboima sievas pianistes Jeļenas Baškirovas tēvs – ievērojamais klavierspēles pedagogs Dmitrijs Baškirovs. Viņš dzīvoja Madridē, un pēdējo gadu Covid-19 dēļ viņam nebija iespēju ne spēlēt klavieres, ne pasniegt klavierstundas – tās bija galvenās lietas Dmitrija Baškirova dzīvē. Kad tās viņam tika atņemtas, mūziķis zaudēja iemeslu dzīvot.
Pandēmija negatīvi ietekmē arī dziedātāju psiholoģisko veselību. Būdams Berlīnes Valsts operas muzikālais vadītājs, Daniels Barenboims pievērš tam lielu uzmanību. Viņš izjūt atbildību par kolektīvu, tā mentālo un profesionālo stāvokli. Maestro Barenboims ir cienījama vecuma cilvēks (viņam ir 78 gadi – J. J.), bet man šķiet, ka par sevi viņam nav bail. Tāpat kā mēs visi, viņš cenšas dzīvot tā, lai varētu turpināt strādāt un būt aktīvs. Ja nolaidīsim rokas un tikai žēlosimies, nekas nenotiks – visu varēs aizklapēt ciet.
Atgriezīsimies pie Figaro kāzām. Kāda ir jūsu izrādes koncepcija?
Pirms dažiem gadiem Daniels Barenboims man piedāvāja Berlīnes Valsts operā uzvest Mocarta un da Pontes triloģiju. Mana ideja bija iestudēt operas šādā secībā – Così fan tutte, Figaro kāzas un Dons Žuans. Tas šķiet loģiski. Così fan tutte varoņi ir jauni cilvēki, kuri iepazīst dzīvi, mīlestību, seksu un visu pārējo. Figaro kāzās satiekam laulātu pāri – grāfu un grāfieni – pusmūža krīzē. Šo dzīves un mīlestības ciklu noslēdz Dons Žuans. Trijos darbos izsekojam viena vīrieša gaitām: Guljelmo operas Così fan tutte noslēgumā apprec Fjordilidži, Figaro kāzās viņš pārvēršas par grāfu Almavivu un beigās, būdams neapmierināts ar dzīvi, pamet mājas, trešajā operā viņš kļūst par donu Žuanu un finālā mirst.
Mēs ar Danielu Barenboimu vēlamies parādīt triloģijas vienotību un stāstījuma pēctecību. 2022. gadā Berlīnes Valsts operas Lieldienu festivālā trīs operas skanēs kā cikls. Soprāns Elza Dreisī dziedās Fjordilidži, grāfieni un donnu Elvīru, savukārt baritons Ģula Orents būs Guljelmo un grāfs Almaviva. Dona Žuanu lomu uzticēsim gados vecākam māksliniekam – baritonam Mihaelam Follem. Triloģija būs kā ģimenes sāga trijās daļās.
Man arī gribējās izstāstīt savas paaudzes stāstu, un es aizdomājos – kādas idejas vienoja un iedvesmoja Mocartu un da Ponti? Es pētīju šā perioda – XVIII gadsimta beigu – mūziku un tekstus. Ja Mocarts būtu dzīvojis ilgāk, viņš kopā ar da Ponti radītu nevis trīs, bet piecas vai sešas operas. Viņu triloģija ir tikpat spēcīgs un nozīmīgs mākslas sasniegums kā tas, ko tajā pašā vēstures posmā ir radījuši marķīzs de Sads, Šoderlo de Laklo un Kazanova. Varam vilkt paralēles arī ar glezniecību. Šie autori pirmo reizi vēsturē stāstīja par seksualitāti un aprakstīja savus laikabiedrus caur attiecību prizmu. Mocarts to darīja tandēmā ar da Ponti. Šo tēmu divus gadsimtus vēlāk attīstīja Mišels Fuko savā grāmatā Seksualitātes vēsture.
Kā jūs to savienojat ar savas paaudzes stāstu?
Man ir 44 gadi, un triloģijas iestudējumā nolēmu izstāstīt pēdējo piecu desmitgažu stāstu. Così fan tutte darbība risinās Stromboli pludmalē 60. gadu beigās, uzreiz pēc seksuālās revolūcijas. Figaro kāzu darbības laiks ir 80. gadi, savukārt Dona Žuana darbības laiks ir pietuvināts mūsdienām. Tādējādi varu parādīt pārmaiņas sabiedrībā un domāšanā, izmantojot gan savas, gan savu vecāku atmiņas. Tas ļauj ieraudzīt perspektīvu. Pirmajā daļā tiek uzburta gaisotne, kas valdīja pēc 1968. gada maija notikumiem, tas ir periods pēc baba cool estētiskā sprādziena. Otrajā daļā nevar nedomāt par AIDS epidēmiju un visu, kas ar to ir saistīts. Šajā kontekstā mūsdienas, no vienas puses, šķiet laiks, kad sabiedrība ir atvērtāka un brīvāka no aizspriedumiem nekā jebkad, bet, no otras puses, tagad, ja cilvēks ar kādu mēģina flirtēt, uzreiz iedegas lampiņa #MeToo.
Katrai triloģijas operai cenšamies piešķirt savai desmitgadei raksturīgo kolorītu. Così fan tutte pirmizrādei bija jānotiek 2020. gada aprīlī, taču Covid-19 pirmā viļņa dēļ pārtraucām mēģinājumus divas nedēļas pēc to sākuma. Tāpēc tagad ģimenes sāgu atklās otrā daļa – Figaro kāzas. Ceru, ka varēsim parādīt Così fan tutte šā gada oktobrī, pēc tam taps Dons Žuans. Kā jau teicu, visu triloģiju mūsu iecerētajā secībā skatītāji ieraudzīs nākamā gada pavasarī.
Kāpēc, jūsuprāt, Figaro kāzām piestāv 80. gadu stilistika? Vai jums ir kādi konkrēti iedvesmas avoti?
Mūsu izrāde ir sava veida veltījums Pedro Almodovara pasaulei. Es jau ilgu laiku domāju, ka Figaro kāzām ir jābūt kā Almodovara filmai. Raksturi, krāsas, atmosfēra – šajā operā viss ir kā Almodovara kino. Runa ir par dziļām emocijām un būtiskām lietām, varoņus saista ciešas un tiešas attiecības. Operā ir varonis kvīrs Kerubīno, kuram arī būtu vieta Almodovara filmā. Saimniecības pārzine Marselīna ir tipiska Almodovara varone – viņa filmās šādas lomas parasti spēlē Marisa Paredesa. Viņa tēlo ekstravagantu, pieredzes bagātu, dzīves gudru sievieti, kuru mēs visi dievinām.
Līdz šim uz operas skatuves 80. gadu estētika nav bijusi bieži izmantota. Daudziem šis laiks asociējas ar sliktu gaumi, naudu, uzspēlētu košumu un pozitīvismu. Tieši tāpēc šis periods ir fascinējošs – tas aicina izkāpt no savas komforta zonas un padomāt, kas tajos gados bija interesants. Kas ir slikta gaume? Mūsu iestudējumā grāfiene ir dīva – kaut kas starp Boniju Taileri un Debiju Heriju. Elzas Dreisī atveidotā grāfiene ir popdziedātāja, un darbības vieta ir viņas māja. Tieši tāpēc viņa nav redzama pirmajā cēlienā – viņa šeit ir vissvarīgākā persona, kura parādās otrajā cēlienā. Viņas vīrs grāfs Almaviva ir zvaigznes producents – lielā mērā viņš viņu ir radījis kā tāds Pigmalions. Viņš ļoti lepojas ar sievu un visu viņai organizē. Pats grāfs gan nav mākslinieks: viņi ir tāds tandēms kā Īvs Senlorāns un Pjērs Beržē – viens ir mākslinieks, otrs ir viņa aizmugure un uzņēmējs.
Grāfienes tēlā ir manāma arī Īva Senlorāna mūzas Betijas Katrū ietekme. Viņa joprojām nav mainījusies – kopš 60. gadu beigām viņa izskatās nemainīgi pārliecinoši. Blondi mati, lielas saulesbrilles. Vēl nesen visa Parīze bija aplīmēta ar modes nama Yves Saint Laurent reklāmas plakātiem, kuros pozē Betija Katrū. Šodien viņa izskatās tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem, kad baudīja siestu Īva Senlorāna kompānijā Marrākešā.
Izrādē grāfiene ir šaubu pārņemta, viņa vairs nav tik veiksmīga kā agrāk. Nadīnes Sjeras tēlotā Suzanna ir viņas asistente, viņa arī vēlas būt māksliniece. Saviem priekšniekiem – grāfienei un grāfam – palīdz arī Figaro, kuru spēlē Rikardo Fasi.
Kāds ir Figaro kāzu galvenais vēstījums mūsdienu publikai?
Opera uzdod jautājumu, kurš nekad netiks līdz galam atbildēts, – kā būt laimīgam pārī ar otru cilvēku? Kā ir iespējams būt kopā ar kādu, mīlēt viņu – un būt laimīgam ar to, kas tev ir? Panākt to ir sarežģīti. Šis jautājums izskan arī Così fan tutte, bet Figaro kāzās tas nepārprotami ieņem centrālo vietu. Figaro kāzās viss notiek starp pāriem, un varoņi, dažādu jūtu un vēlmju mudināti, veido pārus – tas ir gan jauniešu flirts starp Kerubīno un Barbarīnu, gan attiecības starp Figaro un Suzannu, kuri gatavojas kāzām un kuriem ir jābūt vislaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē, jo viņi tic mīlestībai un laulībai, gan savā laulībā nogurušie grāfs un grāfiene, gan senie mīlnieki Bartolo un Marselīna.
Ja domājam šādās kategorijās, Figaro kāzu sižets atgādina paradoksālu Vudija Allena filmu. Tās ir tēmas, par kurām var diskutēt visu nakti – pat visu dzīvi! –, un tāpat neatradīsim risinājumu. Vai ir iespējams palikt kopā? Kā tas ir iespējams? Vai mums ir jāzina pilnīgi viss par cilvēku, kuru mīlam? Vai ir jāsaglabā kāds noslēpums? Vai mēs vispār pazīstam cilvēku, ar kuru izvēlamies pavadīt dzīvi? Kā var pārliecināties, ka piestāvam viņai vai viņam? Jautājumu ir bezgala daudz, tieši tāpēc Mocarts ar savām operām mums nekad neapniks.
Pirms četriem gadiem žurnālā BBC Music Magazine tika publicēts divdesmit izcilāko operu tops, kas tika veidots, balstoties 172 dziedātāju aptaujas rezultātos. Pirmo vietu pārliecinoši ieņēma Figaro kāzas. Vai jums ir nojausma, kāpēc šī opera apbur pašus solistus?
Pirmkārt, tā ir fantastiska mūzika. Otrkārt, katrs personāžs ir aizraujoši spilgts. Dziedātājiem tas patīk. Turklāt šī opera ir unikāla ar to, ka karjeras gaitā solisti tajā var izpildīt dažādas lomas. Jauns soprāns var sākt ar Barbarīnu, pēc tam pienāk Suzannas un grāfienes laiks. Vēlāk ir iespējams nodziedāt Marselīnu. Baritons vai basbaritons var tēlot Figaro un pēc tam grāfu. Citām operām tas nav raksturīgi. Ir mākslinieki, kuri ar Figaro kāzām pavada gandrīz visu karjeru. Neatkarīgi no tā, kuru paaudzi pārstāv solists, viņam šeit atradīsies vieta. Par to arī ir runa šajā operā, kurā satiekas dažādas paaudzes – grāfs un Barbarīna, Figaro un Marselīna. Figaro kāzas ir kā dzimtas mājas – tajās vienmēr var atgriezties, un jums būs savs krēsls pie lielā galda. Tas ir viens no pievilcības noslēpumiem. Protams, katra ārija, duets un ansamblis Figaro kāzās ir hits. Dziedātājiem tā ir bauda.
Iestudēt komēdiju nav viegli, vai ne?
Tieši tā! Iestudēt komēdiju ir vissarežģītāk. Turklāt Mocarts un da Ponte visu ir izdarījuši tā, it kā paši jau būtu iestudējuši savu darbu, – viņi neatstāj režisoram daudz manevrēšanas iespēju. Autori izturas ļoti tirāniski! Gan mūzikā, gan tekstā viss ir pateikts tik precīzi, ka režisoram nav atstāta liela telpa, kurā var izpausties. Režija jau ir iebūvēta partitūrā un libretā, tāpēc šajā operā nav iespējams stāstīt kādu citu stāstu. Figaro kāzas liek režisoram būt pazemīgam, bet darba process ir iedvesmojošs.
Kādu piektdienas vakaru mēģinājuma beigās Suzannas atveidotāja Nadīne Sjera iesaucās: "Man vēl nekad nav gājis tik jautri Figaro kāzu mēģinājumos!" Mums gadās brīži, kad ir jāpārtrauc mēģinājums, jo visi smejas kā negudri. Kad pirms diviem gadiem Vīnes Valsts operā iestudēju Riharda Štrausa Sievieti bez ēnas, neviens tā nesmējās, lai gan arī toreiz mēs ar visu ansambli ļoti labi pavadījām laiku... Figaro kāzas ir komēdija, un dziedātāji gūst gandarījumu, bet man kā režisoram nav viegli.
Man palīdz pieredze. Pirms četriem gadiem iestudēju Žaka Ofenbaha opereti Parīzes dzīve Bordo Nacionālajā operā. Pagājušajā gadā – Žila Masnē Manonu Parīzes Bastīlijas operā, tajā bija dažas komiskas epizodes. Es daudz ko iemācījos. Mēģinājumi parasti ilgst sešas septiņas nedēļas. Mēs atrodam kādu jautru ideju, izmēģinām to, visiem patīk. Pēc tam mēs to atkārtojam atkal un atkal. Jebkurš joks, kas tiek atkārtots, zaudē svaigumu un asumu – neviens vairs nesmejas, jo visi to jau labi zina. Man kā režisoram ir jāatceras un jāpārliecina izpildītāji, ka šis joks joprojām ir smieklīgs, jo publika to dzirdēs pirmo reizi. Aktieros un dziedātājos ir jāuztur šī uguns un enerģija, jāstiprina pārliecība – ticiet man, tas, ko jūs darāt, joprojām ir ļoti labi. Mums ir jāuzticas idejām, kuras atrodam mēģinājumu procesa sākumā. Tas ir sarežģīts uzdevums, bet pirmā reakcija ir pareiza – ja mēs toreiz smējāmies, skatītāji arī smiesies.
Padarīt kaut ko smieklīgu vienmēr ir risks. Es jautāju sev: vai tas ir jautri vai smagnēji? Reālajā dzīvē, kad cilvēks grib pajokot, viņš par to nedomā pārāk ilgi. Viņš pajoko, un apkārtējie vai nu smejas, vai ne. Ja es stundu sēdēšu, gatavojot joku, man, visticamāk, nekas nesanāks. Tāpēc iestudēt komēdiju ir tik grūti, taču ceru, ka mums izdosies.
Figaro kāzas
Diriģents Daniels Barenboims, režisors Vensāns Igē
Tiešraidē no Berlīnes Valsts operas Unter den Linden 1. aprīlī plkst. 18
www.staatsoper-berlin.de