Mančestras grupas Hurts vokālists Teo Hačkrafts un taustiņinstrumentālists, ģitārists Ādams Andersons ir tik ļoti pārņemti ar 80. gadu sākuma jauno romantiķu stila atdzīvināšanu, ka viņu darbu var uzskatīt par estētisku parodiju – protams, ja esat pazīstami ar pirmavotiem un orientējaties popkultūras vēsturē. Melodramatiski elektroniskie ritmi, sintezatoru ledainie arpedžo, stīgu un pūšaminstrumentu liegi erotiskais skanējums un apsēstība ar vizuālo, monohromo perfekciju – tāda ir Hurts dalībnieku psihomuzikālā fiksācija.
Nostalģijas fragmenti
Dueta dziesmas ir ciešanu un izmisuma pilnas, taču šis izmisums ir izaicinoši elegants, brīžiem pat forsēts un uzspēlēts. Hurts mūzika atsauc atmiņā The Smiths, Tears for Fears, Soft Cell, Erasure, Ultravox, Camouflage, New Order, Simple Minds, Braiena Ferija un Roxy Music, kā arī Depeche Mode un A-ha hitus. Hurts dalībnieki, būdami talantīgi amatnieki, tikpat labi sajūt popmūzikas tirgus konjunktūru kā savulaik vācu terminatori no Modern Talking un zviedru mūziķis un filosofs Aleksandrs Bards ar saviem izgudrojumiem (Army of Lovers, Vacuum u. c.). Hurts tiešām vairāk atgādina kādu Ziemeļvalstu vai vācu projektu, kas, spēlējoties ar iedvesmas avotu kaleidoskopu un ekspluatējot 80. gadu mantojumu, savā mūzikā spēj radīt īpatnēju atmosfēru un noskaņojumu – šķiet, tik labi pazīstamu, tomēr pietiekami individuālu.
Hurts mūziķi ir izkopuši nevainojamu, sterilu stilu – uzvalks, frizūra, koncentrēta sejas izteiksme, aukstasinīgs skatiens. Ja manekeni spētu dziedāt, viņi to darītu kā Teo Hačkrafts. Koncerta gaitā viņa balss uzņem apgriezienus un gandrīz sasniedz opervokāla jaudu. "Mums bieži jautā – kā jums izdodas savienot mūziku un modi? Tie ir izteiksmes līdzekļi, un mums ir svarīga vizuālā izpausme. Es vispār gribētu dzīvot kādā filmā," apgalvo Teo Hačkrafts. "Mēs saliekam dažādus elementus kopā un skatāmies, kā tie sader. Ja viss saskan, tu spēj labāk sadzīvot pats ar sevi un apkārtējo pasauli. Tu jūties labāk," skaidro dziedātājs.
Duets uzrunā klausītājus, kam tuva 80. gadu mūzika, pat ja viņi ir dzimuši daudz vēlāk; arī paši Hurts dibinātāji ir jauni: Ādamam Andersonam ir 29 gadi, Teo Hačkraftam – divdesmit septiņi. Viņi meistarīgi strādā ar romantiskiem nostalģijas fragmentiem, kurus piemēro mūsdienu realitātei. 2010. gadā izdotais grupas pirmais albums Happiness pārdots divos miljonos eksemplāru. Labākie rezultāti tika sasniegti Vācijā, Šveicē, Austrijā, Somijā, Luksemburgā, Polijā un Krievijā. Dueta dzimtenē pret Hurts joprojām izturas piesardzīgi, bez pārspīlētas eiforijas: Lielbritānijā no grupas, kuras deklarētā dzīvesvieta ir Mančestra, gaida kaut ko pavisam citu, ne tik estetizētu izpausmi.
Neprāts Karija jūdzē
Jaunā šāgada pavasarī iznākušā albuma Exile materiāls ir sintpops, kuru nomoka ģitārmūzikas spazmas. Sacerēt dziesmas otrajam diskam Teo Hačkrafts un Ādams Andersons sāka 2011. gada decembrī – lai būtu tuvāk savai mūzai, viņi noīrēja dzīvokli tajā pašā Mančestras ielā, tā sauktajā Karija jūdzē (Curry Mile; šo ielu apdzīvo Dienvidāzijas un Tuvo Austrumu virtu ves restorāni), kurā abi mita, komponējot debijas albuma materiālu.
Mūziķi nelaiž garām iespēju atgādināt, ka tolaik, pašā karjeras sākumā, baudījuši maznodrošināto statusu. "Atgriežoties tajā ielā, mēs nokļuvām četrus gadus senā pagātnē – tas pats veikals uz stūra, tā pati sasodītā autobusu pietura. Tu ej pa ielu, iepērcies veikalā, ārā līst, un pēkšņi sajūti, ka nekas nav mainījies. Taču nedomājiet, ka mēs vēlējāmies atgriezties pie Hurts saknēm, mēs vienkārši neprotam strādāt citādi," stāsta Teo Hačkrafts.
Šajā dzīvoklī (divas guļamistabas, studija, virtuve) duets pavadīja sešus mēnešus – mūziķi strādāja katru dienu no rīta līdz vakaram. "Mēs darbojāmies līdz spēku izsīkumam, līdz absolūtam neprātam un bezsamaņai. Tā mēs esam pieraduši strādāt – tikai tad, kad jūtam, ka šajā procesā zaudējam veselo saprātu, varam būt pārliecināti, ka esam izdarījuši visu, kas ir mūsu spēkos," piebilst Teo. "Sacerot dziesmas, es jūtos nožēlojami, un tajā pašā laikā es nekad neesmu juties laimīgāks kā tajos brīžos, kad mēs radām mūziku. Redziet, tas nav veselīgi!"
Mūziķi vēlējušies, lai albums Exile atšķirtos no debijas diska ar smagāku skanējumu un ātrāku dziesmu tempu. Vēl viena būtiska atšķirība ir tā, ka pirmā albuma skaņdarbus duets komponēja, spēlējot klavieres, bet otrā albuma dziesmas tapa ģitāras pavadījumā. Teo un Ādams neslēpj, ka Exile saturu viņi uzreiz centās pielāgot šova vajadzībām un iedomāties to koncertprogrammas kontekstā. "Savā pirmajā turnejā mēs labi redzējām, kādas dziesmas vislabāk iedarbojas uz klausītājiem. Mums steidzami vajadzēja paplašināt repertuāru – mēs pulcējām skatītāju pilnas arēnas Eiropā jau tad, kad mūsu rīcībā bija tikai viens albums plus divas dziesmas, kas tika izdotas singlu B pusē, tāpēc koncertus vajadzēja atšķaidīt ar pļāpāšanu 20 minūšu garumā. Mūsu jaunajā turnejā mūzikas būs vairāk," uzsver Ādams Andersons.
Bezdarbnieku laime
Sākotnēji Hurts plānoja būt elektroniskās mūzikas grupa: "Mums gribējās radīt emocijas ar sintētisko skaņu palīdzību, taču ar laiku mēs sadraudzējāmies gan ar ģitārām, gan bungām. Mēs rakstījām albuma Exile dziesmu melodijas un vārdus, domājot par milzīgiem klausītāju pūļiem, kuri dziedās līdzi. Mēs apzināti iekļāvām dziesmās fragmentus, kurus var vizualizēt koncertā," skaidro Hurts vokālists. Iespējams, Teo un Ādams šoreiz ir pārcentušies – albums Exile ir lielbudžeta projekts, kurā aprēķins aizēno iedvesmu. Tajā nav tik spilgtu hitu, kādus izšāva debijas disks Happiness.
"Pirms Happiness izdošanas mēs trīs gadus bijām bezdarbnieki – un es to skaidri dzirdu tajās dziesmās," atzīst Teo. "Pirmais albums ir mūsu dzīves nospiedums tajā laika posmā, tās ir dziesmas par to, kā mēs dzīvojām un ko jutām. Es biju dziļi nelaimīgs un izmisis, es patiesi biju trūcīgs. Pirmajā albumā dzīvo mūsu bēdas un skumjas. Tādiem arī jābūt mūziķu albumiem – tu klausies un saproti, kas noticis viņu dzīvē. Savukārt disku Exile piepilda pavisam citas emocijas, kuras esam uzkrājuši trijos gados, kad apceļojām pasauli savā pirmajā turnejā." Mākslinieki nomierina fanus, apgalvojot, ka rūgtas, dramatiskas garšvielas viņu ēdienkartē saglabāsies vienmēr: "Melanholija un skumjas vienmēr ir mums blakus. Citas dziesmas rakstīt neprotam."
Mūziķi labprāt uzskaita ierakstus, kurus paši klausās: Hurts favorītu vidū ir grupas The Cure, Radiohead, Massive Attack, Depeche Mode, Interpol, The Killers, Glasvegas un Skots Vokers. "No citiem māksliniekiem var iedvesmoties, taču aizņemties un nokopēt nav tik vienkārši, kā dažiem šķiet. Tik un tā jūs radīsiet tikai to, uz ko paši esat spējīgi. Mēs, piemēram, savā starpā pēdējos divos trijos gados daudz apspriedām industriālo mūziku un klausījāmies Nine Inch Nails, taču mums nav nekādu aizspriedumu pret popmūziku – mums patīk dziesmas, kuras iekaro topu virsotnes. Tāda ir Hurts daba," saka Teo Hačkrafts.
Hurts
Arēnā Rīga 4.XI plkst. 19.30
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 22–30