Savos 42 gados es jūtos labāk nekā četrdesmit vienā, taču sliktāk nekā trīsdesmit piecos. Uz veselību! Ar šādu paziņojumu feisbukā Anna Ņetrebko sveica fanus savā dzimšanas dienā 18. septembrī. Ieraksts tika ilustrēts ar fenomenālu fotogrāfiju: operdīva puķainā peldkostīmā un augstpapēžu kurpēs laiski sēž sava Ņujorkas dzīvokļa balkonā ar skatu uz Hudzonu, vienā rokā viņai ir martini glāze, otrā – piepūšamā zaļā cūka no Angry Birds saimes. Pilnīgs pretstats šim tēlam ir Annas Ņetrebko sniegums Tatjanas lomā Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins, kas 23. septembrī atklāja Ņujorkas Metropolitēna operas 129. sezonu un sestdien, 5. oktobrī, tiešraidē būs skatāma kinoteātros visā pasaulē, arī Kino Citadele Rīgā.
XIX gadsimta tikumu portretējums
Dziedātāja atzīst, ka Čaikovska mūzika viņai ir asinīs un Jevgeņiju Oņeginu viņa zina no galvas kopš jaunības, taču Annai Ņetrebko ar Tatjanu nav nekā kopīga. "Beigās es tomēr pārgulētu ar Oņeginu!" paziņo zvaigzne. "Mūsdienās viss ir citādi. Es Tatjanu vispār nesaprotu, viņas vietā es visu izdarītu otrādi. Es nekad mūžā nerakstītu vēstuli. Es nespēju iedomāties, ka jauna sieviete var uzdrošināties un uzrakstīt tik atklātu vēstuli. Tagad neviens neko tādu nedara," apgalvo Anna. "Ja mūsdienu sieviete brieduma gados satiktu Oņeginu un joprojām viņu mīlētu, viņa to neatraidītu. Taču opera stāsta par XIX gadsimtu, kad cilvēkiem bija citi dzīves likumi. "Es mīlu jūs (kādēļ gan liegties), bet mūžs mans citam pieder nu, nekad es viņu nevilšu," saka Tatjana. Laimīgas beigas nebūtu iespējamas. Precēta sieviete nedrīkstēja krāpt savu vīru, nedrīkstēja viņu pamest, pat ja bija iemīlējusies citā. Tas sievietei draudēja ar baisiem dzīves apgrūtinājumiem. Mūsdienās nav iespējams sadzīvot ar vīrieti, ja tu viņu nemīli."
Māksliniece uzsver: Jevgeņijs Oņegins ir XIX gadsimta sabiedrības, attiecību un tikumu portretējums, tāpēc operai jābūt atbilstoši iestudētai. "Tā laika svarīgākie jēdzieni bija gods, cieņa, lepnums un uzticība. Pašlaik tiem vairs nav gandrīz nekādas nozīmes. Puškinam viss ir balstīts šajās vērtībās. Tagad šo stāstu mēdz pasniegt kā sentimentālu, es cenšos skaidrot, ka tas tā nav – tas nav tikai sentimentāls stāsts, viss ir dziļāk. Krievu kultūras raksturi savā būtībā ir psiholoģiski sarežģīti, un šo sižetu nedrīkst nonivelēt līdz traģiskai mīlas drāmai – ak, Tatjana atriebjas Oņeginam un atgrūž viņu. Tas būtu banāli un aprobežoti, un tam nav nekāda sakara ne ar Puškinu, ne ar Čaikovski. Būdama krieviete, es ar karogu rokās cenšos to pierādīt un parādīt. Šajā operā viss ir smalki un harmoniski atainots, visa jēga ir iekodēta Čaikovska mūzikā, kas ir ļoti sarežģīta. Balss tajā ir tikai viens no instrumentiem, līderis gandrīz vienmēr ir orķestris. Visvairāk ir paveicies Ļenskim – viņa lomas atveidotājam šajā operā allaž ir vislielākie panākumi, taču piedosim viņam. Tatjanas vēstules skatā galvenais varonis nenoliedzami ir orķestris, un šajā ārijā man ar to ir jāsacenšas. Tas viss ir jāsaprot, jāieklausās, jāiemīl, jāieplūst tajā."
Tuvāk Annai Kareņinai
Britu režisores Deboras Vorneres veidotais Jevgeņija Oņegina jauniestudējums uz Metropolitēna operu ir atceļojis no Anglijas Nacionālās operas Londonā, kur tas tika izrādīts pirms diviem gadiem. Šis ir kārtīgs, tradicionāls darbs – tajā nav nekā izaicinoša un provokatīva (darbība pārcelta no XIX gadsimta 20. gadiem uz 70. gadiem – tuvāk Annas Kareņinas periodam), tāpēc daudzi kritiķi Ņujorkā ar nožēlu konstatē, ka iepriekšējais Metropolitēna operas Oņegins Roberta Karsena režijā (pirmizrāde notika 1997. gadā), lai gan sākotnēji neizraisīja sajūsmu, tomēr bija poētiskāks, drosmīgāks un vizuāli iespaidīgāks. Jaunais Jevgeņijs Oņegins lepojas ar krāšņu izpildītāju ansambli, kuru varēsim novērtēt tiešraidē 5. oktobrī. Kopā ar Annu Ņetrebko izrādē dzied poļu baritons Marjušs Kveceņs (Oņegins) un poļu tenors Pjotrs Bečala (Ļenskis). Pie diriģenta pults – krievu maestro Valerijs Gergijevs. Visas biļetes uz Oņegina izrāžu ciklu Ņujorkā ir pārdotas.
Novembrī un decembrī Tatjanas lomu Metropolitēna operā pārņems cits krievu soprāns – Marina Poplavska (Oņeginu dziedās Pēters Matei, Ļenski – Rolando Viljasons, diriģēs Aleksandrs Vederņikovs).
Sitiens pa saules pinumu
Dziedāt krievu operu Annai Ņetrebko ir vislielākā atbildība. Krievu repertuārā – Gļinkas, Prokofjeva, Rimska-Korsakova operās – viņa guva pirmos panākumus, pēc tam sākās Mocarta, franču un itāļu mūzikas periods. "Pašlaik man gribas dziedāt Tatjanu, iedziļināties Čaikovska pasaulē, dzīvot ar šo mūziku, par kuru es tik ilgi esmu sapņojusi un kurai man ir bijis bail tuvoties. Man nav žēl veltīt šai mūzikai vairākus gadus, jo Čaikovskis ir bezgalīgs un neizdibināms. Mēs, operdziedātāji, jokojam, ka "Čaiņiks" sit tieši pa saules pinumu – tu dziedi un pēkšņi izplūsti asarās, tas notiek neapzināti un negaidīti, kā, piemēram, operā Jolanta. Es sākotnēji vispār to nespēju dziedāt, jo ar katru frāzi manas acis arvien vairāk piepildījās ar asarām. Tik ģeniāla mūzika."
Tomēr Jolanta Annai padevās viegli – šo lomu viņa iemācījās nedēļā. Ar Tatjanu gāja grūtāk. Pirmo reizi viņa dziedāja Jevgeņiju Oņeginu šāgada pavasarī Vīnes Valsts operā diriģenta Andra Nelsona vadībā. Titulvaroni atveidoja Dmitrijs Hvorostovskis. "Mums bija tikai viens skatuves mēģinājums ar orķestri, un viss bija briesmīgi. Varat iedomāties, kas ar mani notika. Mani pārņēma panika," atceras Anna. "Orķestris spēlē nezin ko, mana balss nespēj atrast sev vietu. Viss ir tik zemā reģistrā, un tas nav mans reģistrs. Tajā brīdī man gribējās tikai vienu – paslēpties kaut kur zem galda. Domāju – kaut kas jādara. Vienīgā cerība, ka Pjotrs Iļjičs man palīdzēs – viņš taču redz, cik ļoti es vēlos nodziedāt Tatjanu, cik ilgi esmu gatavojusies un cik ļoti es dievinu viņa mūziku. Palīdziet man! Un viņš palīdzēja." Slavinošas atsauksmes bija gan Vīnē, gan tagad Ņujorkā.
Dziedājums bez lentītēm
Anna stāsta, ka viņai vēl jāturpina strādāt, lai Tatjanas lomā padarītu maigākas vidējā un zemā reģistra skaņas: balsī nav jābūt spiedienam. Šo partiju viņa gatavojusi kopā ar savu pedagoģi koncertmeistari Jeļenu Matusovsku no Marijas teātra – par Čaikovski viņa zina visu. "Čaikovska mūzikā ir ļoti smalka robeža, kuru nedrīkst pārkāpt, – jādzied precīzi, kā uzrakstīts partitūrā. Pedagoģe man saka – neizdaiļo dziedājumu ar lentītēm, jo vienkāršāk un dvēseliskāk dziedāsi, jo labāk skanēs. Viegli teikt – vienkārši un dvēseliski! Dziedājumam nav jābūt sausam, tas jāpiepilda ar krāsām un iekšējiem pārdzīvojumiem, un tas ir visgrūtākais. Tas ir vairāk nekā vokālā tehnika. Es ļoti daudz domāju par šo tēlu, es mainīju savus žestus, skatienus un reakciju uz partneriem. Es domāju par katru savas varones galvas pagriezienu – ko Tatjana darīs šajā situācijā, kā viņa kustēsies. Viņai nepiestāv straujas kustības, kādas bija raksturīgas manām iepriekšējām dzīvespriecīgākajām varonēm. Es ļoti centos, kad pirmo reizi dziedāju Tatjanu Vīnē: kautrīgi noliekusi galvu, rokās turēju grāmatiņu. Mans Oņegins – Dmitrijs Hvorostovskis – teica: "Ņetrebko! Tēlo, kā vēlies, viss ir galīgi garām. Kas tā par Tatjanu? Tev velniņi acīs dejo, tu tomēr esi Kubaņas kazaku atvase (Anna ir dzimusi un augusi Krasnodarā Krievijas dienvidos – J. J.)!" Tā ir tāda laime dziedāt ar Dimu Hvorostovski! Esmu sapratusi, ka Tatjanas lomas interpretācijā man ir jāatrod savs ceļš. Vēlos pati izlauzties tam cauri."
Virsotne jāiekaro. Uzlēkt nesanāks
Anna dzīvo uz skatuves – teorētiski pētniecisks darbs ārpus tās viņai neder. Viņa atklāj savas iespējas, daudz vairāk uzzina par lomu un mācās tieši mēģinājumu procesā: "Tikai tad, kad dziedu pilnā balsī, es varu saprast, kas man sanāk un kas – ne. Daudz kas ir atkarīgs no skatuves partneriem, taču es jau esmu sasniegusi tādu līmeni, kurā visi partneri ir izcili." Uz skatuves Anna Ņetrebko hipnotizē sevi, partnerus un skatītājus, viņa izstaro dzīvesprieku, dziedāt prieku un laimi – teātris ir viņas stihija. Viņu nevis mīl, bet dievina – šādu dīvu nav daudz, Anna ir apveltīta ar īpašu enerģētiku un skatuves mentalitāti. Ja cilvēki domā, ka Annai viss izdodas, jo viņa ir veiksminiece un viņai vienmēr laimējas, viņi kļūdās, uzsver diriģents Valerijs Gergijevs.
Dziedātājas noslēpums ir milzīgs gribasspēks un neatlaidīgs darbu. "Es neticu cilvēkiem, kuri žēlojas, ka viņiem nekas nesanāk, jo liktenis viņiem nepiespēlē šādu iespēju. Iespējas vienmēr ir vairākas. Ja nesanāk vienreiz – centies atkal, mēģini izsisties," iesaka Anna. "Man kāda dziedātāja Marijas teātrī Sanktpēterburgā nesen jautāja: "Aņa, nu pasaki, ko man darīt? Kā uzvesties, kā komunicēt ar diriģentiem? Tu taču visu zini un visu tik labi saproti." Es gandrīz nogāzos un atbildēju: "Kā jāuzvedas? Labi jāuzvedas. Jāmācās mūzika. Daudz jādzied. Daudz jāklausās." Es pati pēdējo gadu esmu cīnījusies ar Verdi. Mācījos un joprojām mācos viņa operas. Zināt, cik man ir grūti? Tas ir jauns repertuārs, jo es pati mainos – citāds tēls, citāda balss. Atstāju pagātnē draiskās, jaunās varones, pielaikoju sev nobriedušu sieviešu lomas. Tas ir nākamais pakāpiens, kas man ir jāiekaro. Vienkārši uzlēkt nesanāks. Man ir saplānots daudz darba. Man tik daudz ir jāmācās, un man nepatīk mācīties! Man ir bail. Es vispirms pasaku teātriem "jā" un tikai pēc tam ieskatos partitūrā, parasti tas notiek divus mēnešus pirms izrādes."
No dziedātājas ar dzidru, lidojošu soprānu Anna kļūst par dramatisku primadonnu. "Mana balss ir mainījusies. Cilvēki saka – beidz dziedāt vieglo, lirisko repertuāru, dod mums Tosku! Es neesmu pārliecināta par Tosku, taču pamazām tuvojos smagākām, dramatiskākām partijām."
Tuvākajos gados Annai plānotas vairākas jaunas lomas. Pēc Tatjanas jau bija Verdi Žanna d’Arka šīs vasaras Zalcburgas festivālā. Novembra beigās Berlīnes Valsts operā viņa debitēs Leonoras lomā Verdi Trubadūrā (grāfs di Luna būs Plasido Domingo, Manriko – Aleksandrs Antoņenko, diriģēs Daniels Barenboims) – jābrauc! Taču biļešu kasēs, protams, vairs nav. Pavasarī būs debija Margaritas lomā Šarla Guno Faustā Londonas Karaliskajā operā un Vīnes Valsts operā.
Lēdija Makbeta viņu gaida
Nākamā gada vasarā Bavārijas Valsts operā Minhenē viņa pirmo reizi dziedās lēdiju Makbetu – daži skeptiķi uzskata, ka Annas balsij šī dēmoniski smagā loma nepiestāv. "Man ir bijušas arī sarežģītākās lomas – šķiet, nav nekā grūtāka par Annu Boleinu. Ar lēdiju Makbetu es tikšu galā – nepārdzīvojiet! Viņa mani gaida. Es to pasniegšu citādi, tā būs jauna pieeja tēlam. Lēdija būs manā varā. Uz katru savu varoni es cenšos paskatīties no citas puses. Man šķiet, ka lēdija Makbeta nav spēcīga sieviete, tieši tāpēc viņa jūk prātā. Kad notika slepkavība, viņa salūza un nespēja to pārvarēt. Tā būs mana labākā loma!"
Vēlāk dzirdēsim viņu Pučīni operā Manona Lesko Romā kopā ar diriģentu Rikardo Muti un Vāgnera Loengrīnā Drēzdenē kopā ar Kristiānu Tīlemani. Elzu Loengrīnā Anna uzskata par sev labi piemērotu partiju, šī loma viņas kalendārā parādīsies 2016. gadā. Pirms tam vēl būs pamatīgi jāuzlabo vācu valodas zināšanas un izruna: "Opera vācu valodā ir ārkārtīgi sarežģīta un prasīga. Paņemšu brīvu mēnesi un mācīšos Drēzdenē, kur man ir labākie pasniedzēji." Vācu valodā Anna dziedās nākamgad Berlīnē Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas diriģenta Daniela Barenboima vadībā.
Dzīve ir haoss
Annas Ņetrebko repertuāru papildinās titulloma Frančesko Čileas operā Adriana Lekuvrēra. Pēc trim gadiem Anna gatavojas dziedāt arī Normu. "Arkārtīgi sarežģīta Bellīni mūzika, tradīcijām un leģendām apveltīta titulloma. Man tā gadās: noklausos kādas operas labākos ierakstus un pasaku sev – nekad mūžā es to nepavilkšu. Taču tad, kad nopietni ķeros klāt darbam, es spēju no visa abstrahēties. Turklāt es mierīgi sadzīvoju ar savām nepilnībām un trūkumiem. Gatavojot lomu, es nedomāju – sanāks vai ne. Es domāju tikai par to, kā man to izdarīt. Man vienalga, kā mani novērtēs, ko uzrakstīs. Es neteiktu, ka esmu pārāk pašpārliecināta, vienkārši es zinu, kas man jādara, un es to daru. Daudzi dziedātāji ērti jūtas, visu mūžu dziedot un slīpējot piecas sešas lomas. Es esmu citāda – man ir garlaicīgi darīt vienu un to pašu. Es vairs nevēlos tēlot spriganas jaunietes. Šīs lomas man joprojām viegli padodas, lai gan man jau ir 42 gadi. Man tas nav interesanti," uzsver Anna. Taču 2014. gada sākumā viņa atveidos jautro Adīnu Doniceti Mīlas dzērienā Ņujorkā.
Savukārt Mocarta mūziku Anna, visticamāk, vairs nedziedās: "Šogad maijā es atveidoju donnu Annu operā Dons Žuans Bādenbādenē, un man bija nepieciešamas divas ar pusi nedēļas, lai balss atkal skanētu tā kā pirms desmit gadiem. Tagad ir pietiekami mākslinieču, kuras dzied Mocartu labāk par mani. Daži dziedātāji ir ļoti gudri, es nezinu, vai esmu gudra. Man ir intuīcija, un tā mani nepieviļ. Manas koloratūras nav perfektas un nekad nebūs. Neviens nedzied ideāli, tad jau dziedājumā kaut kā pietrūkst – tāpat kā dzīvē, jo dzīve ir haoss."
Annai bieži jautā par Mariju Kallasu, taču viņai nepatīk apspriest citas dīvas. "Galvenā dziedātāju problēma ir pārliecības trūkums, kas pēkšņi var tevi pārņemt. Bailes... Kallasas pēdējos ierakstos es dzirdu, ka viņa zaudējusi pārliecību, viņas balsī nav drošības. Ar to neko nevar izdarīt. Ja tas tevī dzīvo, tu nekad mūžā nevarēsi dziedāt operu. Jāprot no tā norobežoties un visu atmest. Es to protu, man nav citas izvēles."
Perfekta ēsma Verdi gardēžiem
Annas Ņetrebko talanta cienītāji var palutināt sevi ar viņas jaunākajiem ierakstiem. Džuzepem Verdi 200 gadu jubilejā krievu primadonna pasniedza soloalbumu Verdi, kas ieskaņots kopā ar Turīnas Teatro Regio orķestri un diriģentu Džanandreu Nozedu. Diskā iemūžināti fragmenti no piecām Verdi operām – Makbets, Žanna d’Arka, Sicīliešu vakarēdiens, Dons Karloss un Trubadūrs. Novērtējot viņas sniegumu jaunajā repertuārā, viedokļi ir dažādi, taču kritiķi pievērš uzmanību tam, ka Anna ne tikai pārliecinoši demonstrē vokālo krāsu bagātību, bet arī daudz lielāku koncentrāciju savā sniegumā un smalkāku precizitāti deklamācijā nekā agrāk. Šis disks ir perfekta ēsma un diskusiju tēma Verdi gardēžiem. Vēl viens jaunums – Annas Ņetrebko un Dmitrija Hvorostovska Maskavas Sarkanajā laukumā šovasar notikušā lielkoncerta ieraksts DVD un Blu-ray formātā.
Dziedātājas pirmais soloalbums ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon paspārnē iznāca pirms desmit gadiem. Šajā laikā viņai ir izdevies pārdot 3,8 miljonus albumu un DVD – tas ir fenomenāls rezultāts klasiskās mūzikas ierakstu industrijā. "Manā dzīvē viss notika daudz ātrāk, nekā es tam biju gatava. Daudz ko esmu saņēmusi avansā. Mani apbēra ar tituliem, apbalvojumiem, līgumiem, piedāvājumiem, un es nespēju saprast, ko ar to bagātību darīt un kā rīkoties, taču no paša sākuma es zināju, ka par visu būs jāmaksā ilgi un dārgi. Tā arī notiek. Pēdējos 20 gadus es strādāju nepārtraukti. Kaut kas beidzas, un uzreiz sākas kas cits. Es neesmu supercilvēks, taču esmu laba meitene. Pagātnē neieslīgstu – eju uz priekšu. Es neticu Dievam, taču apzinos, kas man ir dots, – sauciet to par talantu vai kā citādi –, un man tas ir jāatdod, jāatstrādā. Es to daru ar prieku, darbs man sagādā baudu," saka Anna.
"Es nezinu, vai cilvēki saprot, cik grūti ir dziedāt operu. Tagad starp izrādēm es pieprasu vismaz divas brīvas dienas, piecas būtu par daudz. Es varētu labi pelnīt, sniedzot vairāk koncertu, taču man patīk dziedāt izrādē – es vēlos izdzīvot citu varoņu dzīvi. Man vajag uzstāties, bet ne vienmēr. Skatuve – tas vēl nav viss, tā ir tikai daļa no manas dzīves. Man patīk uzmanība, taču bez tās es arī varu iztikt. Es netiecos pēc slavas. Man patīk būt mājsaimniecei. Esmu pārliecināta, ka tad, kad es vairs nebūšu laba dziedātāja, es pati pazaudēšu interesi par skatuvi. Man jau tagad gribas tik daudz ko izdarīt paralēli savai karjerai – iet uz kino, lasīt grāmatas, piedzīvot kaut ko jaunu. Man nav laika! Zināt, ko es patiesi vēlos? Lai manā dzīvē būtu cilvēks – draugs, skolotājs –, kurš man iemācītu kaut ko pilnīgi jaunu, lai tas kļūtu par piedzīvojumu un pārbaudījumu manai dvēselei un prātam, lai manī atvērtos kaut kas jauns un nebijis. Es vēlos, lai šis cilvēks spētu manī radīt interesi par kaut ko jaunu. Dzīve ir tik īsa, un es vēlētos dzīvot vēl 300 gadu!" Anna atklāj intervijā žurnālam Opera News.
Tiekamies Franciskāņu laukumā
Dīvas fanus interesē viss, kas ir saistīts ar viņas dzīvi. Vīnē tūristiem rāda māju, kurā mīt Krievijas un Austrijas pilsone Anna Ņetrebko. Izcila vieta – Franciskāņu laukums. No dzīvokļa terases paveras skats uz Vīnes centru. "Esmu priecīga, ka tūristiem tagad ir ko fotografēt!" par cilvēku pūļiem pie savas mājas saka dziedātāja.
Populārs diskusiju temats ir Annas daiļais augums. "Es nevēlos būt tieva, man nepatīk kalsnas sievietes, un es nesaprotu šo dzīšanos pēc slaiduma. Kalsna sieviete nav atraktīva, un normāli vīrieši man piekritīs. Vienīgais, ko es vēlētos, lai "mordočka" man nebūtu tik apaļīga, – es visu laiku dziedu, un vaigi man ir tādi, kādi ir. Taču nekādas šprices es netaisīšu, man nevajag seju kā zaķim. Jāatceras, ka svars palīdz dziedāt. Liela, spēcīga balss prasa lielu, izturīgu ķermeni. Dziedāšana ir fizisks darbs. Cilvēks dzied ar visu ķermeni. Ja rumpis ir vājš, dziedot jūs drebēsiet. Es nekad vairs nebūšu tāda kā jaunībā – es biju slaida, jo nodarbojos ar akrobātiku un baletu, bet nedziedāju smagās Verdi lomas! Es nevēlos zaudēt svaru. Man patīk, kā es izskatos. Man nav krunku!"
Jevgeņijs Oņegins
Tiešraide no Metropolitēna operas Kino Citadele 5.X plkst. 19.55
Biļetes Ls 14,80