Dziedātāju atdeve kopā ar Mārtiņa Feldmaņa gaismu mākslu, kas izcēla glezniecisko pludināta akvareļa aspektu jaunās vācu scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Danielas Jukelas radītajā lakoniskajā skatuves vidē, atbilda operas romantismam, tuvināja pasakas skaistumam un modināja sirdī tās īpašās, nepiepildāmās ilgas, kas Dvoržāka operas mūzikā brīžiem jau tuvojas Vāgnera vērienam. Starp citu, tam būtiski tuvināja arī A.Rūrānes balss.
Pelnīti bravo!
Sensacionāls atklājums! Tas nav par stipru teikts, novērtējot Airas Rūrānes valdzinošo, neparasti niansēto, spēka un emociju pilno vokālo sniegumu un varones emocionāli patieso, adekvāto skatuvisko atklāsmi, kura bija elpu aizraujoša pat tad, kad Nāra bija mēma un uzrunāja tikai ar savu ķermeņa valodu un lielajām, izteiksmīgajām acīm. Viņas apjomīgā, gan ar liriskām gan dramatiskām krāsām bagātā balss izpaudās plašā diapazonā un dinamiskajā, emocionālajā, arī vokālo paņēmienu klāstā, kurā drosmīgi iekļauta pat specifiskā slāvu raudu dziesmu intonēšana. Brīvais vokālais plūdums, kurā vizuļoja gan tembra sudrabmirdzums, gan maigi runāja cilvēciskas ilgas. Atvērti paņemtas visaugstākās notis. Koncentrēta iekšējās pasaules pašatklāsme ārijās, sākot ar 1.cēliena izjusti poētisko uzrunu mēnesim un beidzot ar drāmas vērienu. Tas viss liecina, ka dzimusi jauna, spilgta skatuves dīva. Tomēr tā ir ļoti likumsakarīga attīstība, kas jau iepriekšējā sezonā pārliecinoši atklāja jaunās solistes vokālo un skatuves mākslinieces potenciālu gan Katerīnas atveidojumā (Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta), gan Ļizas lomā (P.Čaikovska Pīķa dāma). Tikai mēs to nepamanījām, jo viņa šīs lomas dziedāja ikdienas izrādēs.
Skanīgā vokālā materiāla un aizrautīgās dziedājuma manieres ziņā absolūti piemērots tenors gan Prinča tēlam, gan arī savai partnerei A.Rūrānei bija jaunais ukraiņu tenors Dmitrijs Popovs. Patīkams, piesātināts tembrs, kas arī spožajā augstajā tesitūrā nav "pliks". Stabilas augšas, karsts emocionālais tonuss. Vienīgi aktierspēle vēl nav viņa stiprā puse, viņš vēl mācās. Jāņem arī vērā, ka pirmizrādē viņš "ielēca" no otra sastāva, kur viņam ir cita partnere.
Azartiska tēlojumā un ar sulīgu vokālo paleti bija šīs izrādes ragana — Ilona Bagele, kurai Ježibabas tēlā jāieliek gan kaprīzā pasaku tēla groteska, gan nobriedušas sievietes pieredze. Sievišķīgā valšķībā, naidā, greizsirdībā, arī indīgumā Kņazes lomu atveidoja Natālija Krēsliņa, kura savā soprānā parādīja visas šīs mainīgās nianses. Būtisks un režijas ikdienību kompensējošs pienesums izrādes romantiskajā noskaņā ir Oļega Orlova dziedājums 1.cēlienā, kā arī saskaņotais nimfu — Ingas Šļubovskas, Evitas Raitumas un Antras Bigačas — ansamblis. Ļoti cilvēciskas krāsas ienesis bass Krišjānis Norvelis, kurš Ūdens gara lomā ir, pirmkārt, mīlošs tēvs… Virtuves puikas raksturloma piestāv Baibai Berķei,
Romantisms treniņlaukumā
Brīžos kad arī orķestrim izdevās izcelt plūstošo kantilēnu vai īpašās instrumentācijas un harmonijas krāsas, klausītāja laime bija pilnīga. Bet kad jau pirmajā ainā no šņorbēniņiem, didaktiski propagandējot "zaļo" idejas, lejup dzelmē pie daiļajām ezera nimfām planēja melnie miskastes maisi, mūzikā uzburtajai pasakai un romantismam bija jāatkāpjas… Tai bija jāatkāpjas arī Nāras asiņojošo kāju un Mežsarga (miesnieka?) asinīm notrieptā halāta priekšā, nemaz jau nerunājot par to, cik uzjautrinoši bija redzēt, kā iespaidīgais kautķermenis, kurš tik pamatīgi nosmērējis viņa balto ķiteli, neatstāj ne pēdas uz Virtuves puikas sniegbaltās blūzītes. Jaunajam vācu režisoram Johannesam Gleimsam un scenogrāfei D.Jukelai paveicies, 96 jaunu mākslinieku konkursā uzvarot starptautiskā konkursā un tā iegūstot iespēju veidot iestudējumu LNO. Taču viņiem nepaveicās ar kontekstu Latvijā, kur jau iepriekš trijās Andreja Žagara izrādēs (Pīķa dāma, Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, Traviata) balles skatos ir redzētas gandrīz identiskas, dekoratīvi kariķētas kora tipāžu mizanscēnas — lētā spožumā mirdzošs sabiedrības tukšuma portrets…
Pēc režisora ieceres Nāras un Prinča liktenīgā satikšanās trešajā cēlienā norisinās mirstošā prinča murgos: iztēlē beidzot savienojoties mīlestībā, kas dzīvē nebija iespējama. Taču šķiet, ka tieši tādēļ ir jājautā, kāpēc gan abu galveno varoņu liktenīgās tikšanās ainā, kur sapnis beidzot ļauj savienoties mīlestībā, režisors atvēlējis tik skopas iespējas viņu kontaktam? Vīzija taču to neizslēdz. Šķiet, tā pēdējos gados ir globāla liksta: operteātros Eiropā pulcē vislabākos dziedātājus, lai liktu darboties viņu sniegumam neadekvātā vājas, kaut arī rūpīgi izsmadzeņotas režijas treniņlaukumā. Pubertātes problēmas, atšķirīgu sabiedrisko iekārtu konflikts, bezatbildība pret dabu. Zemteksti ir saprotami, taču neuzrunā operā, kura ir par pavisam ko citu.