Septiņdesmit septiņus gadus vecais komponists un diriģents Pēters Etvešs ir mūsdienu klasiķis un viena no nozīmīgākajām XX gadsimta otrās puses avangarda personībām. Četrpadsmit gadu vecumā viņš sāka apgūt kompozīciju pie Zoltāna Kodāja Budapeštas Mūzikas akadēmijā. 1966. gadā Pēters Etvešs pārcēlās uz Ķelni, kas tolaik bija eksperimentālās jaunās mūzikas centrs. Komponista pirmā lielā kaisle bija elektroniskā mūzika. Viņš ir cieši sadarbojies ar Karlheincu Štokhauzenu un Pjēru Bulēzu. Pēc Bulēza aicinājuma 1978. gadā Pēters Etvešs diriģēja Parīzes Pompidū centra Skaņas izpētes un sintēzes institūta (IRCAM) atklāšanas koncertu un ar Bulēza svētību nākamajā gadā kļuva par IRCAM rezidējošā orķestra Ensemble intercontemporain pirmo muzikālo vadītāju. Pēters Etvešs aktīvi nodarbojas ar pedagoģiju un ir nodibinājis savu fondu, kas rīko darbnīcas un meistarklases jaunajiem komponistiem un diriģentiem.
Jābūt konfliktam
Pēters Etvešs ir trīspadsmit operu autors. Slavenākā no tām ir opera Trīs māsas, kuras pamatā ir Antona Čehova luga un kuras pirmizrāde notika Lionā 1998. gadā. Opera skan krievu valodā, un galvenās sieviešu lomas komponētas kontrtenoram. Pēteram Etvešam ir vēl vairākas operas, kuru tapšanu ir iedvesmojuši literāri darbi, piemēram, Balkons (Žans Ženē), Par mīlestību un citiem dēmoniem (Gabriels Garsija Markess), Eņģeļi Amerikā (Tonijs Kušners) un Bez asinīm (Alesandro Bariko). Šo radošo līniju turpina komponista jaunākais muzikālā teātra darbs Bezmiegs/Sleepless, kura libretu Pētera Etveša dzīvesbiedre Mari Mezei rakstījusi pēc mūsdienu norvēģu autora Juna Foses Triloģijas motīviem. Opera skanēs angļu valodā. Jaundarbs tapis pēc Berlīnes Valsts operas Unter den Linden un Ženēvas Lielā teātra kopīgā pasūtījuma. Ženēvā Bezmiegs būs dzirdams 2022. gada martā un aprīlī.
"Mēs ar sievu nepārtraukti lasām, meklējam ierosmi jaunu operu radīšanai. Man izšķirošais ir tas, vai es to varu sadzirdēt. Es kaut ko izlasu un saku: jā, tas skan labi," stāsta Pēters Etvešs. "Visas manas operas ir teātra izrādes ar mūziku. Viss tiek dziedāts reālajā laikā, tādā tempā, kādā tas tiktu runāts. Es neizstiepju patskaņus un neizkropļoju ne valodu, ne darbību. Ir jābūt stāstam un pastāvīgam konfliktam," apgalvo komponists. Bezmiegam viņš devis žanra apzīmējumu "opera balāde" jeb "balādes opera". Pēters Etvešs atgādina, ka viena no zināmākajām balādes operām ir Džona Geja Ubagu opera (1728), kas divus gadsimtus vēlāk iedvesmojusi Kurta Veila un Bertolta Brehta Trīsgrašu operu.
"Es jau no sākuma nolēmu Bezmiegu veidot kā balādi, arī tāpēc, ka Juns Fose nenorāda, kurā gadsimtā notiek darbība. Tā var risināties pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Man balāde nozīmē arī neatkarīgu skatījumu uz laiku, un tas rada atšķirīgu skanējumu. Balādes pamatā ir stāstījums. Orķestra muzikālajā materiālā visu laiku var dzirdēt, ka es kaut ko stāstu," skaidro Pēters Etvešs.
Vardarbības ķēde
Bezmiega galvenie varoņi ir septiņpadsmit gadu vecie Asle un Alida. Viņi mīl viens otru, un meitenei drīz piedzims bērns. Pāris klīst pa Norvēģijas piekrasti, meklējot patvērumu, bet tādi cilvēki kā viņi šeit nav vēlami. Izmisuma dzīti, viņi nokļūst svešā mājā, un sākas noslēpumainu un bīstamu notikumu ķēde. Bezmiegs ir traģisks stāsts, ko caurstrāvo Bonijas un Klaida motīvi. Vardarbība kļūst par reakciju uz sabiedrības vienaldzību un noliegumu.
Galvenās lomas izrādē atveidos bijušie Berlīnes Valsts operas Unter den Linden Starptautiskās jauno dziedātāju programmas dalībnieki – norvēģu soprāns Viktorija Randema (Alida) un holandiešu tenors Linards Vrīlinks (Asle). Pasaules pirmizrādi 28. novembrī, kā arī divas nākamās izrādes 1. un 3. decembrī diriģēs pats Pēters Etvešs, pēc tam trīs vakarus decembrī pie pults stāsies franču diriģents Maksims Paskāls.
Jauniestudējumu veidojis slavenais ungāru kino, teātra un operas režisors Kornēls Mundruco, kurš pēdējos gados savus skatuves darbus Eiropā rada kopā ar latviešu scenogrāfi Moniku Pormali. Pagājušajā gadā Kornēls Mundruco, kurš pats sevi uzskata pirmām kārtām par kinorežisoru, guva lielus panākumus pasaulē ar filmu Pieces of a Woman, kurā spēlē Vanesa Kērbija un Šaija Lebafs. Pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā, un filma ir pieejama platformā Netflix. Jau agrāk šo sāpīgo ģimenes drāmu režisors ir iestudējis Varšavas teātrī TR Warszawa, un arī šīs izrādes scenogrāfijas autore ir Monika Pormale.
"Man ļoti patīk Bezmiega mūzika. Tajā ir kaut kas ļoti atmosfērisks, telpisks, romantisks un smeldzīgs. Notiek ideāla mūzikas un stāsta mijiedarbība. Stāsts ir poētisks, skarbs un traģisks – kā jau operās," gaidot pirmizrādi, sarunā ar KDi atklāj Monika Pormale. "Stāsts ir mūsdienīgs, šajā gadījumā tas ir svarīgi, jo mūsdienīgi sižeti ir Kornēla Mundruco jājamzirdziņš. Kornēls ir izcils stāstnieks, viņam ir svarīgi reflektēt par to, kas tagad notiek mums apkārt, par to, kādā situācijā esam. Šādā materiālā viņš jūtas labi, un viņam ir ko teikt. Bezmiegs nav kārtējā klasiskās operas interpretācija, tas ir jaundarbs, kurā ir runa par toleranci, empātiju, noskaņojumu sabiedrībā. Stāsta galvenie varoņi ir divi jaunie cilvēki, kurus sabiedrība izstumj un noliedz tikai tāpēc, ka viņi ir no citurienes, viņi ir citādi, nepieredzējuši, viņi neiekļaujas maza ciemata ikdienas dzīvē," uzsver Monika Pormale.
Cilvēcīguma asaka
Stāstot par izrādes scenogrāfiju, māksliniece norāda: "Vizuālais risinājums ir unikāls – uz skatuves ir milzīgs lasis. Tas ir gandrīz trīsdesmit metru garš, un cilvēks uz tā fona izskatās mazs. Tas ir pašvērtīgs, brīvstāvošs objekts telpā. Šī skulptūra lieliski izskatītos arī kādā citā telpā vai izstāžu zālē." Gigantiskā zivs novietota uz skatuves ripas. Laša zvīņainā ārpuse kļūst par fonu eksterjera ainām, savukārt iekšpusē ir redzamas zivs anatomiskās detaļas un ir ieviesti interjera elementi (bārs, viesnīca, dzīvoklis u. c.). "Var atcerēties Jonu, kurš bija zivs vēderā, – tāds biblisks motīvs. Varoņi eksistē milzīgā radījuma iekšpusē. Šādā veidā tiek parādīta arī zvejnieku ciemata noslēgtā vide," piebilst Monika Pormale.
Monikas Pormales veidotās scenogrāfijas fragments. Foto – Monika Pormale
Izrādē aktīvi tiek izmantota arī laša galva – būvējot šo dekorāciju, tika pievērsta liela uzmanība laša zobiem. "Kad mute ir atvērta, lasis izskatās kā haizivs. Ir jūtams plēsonīgums un agresija, un tas raksturo darbības vidi un ciemata iedzīvotājus – viņi ir agresīvi un plēsonīgi pret Alidu un Asli. Jaunieši ir pazaudējušies, viņi cer, ka viņus sapratīs un viņiem palīdzēs, bet cilvēki aizcērt visas durvis. Asle ir iedzīts stūrī – viss, kas notiek, viņā rada neapzinātu pretestību. Puiša izmisums ir liels, un sākas slepkavību virkne," Bezmiegu raksturo Monika Pormale.
Laša parādīšanās uz skatuves nav nejauša, tam ir tiešs sakars ar stāstu – libretā vairākas reizes ir minēti lašu brīnišķīgie lēcieni fjordu zeltainajā gaismā. Juna Foses grāmatā un Pētera Etveša operā uzburtā vide ir skaista, nošķirta no ārpasaules, vientulīga, mežonīga un drūma – tā ir kontrastu pilna. Darba procesā Monika Pormale ir pētījusi japāņu gravīras, kurās iemūžinātas laša kustības: "Tas ir redzams tādā skaistā izliekumā, it kā tas levitētu gaisā. Mēs daudz skatījāmies, kādi vispār ir laša attēlojumi mākslā. Mūsu interpretācijā lasis ir gigantisks. Kopā ar asaku un visu anatomisko uzbūvi tas man atgādina dinozaura skeletu un fosilijas. Tas liecina, ka Bezmiega stāsts ir reizē mūsdienīgs un sens kā pasaule. Tā galvenā tēma ir citi un mēs. Kā mēs sadzīvojam ar citādo un cik cilvēciski spējam būt dažādās situācijās. Stāsts ir pārlaicīgs. Biju priecīga beidzot ieraudzīt šo objektu uz Berlīnes Valsts operas skatuves un pati biju pārsteigta par laša izmēru attiecībā pret cilvēku, jo maketā to bija grūti saprast. Mērogs ir svarīgs. Uzreiz atcerējos Vīnes Dabas vēstures muzeju, kurā ir milzīgi dinozauru skeleti. Mūsu lasis tur labi iederētos, tajā ir kaut kas arhaisks," ar smaidu saka Monika Pormale.
Bezmiegs
Berlīnes Valsts operā Unter den Linden 28. novembrī, 1., 3., 7., 9. un 16. decembrī
www.staatsoper-berlin.de