Albuma analogais ieraksts notika 2020. gada 14. un 15. augustā Ventspils koncertzālē Latvija atvērtajā ierakstu sesijā ar klausītāju klātbūtni. Albuma 9 skaņu režisors ir Mārtiņš Krastiņš, vāka dizainā izmantotas Oskara Upenieka fotogrāfijas, dizaina autors – Edgars Ameriks. Albums izdots dubultās vinila plates formātā, kā arī ir pieejams Spotify, Apple Music un citās lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs un izdevniecības YouTube un Bandcamp profilos.
Noķertā iedvesma
klausies albumā 9 iekļautos stāstus tiešā veidā iedvesmojusi mūzika: katrs no Aleksandras Lines sarakstītajiem dzejoļiem tapis Edgara Cīruļa koncertos, lai pēc tam transformētos spoken word jeb runātā vārda albumā ar Edgara Cīruļa un Alberta Reinholda Ostegoda komponēto mūziku. Šīs deviņas kompozīcijas vēsta par katru no mums, kurš ir tikai cilvēks – stiprs un ievainojams, praktisks un sapņains reizē, bērns un uzticams, daudzpusīgs pieaugušais, kurš mēģina pats veidot labāku pasauli tā vietā, lai tādu meklētu un atrastu. "Es šos dzejoļus tiešām sacerēju koncertu laikā. Sēdēju pirmajā rindā un pierakstīju mobilajā telefonā, kas mums visiem vienmēr ir pa rokai," atklāj Aleksandra Line, piebilstot, ka ne vienmēr cilvēks, kurš koncerta laikā kaut ko klusiņām raksta mobilajā telefonā, to dara tāpēc, ka pasākums viņu garlaiko. Gluži otrādi, koncerts ir tik iedvesmojošs, ka Aleksandra pieraksta, jo negrib laist postā idejas, kuras rodas impulsīvi – klausoties mūziku. "Es zinu, ka izskatās ne pārāk labi, bet tā daru diezgan bieži. Pavisam nesen klausies ietvaros man ir radusies jauna ideja. Pat nevis radusies, bet nosapņota! Es paspēju to noķert," atklāj Aleksandra.
Vinila platē klausāms arī papildu skaņdarbs – instrumentālā aranžija Imanta Kalniņa kompozīcijai Piena ceļš, ko abi mūziķi vairākkārt izpildījuši savos koncertos. Kad sākotnēji 2020. gada pavasarī ieplānoto ierakstu sesiju nācās pārcelt pandēmisko ierobežojumu dēļ, klausies trio ik nedēļu sarunājās caur videozvaniem, kuru laikā tieši šo kompozīciju Cīrulis un Ostegods bieži spēlēja kopā, katrs no savām mājām, tāpēc ļoti īpaša bija iespēja nospēlēt to klausītājiem koncertzālē Latvija starp pirmo un otro pandēmijas vilni.
Vairāk nekā valoda
"Dzejas un džeza mūzikas attiecībām ir sena vēsture – jau pagājušā gadsimta 50. gados tā saucamās bītņiku kustības dzejnieki iedvesmu smēlās džeza kubos Ņujorkā, kur muzicēja tā laika vadošie bībopa džezmeņi. 60. gados jau visai ierasti bija dzejas vakari, kur dzejnieku lasījumus pavada džeza mūziķi un šādas uzstāšanās ir ierakstītas un izdotas skaņuplatēs. Prieks, ka arī Latvijā notiek šādas sadarbības starp dzejniekiem un džeza mūziķiem, un vienu šādu labu piemēru ir izdevies ierakstīt un izdot skaņuplatē," albumu 9 slavē izdevniecības Jersika Records vadītājs Mareks Ameriks. "Esmu sajūsmā par to, cik daudzi cilvēki ir gribējuši sniegt kādu pienesumu šī albuma tapšanas procesā tāpēc, ka noticēja maniem tekstiem un projekta idejai. Tas iedvesmo nepadoties," priecājas Aleksandra Line.
Viņas projekts klausies sācies pirms pieciem gadiem, bet dzeju trijās valodās – latviešu, krievu un angļu – Aleksandra raksta jau kopš bērnības. "Mūzika top uz vietas uzstāšanās laikā. Tā tas notika arī šajā ierakstā. Man ir ļoti ērti strādāt ar šiem mūziķiem – Edgaru Cīruli un Albertu Reinholdu Ostegodu. Man ļoti gribas turpināt šo sadarbību, it īpaši ar Edgaru Cīruli, jo visi deviņi stāsti ir tapuši savstarpējā mijiedarbībā. Visus deviņus dzejoļus esmu rakstījusi viņa koncertos, balstoties viņa mūzikā. Kad, beidzot koncertu, Edgars redzēja, ka man ir atkal jauns teksts, viņš teica: kad būs deviņi gatavi teksti, ierakstīsim kopā albumu!"
Mūzika un dzeja – tas viss Aleksandras Lines pieejā dzīvo kopā. "Jau vairāk nekā desmit gadu esmu džeza mūzikas menedžere. Mūzika mani tik ļoti iedvesmo un esmu pieradusi ar tik lielu pietāti pret to attiekties, ka tās uzreiz kļūst par katalizatoru dzejai. Esmu dzirdējusi arī šodienas spoken word projektus citviet pasaulē, taču mūzika tur bijusi kā papildinājums. Iespējams, tikai tāpēc, lai būtu stilīgi. Man gribējās izcelt mūziku. Pat ja daļa klausītāju nesapratīs kādu no trim valodām, kurās rakstu, viņus uzrunās mūzika. Tā ir ne tikai vēl viena valoda, bet kas vairāk, jo mūziku var dažādi saprast un interpretēt." Dzejas sakarā Aleksandra atzīst, ka cilvēkam tuva ir tā valoda, kurā viņš sapņo, taču, rakstot dzeju, ir ļoti rūpīgi jāmeklē vārdi, metaforas, spēja uzšķilt radošo dzirksteli. Vecāki ar viņu runājuši krievu valodā, bet Aleksandra jau drīz runājusi arī latviski un ir pateicīga savai latviešu omītei, kura savulaik iepazīstinājusi ar dzejnieka Imanta Ziedoņa tekstiem.
Aleksandras sapnis ir kādreiz sasparoties dzejas krājumam. Par tuvināšanos Latvijas dzejnieku videi un iesaistīšanos Rakstnieku savienības pasākumos Aleksandra pagaidām ir skeptiska. "Reiz piedalījos dzejas slamā, taču žūrija pēc tam teica, ka mana dzeja tur neiederas, jo ir diezgan vecmodīga. Tas varētu būt tāpēc, ka rakstu ar atskaņām, un man patīk, lai dzejai ir ritms." Viņa turpina rakstīt savā nodabā un vērtīgāko daļu publicē savā mājaslapā.