Uz Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt skatuves no 11. aprīļa līdz 3. maijam bija skatāms unikāls operas projekts I Grotteschi, kuru ir veidojis spāņu režisors Rafaels R. Viljaloboss. Izmantojot Klaudio Monteverdi (1567–1643) operu un madrigālu fragmentus, viņš ir radījis jaunu drāmu – ģimenes trilleri, kurā ir intrigas, cīņa par varu, slepkavība un nodevība. Šis apjomīgais stāsts tika izklāstīts divos vakaros: pirmā daļa saucas Miro, otrā – Godo.
Baroka diptihs I Grotteschi pavasarī kļuva par vienu no aizraujošākajiem notikumiem Eiropas mūzikas teātra dzīvē. Visaugstāko muzikālo kvalitāti tam nodrošināja argentīniešu diriģenta, klavesīnista un komponista Leonardo Garsijas-Alarkona un viņa vadītā senās mūzikas ansambļa Cappella Mediterranea līdzdalība. Lomas atveidoja galvu reibinošs solistu ansamblis.
Nepacietība (soprāns Džesika Nailsa) un Melanholija (tenors Marks Milhofers) diptiha I Grotteschi pirmajā daļā Miro. Foto – Matiass Bauss
Monteverdi ir operas žanra pamatlicējs. Viņš ir pirmais komponists, kurš ļauj vokālajai mūzikai izpaust vispatiesākās emocijas. Monteverdi mūzika atgriež klausītājus pie operas pirmsākumiem, taču tik dedzīgu interpretu kā Leonardo Garsijas-Alarkona un viņa kolektīva sniegums pārliecina, cik novatoriski un laikmetīgi ir Monteverdi šedevri. Līdz mūsu laikam pilnībā ir saglabājušās trīs Monteverdi operas: Orfejs (1607), Ulisa atgriešanās dzimtenē (1639–1640) un Popejas kronēšana (1642–1643).
Par dieviem un cilvēkiem
Projektam I Grotteschi ir interesanta tapšanas vēsture. Briseles teātris La Monnaie pēdējos gados ir piedāvājis publikai vēl divus ambiciozus "operu remiksus", kas ļauj sadzirdēt klasiskos darbus negaidītā, eksperimentālā kombinācijā. Izrādes Bastarda (2023) centrā ir Anglijas karaliene Elizabete I, un tajā skan mūzika no Gaetāno Doniceti t. s. Tjūdoru tetraloģijas operām. Savukārt iestudējums Rivoluzione e Nostalgia (2024) vēsta par trim draugiem, kuri, nejauši satikušies mākslas galerijā XXI gadsimta sākumā, atceras savu jaunību un dalību 1968. gada maija protestos, un tajā ir kompilēti fragmenti no pirmajām sešpadsmit Džuzepes Verdi operām.
Teātra La Monnaie ģenerāldirektors un mākslinieciskais vadītājs Pēters de Kaluve ļoti lepojas ar šiem oriģināldarbiem, kas ienes ekskluzivitātes sajūtu teātra afišā. I Grotteschi pirmizrāde viņam bija īpaši emocionāla – tas ir Pētera de Kaluves pēdējais izlolotais jauniestudējums La Monnaie līdera statusā. Pēc divdesmit amatā pavadītajiem gadiem Pēters de Kaluve – viens no spilgtākajiem, veiksmīgākajiem un inteliģentākajiem intendantiem vizionāriem Eiropā – atstās Briseles operteātri. Viņš ļoti augstu vērtē režisora Rafaela R. Viljalobosa talantu.
Pēters de Kaluve saka: "Plānojot La Monnaie sezonu, domāju par Monteverdi saikni ar Riharda Vāgnera Nībelunga gredzenu, ko iestudējām no 2023. līdz 2025. gadam. Visas mūsu pēdējās izrādes vēsta par dieviem un cilvēkiem, par dievišķo cilvēkos un cilvēcisko dievos. Vāgnera Gredzena un Monteverdi triloģijas iestudēšana man ir patiesi svarīgs solis un vēstījums. Tajā izpaužas mans skatījums uz operu, uz to, kādai tai ir jābūt mūsdienās. Es arī vēlos paust viedokli par operas evolūciju, kā ir attīstījusies publika un sabiedrība. Šīs idejas un ambīcijas apvienojas un izpaužas Monteverdi triloģijā. Projektu I Grotteschi veidojām četrus gadus, un es kā dramaturgs biju tajā iesaistīts no paša sākuma. Tad kādā brīdī man šis projekts bija jāpalaiž vaļā. Pareizais mirklis, kad to izdarīt, pienāca tad, kad mēs ar Rafaelu R. Viljalobosu nolēmām, ka šajā iestudējumā strādāsim ar brīnišķīgo diriģentu Leonardo Garsiju-Alarkonu. Maestro, kurš ideāli pārzina visas trīs Monteverdi operas un ir tās vairākkārt diriģējis, piekrita mūsu priekšlikumam radīt jaunu stāstu. Viņam bija jāpieņem izaicinājums pārdomāt sižetu, personāžus un darba uzbūvi. Šī izrāde ļoti atšķiras no visa tā, ko cilvēki zina par Monteverdi operu saturu. Režisors Rafaels R. Viljaloboss ir uzrakstījis jaunu scenāriju. Monteverdi operas viņš zina no galvas – vārds vārdā, takts taktī. Ne viņam, ne diriģentam šajās operās nav nekādu noslēpumu – viņi par tām zina pilnīgi visu."
Baroka diptiha I Grotteschi radošais kodols – režisors Rafaels R. Viljaloboss (no kreisās) un diriģents Leonardo Garsija-Alarkons. Foto – Jegors Jerohomovičs
Nerona pils groteskas
Režisors Rafaels R. Viljaloboss sevi dēvē par vienu no lielākajiem Briseles teātra La Monnaie faniem. "Tā ir taisnība, ka Monteverdi operas zinu no galvas. Es mīlu šo repertuāru, un šī mīlestība sākās, kad divpadsmit gadu vecumā noskatījos teātrī La Monnaie tapušā Frančesko Kavalli operas Kallisto iestudējuma ierakstu. Izrādi 1993. gadā veidoja diriģents Renē Jakobss un režisors Herberts Vernike. Galveno lomu atveidoja soprāns Marija Baijo. Pēc Kavalli es atklāju sev Monteverdi, un tagad man ir iespēja iestudēt savu mīļāko repertuāru savā mīļākajā teātrī kopā ar Leonardo Garsiju-Alarkonu un visfantastiskāko solistu ansambli, kādu vien var iedomāties. Tas ir sapņa piepildījums," savu prieku neslēpj Rafaels R. Viljaloboss.
Pirms dažiem gadiem, lai iedvesmotos Monteverdi iestudējuma radīšanai, režisors devās ceļojumā uz Itāliju. Romā Rafaels R. Viljaloboss apmeklēja arheoloģisko parku imperatora Nerona vērienīgā pils un dārzu kompleksa Zelta māja/Domus Aurea vietā. Zelta mājas grotas savulaik rotāja groteskas – sienu ornamenti un dekorējumi, kuros cilvēku un dzīvnieku tēli savienojas ar augu un ziedu motīviem. Šādā stilā tika veidotas dīvainas antropomorfas figūras.
"Man prātā ienāca doma, ka līdzīgi var konstruēt topošās izrādes tēlus. Tā radās iestudējuma nosaukums I Grotteschi. Nevienam personāžam, ko redzat uz skatuves, nav tikai viena tēla DNS. Katrs sastāv no dažādiem triju Monteverdi operu varoņu gabaliņiem – tāpat kā Nerona pils groteskas. Es vēlējos, lai šī jaunā drāma, kurā skan Monteverdi mūzika, atspoguļotu pasauli, kurā mēs dzīvojam," atklāj Rafaels R. Viljaloboss. "No vienas puses, I Grotteschi ir ģimenes sāga, kas ir noslēpumu un melu pilna. No otras puses, šajā stāstā izpaužas pārdomas par mūsu laiku, vērtību zudumu, patriarhātu un kapitālismu," viņš piebilst.
"Darba sākumposmā pieļāvu, ka jaunie tēli varētu šķist pārspīlēti un izkāpināti. Taču mēģinājumu procesā konstatēju, ka šajās "groteskās" mūs visvairāk satrauc nevis tas, ka tās mūs attālina no realitātes, bet gan tas, ka tās mums ir pārāk līdzīgas un vērot šajā ģimenē notiekošo brīžiem kļūst neērti, jo tas viss attiecas arī uz mūsu dzīvi," pārdomās dalās režisors.
Hibrīdu mīla un naids
Lokdauna laikā bagāta ģimene ieslēdzas savā villā Romā. Izrādes pirmajā vakarā Miro skatītāji iepazīstas ar varoņiem – ģimenes locekļiem, kuri pārstāv trīs paaudzes, un apkalpojošo personālu. Otrajā vakarā Godo psiholoģiskā un erotiskā spriedze pieaug, tiek atklāti ilgi glabāti noslēpumi, un jaunā paaudze gatavojas pārņemt varu. Darbība notiek dažādās villas telpās.
Katra scenogrāfijas detaļa atspoguļo izrādes grotesko estētiku. Šeit ir gan iespaidīga bibliotēka (tās freska ir citāts no režisora Rafaela R. Viljalobosa jau pieminētās 1993. gada izrādes Kallisto), gan klasiskās un laikmetīgās mākslas objekti. "Izrādes varoņi ir alegoriski tēli, kas ir salikti no dievībām, vēsturiskiem un mītiskiem personāžiem. Šādu hibridizācijas koncepciju esmu izmantojis, arī veidojot telpu, kurā varoņi darbojas. Scenogrāfijā ir izmantoti Lombardijas un Venēcijas piļu un modernās arhitektūras elementi," stāsta scenogrāfs Emanuēle Sinīzi. Visa divu līmeņu telpu sistēma ir kustīga – skatītāji redz gan villu šķērsgriezumā, gan tikai atsevišķas istabas.
Kungi un kalpi šajā mājā ir iesaistīti sarežģītās un bīstamās attiecību konfigurācijās. Tas ir kas vairāk par mīlas un naida trīsstūriem un četrstūriem! Viņu rīcību nosaka apsēstība, greizsirdība, apmāns, alkatība, zaudējumi un ambīcijas. Pacietība un žēlsirdība šeit nav raksturīga daudziem.
Orfeja melanholija
Divu izrādes I Grotteschi daļu nosaukumus – Miro un Godo – ir iedvesmojis Nerona un Popejas mīlas duets: "Pur ti miro, pur ti godo"/"Es uz tevi skatos, es pēc tevis ilgojos" operā Popejas kronēšana. Aptuveni no piecdesmit varoņiem, kuri ir sastopami trijās Monteverdi operās, jaunajā projektā ir izveidota divpadsmit "grotesku" grupa – šiem personāžiem ir alegoriski vārdi un dažkārt vairāk nekā divas sejas. Piemēram, Penelope (Ulisa atgriešanās dzimtenē) un Otone (Popejas kronēšana) ir saplūduši vienā varonē, vārdā Pastāvība.
Pastāvības lomu atveido mecosoprāns Stefānija Dustraka. Foto – Matiass Bauss
Turīgās ģimenes galva ir Melanholija (britu tenors Marks Milhofers; Melanholija nepārprotami ir Orfejs), kurš cieš no demences un neatceras, ka viņa sieva ir mirusi. Viņš ir sirsnīgākais drāmas tēls un izrādes dvēsele. Viņam ir dēls Drosme (britu tenors Džeremijs Ovendens), kurš ir nonācis komā. Drosmes sieva Pastāvība (franču mecosoprāns Stefānija Dustraka) ar nepacietību gaida, kad vīrs atgūsies. Pastāvība ir ļoti vientuļa. Viņa kaislīgi iemīlas kalponē Fortūnā (itāļu soprāns Džūlija Semencato), nemaz nenojaušot, ka šī skaistule ir viņas vecākā dēla – vardarbīgā, ar varu apsēstā Privilēģijas (amerikāņu tenors Metjū Ņūlins) – mīļākā. Drosmei un Pastāvībai ir vēl viens dēls – efēbs Kaprīze (itāļu kontrtenors Federiko Fjorio). Viņš ir filosofa, ģimenes padomnieka un zināšanu nesēja Gudrības (franču bass Žeroms Varnjē) māceklis.
Privilēģijai ir sieva Labestība (itāļu mecosoprāns Rafaella Lupinači), kura ir mātes cerībās un kuru viņš krāpj ar ambiciozo, mantkārīgo Fortūnu. Brāļi Privilēģija un Kaprīze cīnās par to, kurš iegūs lielāku ietekmi dinastijā. Ģimenes intrigu centrā ir guvernante un galvenā kalpone Pieredze (katalāņu kontrtenors Šavjē Sabata), kura ir Fortūnas un Nepacietības (amerikāņu soprāns Džesika Nailsa) māte. Neviens nezina, kurš ir Pieredzes meitu tēvs. Nepacietība atklāti flirtē ar Kaprīzi. Par komā nonākušo Drosmi rūpējas Labdarība (itāļu soprāns Arianna Venditelli), kura ir ģimenes dārznieka Sprieduma (itāļu tenors Aničo Dzordzi Džustiniāni) mīļākā.
Šāds ir I Grotteschi tēlu sistēmas karkass. Tik vienotu solistu ansambli operas izrādē sen nav nācies redzēt. Visi dziedātāji aizrautīgi un kaislīgi spēlē savas sarežģītās, ļoti prasīgās lomas (katru lomu veido dažādu varoņu partijas) un demonstrē virtuozu vokālo sniegumu. Sajūsmu izraisa arī Monteverdi madrigālu un operu fragmentu montāža – tas ir rūpīgs un smalks darbs. Izrādes partitūrā ir iekļautas arī divas paša Leonardo Garsijas-Alarkona komponētās simfonijas. Divos vakaros skan visas svarīgākās Monteverdi operu ārijas un ansambļi. Oriģinālais libreta teksts nav mainīts, tajā tikai iekļauti jauni varoņu vārdi.
Izrādes sižets kļūst par mūsdienu sabiedrības spoguli, apgalvo režisors Rafaels R. Viljaloboss. "Šī ir drāma par cilvēkiem, kuri cīnās par varu, un par briesmām, kas ar to ir saistītas. Izrādes pirmās un otrās daļas robežšķirtne ir filosofa un ģimenes padomnieka Gudrības nāve. Viņa nāves brīdī pasaule mainās – sabiedrība pagriež muguru zināšanām, filosofijai un vērtībām," viņš skaidro. Pazūd morāle, pazūd grāmatas, kas pirmajā daļā Miro ir redzamas ģimenes bibliotēkā. Nogalināt šajā pasaulē kļūst daudz vieglāk, augsne noziegumiem ir sagatavota. Brālis saceļas pret brāli, lai pārņemtu varu.
"Manuprāt, šis stāsts ir ļoti skaidrs. Ja jūs neko nezināt par Monteverdi darbiem, jūs uztversiet I Grotteschi kā jaunu operu un sekosiet tās filosofijai. Ja jūs orientējaties Monteverdi daiļradē, jūs novērtēsiet personāžu daudzpusību, viņu iekšējo pretrunīgumu un to, kā ir salikti kopā komponista darbu fragmenti," uzsver Rafaels R. Viljaloboss.
Dusmu radītājs mūzikā
Diriģents Leonardo Garsija-Alarkons vērš uzmanību uz to, ka visas trīs saglabājušās Monteverdi operas ir ļoti atšķirīgas: "Orfejs ir mitoloģisks stāsts, kas radīts 1607. gadā pēc Mantujas hercoga pasūtījuma, – tā ir īsta galma izrāde. Ulisa atgriešanās dzimtenē arī ir mitoloģisks darbs, bet tas ir rakstīts Venēcijas karnevālam. Tā ir pilnīgi citāda pasaule – mēs esam pirmajā publiskajā operteātrī, kas tika atklāts 1637. gadā. Galma izrādē var atļauties visdažādākos instrumentus, bet publiskajā teātrī tas nav iespējams – šeit var samaksāt četriem, pieciem vai sešiem mūziķiem, jo operai ir jābūt rentablai. Tātad instrumentācija ir ļoti atšķirīga. Šajā operā Monteverdi ievieš buffa jeb komiskos tēlus, kas runā arī par pilsētas realitāti. Cilvēki smejas, kad dzird par notikumiem savā pilsētā, un tos visi zina. Neilgi pirms nāves Monteverdi sacer Popejas kronēšanu. Operas īstais nosaukums ir Nerons. Pirmo reizi operas formā tiek pasniegta vēsturiska drāma par reāliem cilvēkiem. Tā arī parāda, ka Venēcija, kas tolaik bija nozīmīgs politisks un jūras spēku centrs, varēja būt gan pret Romu, gan lojāla pāvesta varai. Šajā darbā izpaužas komponista introspektīvie meklējumi. Vēstulēs Monteverdi uzsver, ka nevar rakstīt par vēju, apjūsmot ziedu vai jūru – viņam ir jārunā par cilvēka sirdi. Iespējams, Popejas kronēšana ir pirmā opera, kas ar tādu intensitāti apraksta visdziļākās emocijas."
Diriģents atgādina, ka Monteverdi izpratnē vārdi un mūzika ir sinonīmi. "Viņš pēta vārdus, lai saprastu, kāda mūzika tajos slēpjas. Monteverdi interesē, ko varoņi domā un jūt. Klausītājiem vienmēr ir jāsaprot, kas tiek pateikts. Komponists izmanto skarbas disonanses, lai izteiktu cilvēku galējās emocijas. Monteverdi ir teicis: "Esmu dusmu radītājs mūzikā." Viņš to dara, liekot klavesīniem un vijolēm spēlēt neiedomājami ātrā tempā. Viņš meklē jaunu pasauli. Monteverdi patiešām ir mūsdienu mūzikas radītājs. Tā ir mūzika, kādu mēs pazīstam šodien. Šī muzikālās dramaturģijas revolūcija savulaik tika uzskatīta par zaimošanu, taču neaizmirsīsim, ka zaimošana ir saistīta ar to, kas ir svēts un dievišķs. Monteverdi laikabiedri apgalvoja: "Mēs to nevaram aiztikt vai mainīt." Monteverdi uzdrošinājās – un tas padara viņu par lielāko revolucionāru mūzikas vēsturē," saka Leonardo Garsija-Alarkons.
Melanholija (tenors Marks Milhofers; no kreisās) un Privilēģija (tenors Metjū Ņūlins) diptiha I Grotteschi otrajā daļā Godo. Foto – Matiass Bauss
Teātra La Monnaie intendants Pēters de Kaluve ir pārliecināts – labākais veids, kā izprast izrādes I Grotteschi sižeta pavērsienus, ir sekot Melanholijas tēlam. "Tenors Marks Milhofers šajā lomā ir apbrīnojams. Viņa interpretācijā jūs dzirdat visus Orfeja dziedājumus, un šī ir pirmā reize, kad Marks Milhofers izpilda šo partiju. Melanholija ir uz nāves sliekšņa, viņš atskatās uz savu dzīvi, meklē savu sievu un uzdod jautājumus. Tas ir neaprakstāmi skaists tēls, un Marks Milhofers fenomenāli parāda novecojušu cilvēku, kurš izjūt nāves tuvošanos. Man kā dramaturgam ir prieks skatīties šo iestudējumu. Es varu ieteikt augstskolām izmantot I Grotteschi par paraugu mūzikas teātra dramaturģijas analizēšanai. Šī ir ideāla daudzslāņaina un poētiska izrāde, ko detalizēti pētīt. Šajā projektā ir ieguldīts ļoti daudz informācijas un pārdomu," secina Pēters de Kaluve.
Izrādes I Grotteschi videoieraksts teātra mājaslapā būs pieejams līdz 21. jūnijam.
Informācija: lamonnaie.be