Ballīte Roskildē sākusies jau nedēļas sākumā - piektdienas rītā telšu pilsētiņas izskatās kā atomkaru pārdzīvojušas. Nevilšus atskan jociņi par antiutopisko filmu "District 9" un izgāztuves īpašo šarmu. Tie, kuri nevēlas festivālu pavadīt neprognozējamā pūlī, iekārtojas cituviet - Baltijas delegācija, tostarp Diena.lv, šīs dienas mīt nomaļajā "oranžajā nometnē", ārpus burzmas. Tacu galveno toni nosaka muzikālais piedāvājums - pūļi klīst no vienas skatuves uz otru, kopskaitā tādas ir septiņas - pati grandiozākā, protams, ir "Orange Stage", Roskildes festivāla simbols kopš 1978.gada - tur uzstājas "paši lielākie" mākslinieki, "Arena" koncerthalle rada paliela kluba atmosfēru, arī mazākajām skatuvēm katrai savs šarms.
Protams, visu festivālā nav iespējams redzēt un, lai arī mūzikas apskatnieka labais tonis prasa šaudīties no vienas skatuves uz otru, mēginot kaut vai uz pārdesmit minūtēm redzēt kādu izcilnieku, mūsu izvēlētā koncepcija - redzēt mazāk, bet vienlaikus vairāk. Festivāls tā pa īstam sākas ceturtdienas, 30.jūnija pēcpusdienā. Nelielajā "Pavilion" teltī uzstājas visnotaļ uzmanības vērta apvienība - etniskie "Narasirato" no Austrālijas piekrastes Zālamana salām, kuri pasaulei rāda tradicionālo are' are kultūru, muzikāli to varētu salīdzināt ar etnogrāfisku regeju, instrumenti ir pašu darināti - flautas, stabules, pamatīgas taures un iespaidīgas bungas, imidžs - neaizmirstams. Tālāk ceļš ved gar "oranžo" skatuvi - tur ar tradicionālo uzrunu tiek atklāts festivāls, atgādinot, ka galvenais šī milzīgā pasākuma mērķis ir padarīt pasauli labāku. Īpašs atgādinājums - mīlēt un cienīt cilvēkus oranžajās vestēs, jo visi 25 000 festivāla darbinieku ir brīvprātīgie. Uz lielās skatuves kāpj dāņu indie rock grupa "Veto", cik var nojaust, dzimtenē mīlēta un godāta. Muzikāli viņus var raksturot kā elektroniski gotisko roku ar indie iezīmēm, taču mūsu mērķis ir cits - beidzot redzēt norvēģu blekmetālistus "1349", kas uzstājas "Arēnas" teltī. Šī apvienība ir ievērības cienīga gan ar koncepciju (1349.gadā Norvēģijā plosījās buboņu mēris, attiecīgās tēmas tiek skartas arī tekstos), gan sastāvu - spēlē bijušie "Alfheim" mūziķi un hiperaktīvais "Satyricon" bundzinieks Frosts. Koncerts pārsteidz - lai arī ārpusē vēl gaišas debesis, hallē panākta izcila koncerta atmosfēra, šķīst gaismas, apziņu piepilda tīra, lai arī tehniska, skaņa, norvēģi paši šķiet kā no citas, krietni senākas un draudīgākas pasaules atnākuši. Skanējums un izpildījums - pēc labākās sirdsapziņas, ritmiskie bliezieni pa bungām drebina diafragmu un, stāvot pie pašas skatuves, uz brīdi uzmācas pavisam nerealitātes sajūta.
Pašā vakarā skarba izšķiršanās - veca mīlestība "Iron Maiden" vai intelektuāla kvalitāte PJ Harvey izpildījumā. Nosliecamies par labu pirmajam - gribas beidzot redzēt, kas notiek ar "Orange Stage", kad to apsēduši gandrīz visi 100 tūkstoši. Un, jā, nenoliedzami, arī pašus "dzelzs jaunavas" slavinātājus. Kā jau varēja paredzēt, šis uznāciens veltīts jaunākajam albumam "The Final Frontier" - koncerts sākas ar iespaidīgu videovizualizāciju (dziesma "Satellite 15... The Final Frontier), kurā Dikinsona seja izzūd kosmosā, nāk visi mošķi pēc kārtas, līdz beidzot atskan pamatīgs sprādziens un britu rokazauri (vairāk nekā 30 gadi uz skatuves - tas ir nopietni) ir klāt. No sākuma pakūtri, gluži kā preču vilciens, kas uzņem apgriezienus, pamazām mūziķi aizrauj publiku un arī paši sevi. Stīva Harisa smaids kļūst arvien velnišķīgāks, Dženiks Gērzs purina blondās krēpes, arī pārējiem pazūd sagurums un grupa ir savā labākajā formā. Publikas ovācijas sasniedz augstāko vilni, kad dziesmas "Iron Maiden" laikā beidzot uz skatuves parādās pats lielākais grupas dalībnieks - Edijs kūtri pārslāj skatuvi, mēģina nogrābt ģitāristus un tikpat laiski pazūd aiz kulisēm, sarkanās acis spīdinādams. Vēlāk viņš parādīsies savā vēl iespaidīgāka izmēra reinkarnācijā, taču pats maģiskākais brīdis jau garām. Kopumā labi - es, un domājams, arī daudzi citi, būtu bijuši laimīgāki, ja skanētu vairāk klasiskais materiāls, taču šīs gaidas pilnībā attaisnoja koncerta noslēgums ar "Number of the Beast" un citiem hitiem.
Ko vēl var darīt festivālā? Aiziet paklausīties dzeju, lielākoties gan dāņu valodā. Ieturēt maltīti kādā no ēstuvēm, kas piedāvā multinacionālas gastronomiskas baudas. Protams, padzert alu (festivāla oficiālā statistika vēsta, ka ik gadu šeit tiekot patērēti aptuveni 1 miljons litri šī dzēriena, arī festivāla ģenerālsponsors ir alus ražotājs "Tuborg"). Piedalīties dažādās sociālās aktivitātēs, kaut vai savākt tukšās bundžas vai parakstīt kādu petīciju. Iepazīties ar dažādu veikaliņu piedāvājumu - vintage cienītāji būtu sajūsmā. Un, kad nogurst no pūļa, var doties uz pašu pilsētu, kas atrodas nepilnas pusstundas gājiena attālumā - Roskilde ir sena, vēsturiska vikingu pilsēta ar milzīgu katedrāli, miniatūru un graciozu vēsturisko apbūvi, vairākiem muzejiem, gājēju ielām un ļoti sirsnīgu atmosfēru. Un tā kārtīgi iekrāt spēkus gaidāmajam vakaram.
Nākamo fotoreportāžu no Roskildes festivāla gaidiet sestdien, 2.jūlijā.