Tomēr tuvojoties gadumijai, kļuva zināms, ka atsevišķas pašvaldības šogad plāno pat uz pusi samazināt amatierkolektīvu vadītāju atalgojumu. Tas ir apdraudējums Dziesmu svētku procesam un amatierkolektīvu pastāvēšanai vispār. Par to Dziesmu svētku biedrība ir informējusi Valsts prezidentu, LR Ministru prezidentu, Kultūras ministriju un Dziesmu svētku padomi. Kolektīvu finansējuma un to vadītāju atalgojuma jautājuma risināšanai ilgtermiņā Latvijas Nacionālajā kultūras centrā izveidota darba grupa, kura sola līdz marta beigām izstrādāt jaunu, atbilstošāku finansējuma modeli. Pamatprincipi jau ir skaidri. Jāmaina valsts un pašvaldības atbildības proporcija – stāsta Dziesmu svētku biedrības priekšsēdētājs, diriģents Ints Teterovskis.
Signāli ir dramatiski?
Vēl joprojām ir atsevišķas vietas, kur kolektīvi nav saņēmuši finansējumu. Tas ir Dziesmu svētku kustībai graujoši. Tāpēc kopā ar koru apriņķu virsdiriģentiem nosūtījām vēstuli Valsts prezidentam un valdībai. Labi, ka kultūras ministrs mūs dzird un piekrīt, ka kolektīvu vadītājiem paredzētā finansējuma lielākajai daļai būtu jānāk nevis no pašvaldībām, bet no valsts.
Kāpēc tas vajadzīgs?
Lai būtu valstiska atbildība par procesu, jo šobrīd pašvaldības (mainoties vadībai vai iestājoties pandēmijas situācijai) var diemžēl izlemt nefinansēt, un nav nekādu ietekmes sviru, lai varētu apturēt šādu lēmumu. Pieaugušo Dziesmu svētki ir KM paspārnē, bet pie pastāvošās sistēmas ietekme ir ļoti minimāla. Šogad plānotā valsts mērķdotācija (pirms nodokļu nomaksas) ir 802 eiro uz kolektīvu visā gadā. Bet ar kolektīvu strādā divi vai vairāk profesionāļi: diriģenti, pedagogi, koncertmeistari, repetitori. Vidēji iznāktu ap 50 eiro piemaksa mēnesī tikai vadītājam. Tā nav adekvāta summa nevienā jomā laikā, kad minimālā alga Latvijā ir 500 eiro, un ņemot vērā, ka, lai tiktu pie diriģenta kvalifikācijas, mācāmies piecpadsmit gadu.
Kā īsti notiek patlaban?
Sistēma ir ļoti nestabila un neadekvāta. Atkarībā no pašvaldību iespējām par līdzīga apjoma darbu viens var saņemt trīsreiz vairāk nekā cits. Kamēr vēl nav īstenota teritoriālā reforma, ir gandrīz vai 119 dažādu pieeju amatierkolektīvu finansējumam Latvijā, lai gan viņu mērķis un uzdevums ir visiem vienots – Dziesmu svētku kustība. Mūsu mērķis ir izveidot ideālo amatierkolektīvu finansēšanas modeli un mēģināt ieviest dzīvē. Kolektīvi strādā un izkopj ansambli ilgtermiņā, tas nav īslaicīgs projekts. Lielākā daļa amatierkolektīvu vadītāju tiek algoti tikai uz noteiktu laiku, lai gan dara šo darbu jau gadiem. Daudziem ir jākļūst par pašnodarbinātajiem, ar viņiem katru gadu slēdz uzņēmuma līgumus, daudzi saņem atlīdzību tikai deviņus mēnešus gadā. Dziesmu svētku procesā iesaistītie profesionāļi ir augstas raudzes un dara savu darbu no sirds, bet ar entuziastisko darbu nevari sevi uzturēt. Jābūt valstiskiem, visiem saprotamiem noteikumiem, kā panākt, lai Dziesmu svētku process nepārtrūkst un saglabājas augstā līmenī, kā bijis 150 gadu. Pavasarī būs pašvaldību vēlēšanas, un būtu ideāli, ja jaunajiem pašvaldību vadītājiem jau būtu dokuments, kurā apskatīties, kā tad tie amatierkolektīvi ir finansējami. Šādu konkrētu noteikumi šobrīd nav. Katra pašvaldība to dara pēc saviem ieskatiem. Tikai atsevišķas pašvaldības jau tagad dara ļoti labi – vadītāji ir ar darba līgumiem, ir stabilitāte un pārliecība, un profesionāļi var justies, ka viņu darbs pašvaldībai būs vajadzīgs arī rīt. Dziesmu svētki nav viendienītis!
Kāds ir vēlamais risinājums?
Profesiju klasifikatorā noteiktā augstākā atalgojuma likme, ko varētu piemērot kolektīvu vadītājiem, ir 1040 eiro uz papīra. Protams, šādu summu nesaņem neviens. Rīgā tikai pašu labāko kolektīvu vadītājiem ir 354 eiro uz rokas…Novērtējumam jābūt adekvātākam, un ne tikai kolektīva vadītājam, bet arī pārējiem profesionāļiem, kas ar to strādā. Esam izstrādājuši savus priekšlikumus, kuri ceturtdien tiks pārskatīti. Darba grupā LNKC tiksimies reizi nedēļā. Gaidām ieteikumus arī no apriņķu diriģentiem. Ceru, ka mums tiešām izdosies pareizi definēt valsts un pašvaldību finansiālās atbildības sfēras par Dziesmu svētku procesu. Manuprāt, būtu ideāli, ka kolektīvu dibinātāji – pašvaldības – atbild par telpu un tērpu nodrošinājumu, jo kolektīvos darbojas viņu iedzīvotāji. Kolektīva vadītāju atalgojuma lielāko artavu varētu uzņemties valsts, savukārt pašvaldības varētu piemaksāt par aktīvu darbošanos pašvaldības rīkotajos notikumos.