Svētdien, 30. augustā, noslēdzās Zalcburgas festivāls, kas pandēmijas apstākļos svinēja simtgadi. Samazinātajā programmā bija iekļauti 110 notikumi trīsdesmit dienās (iepriekš plānoto divu simtu pasākumu vietā). Klātienē tos apmeklēja 76 500 skatītāju no 39 valstīm, tika pārdoti 96% no visām piedāvātajām biļetēm par kopsummu 8,7 miljoni eiro.
Festivāls notika īpašos drošības apstākļos. Visiem māksliniekiem un darbiniekiem regulāri tika veikti Covid-19 testi – kopumā 3500 testu; inficēšanās tika atklāta tikai vienam cilvēkam, kurš veica pagaidu darbu festivāla adminstrācijā, un tālāko vīrusa izplatību izdevās novērst (tas notika jūlija sākumā, labu laiku pirms festivāla atklāšanas). Skatītāju vidū neviens inficēšanās gadījums nav reģistrēts.
Mocarta dzimtajā pilsētā augustā ieradās spožākās zvaigznes, daudzām šī bija pirmā publiskā uzstāšanās pēc piecu sešu mēnešu pauzes. Latvijas mākslinieku klātbūtni pasaulē prestižākajā klasiskās mūzikas forumā nodrošināja diriģents Andris Nelsons, kurš kopā ar Vīnes filharmonijas orķestri atskaņoja Gustava Mālera Sesto simfoniju, un mecosoprāns Elīna Garanča, kura uzstājās ar šo orķestri maestro Kristiāna Tīlemaņa vadībā. Abu koncertu ierakstus bez maksas var noskatīties kanāla Arte digitālajā platformā arte.tv. Andra Nelsona koncerts būs pieejams līdz 6. novembrim, Elīnas Garančas koncerts – līdz 24. novembrim.
Kaisles poēma
Vīnes filharmoniķi vēsturiski ir Zalcburgas festivāla rezidējošais orķestris, kas šeit spēlē operas izrādēs un sniedz koncertus līdzās viesorķestriem. Elīna Garanča divos koncertos 21. un 22. augustā kopā ar Vīnes filharmoniķiem izpildīja Riharda Vāgnera poētiskās Vēzendonkas dziesmas, kas sākotnējā versijā komponētas sieviešu balsij un klavierēm, bet šoreiz Zalcburgā skanēja Fēliksa Motla orķestrācijā. Darbā izmantota Matildes Vēzendonkas dzeja.
Ar šo apdāvināto un brīnumskaisto sievieti komponistu saistīja abpusējas simpātijas, kas pārauga kaislē. Matilde jūsmoja par Vāgnera talantu, viņa bija turīgā šveiciešu zīda tirgoņa Oto Vēzendonka sieva. Viņš kopš 1852. gada finansiāli atbalstīja Vāgneru un atvēlēja māksliniekam māju netālu no savas muižas Cīrihes ezera krastā. Šeit 1857. gada vasarā Vāgners vēl vairāk satuvinājās ar Matildi un, viņas iedvesmots, pat nolika malā topošo Zīgfrīda partitūru, lai sāktu komponēt Tristanu un Izoldi. Vakarus viņi pavadīja kopā, un Rihards Vāgners lasīja priekšā un spēlēja Matildei Vēzendonkai to, ko bija sacerējis dienas garumā. Savukārt Matilde kā atbildes žestu uzrakstīja piecas mīlas poēmas, kurām Vāgners tā gada ziemā sacerēja mūziku.
Paralēli viņš rakstīja Tristana un Izoldes pirmo cēlienu, un Vēzendonkas dziesmās ir dzirdama Tristana elpa. Divas dziesmas – Siltumnīcā un Sapņi – ir oficiāli pieteiktas kā Tristana un Izoldes studijas. Matildes Vēzendonkas dzeja ir tēlains, erotisks un filosofisks mīlas jūtu attīstības portretējums.
Šī darba atskaņojumam nevar iedomāties labāku diriģentu par vācu diriģentu Kristiānu Tīlemani, kurš ir viens no izcilākajiem Vāgnera interpretiem un Baireitas festivāla muzikālais līderis. Elīna Garanča kopā ar diriģentu un orķestri iegremdēja klausītājus Vāgnera un Vēzendonkas pārdzīvojumu stihijā (Matilde apsolīja vīram, ka nekad neatstās ģimeni, bet Vāgners 1858. gada vasarā aizbrauca uz Venēciju). Skanējumā bija gan romantisks caurspīdīgums, gan dramatisks piesātinājums. Elīna Garanča dziedāja ar svaigu spēku un pārliecību – varēja just, ka viņa ir priecīga atkal būt uz skatuves.
Viņa kļūst stiprāka
Zalcburgas Lielajā festivāla zālē Elīna Garanča bez liekiem ārējiem žestiem atklāja Vēzendonkas dziesmu emocionālo piepildījumu un introverto skaistumu, kas ir bezgalīgs un neaptverams kā Vāgnera mūzikas universs (jāpiebilst, ka savos kamermūzikas koncertos Elīna Garanča šo ciklu ir dziedājusi arī klavieru pavadījumā). Bija interesanti sekot līdzi varones vissīkākajām dvēseles kustībām un intīmākajām atklāsmēm. Elīna Garanča atvēra dziesmu psiholoģiski sarežģīto tēlainību – mīlestība nevar būt tikai idilliska, tā var sāpināt, tā var būt nepiepildāma un nesasniedzama.
Soliste savā sniegumā nepārprotami apliecināja, ka sieviete nekļūst par upuri un savu jūtu gūstekni. Viņa ar godu pieņem visu, kas dzīvē notiek, un kļūst stiprāka – realitāte ir trausla un neskaidra, ilūzijas ir maldinošas, bet varones iekšējais kodols ir nesalaužams. Šajā mūzikā Elīna Garanča izstaroja mūžīgās sievišķības noslēpumu un atsedza Matildes Vēzendonkas dzejas rindu feministisko vēstījumu. Klausītāji apbalvoja dziedātāju ar ovācijām.
Koncerta turpinājumā skanēja Antona Bruknera Ceturtā jeb Romantiskā simfonija, kurā ir jūtama Vāgnera Loengrīna ietekme (simfonijas pirmatskaņojums notika Vīnē 1881. gadā, darbu izpildīja Vīnes filharmonijas orķestris diriģenta Hansa Rihtera vadībā). Kristiāns Tīlemanis monumentālo simfoniju diriģēja no galvas, tas bija viņa triumfs. Šajā repertuārā maestro Tīlemanis ir nepārspējams. Tāpēc noteikti ir vērts dzirdēt šo programmu Arte platformā.
Minimuma režīmā
"Šīs dienas Zalcburgā bija trakas. Dziedāt pēc ilgstošas pauzes publikas priekšā man bija ekstra stress," pēc koncertiem atzina Elīna Garanča. Kas bija vissatraucošākais? "Atkal piedalīties olimpiskajās spēlēs, kas ir Zalcburgas festivāls, bez īstas sagatavošanās pēc daudziem dīkstāves mēnešiem un darīt to uzreiz uz vienas no svarīgākajām skatuvēm ar tādiem gigantiem kā Kristiāns Tīlemanis un Vīnes filharmoniķi. Iekšējā nepieciešamība dziedāt ir sakrājusies, un man bija neizsakāma laimes sajūta atkal būt noderīgai un izteikties mūzikā. Diemžēl domāju, ka mūs vēl sagaida ļoti smaga nākamā sezona, jo gan operteātri, gan koncertu rīkotāji pašlaik ir nolikti absolūta minimuma režīmā, kādā ilgstoši izdzīvot nevar. Visi ceram un lūdzamies, lai ātrāk būtu zāles, kas mūs atbrīvotu no iekšējā nemiera un ļautu atvērties arī garam," KDi teica dziedātāja.
No Zalcburgas māksliniece devās uz Itāliju: 30. un 31. augustā Elīna Garanča maestro Zubina Metas vadībā dziedāja Džuzepes Verdi Rekviēmā Florencē. Viņas partneri bija soprāns Krasimira Stojanova, tenors Frančesko Meli un bass Ferručo Furlaneto. Šie koncerti bija veltīti koronavīrusa upuriem un Toskānas reģiona medicīnas darbiniekiem, kuri palīdz cīnīties ar slimību.
4. septembrī Elīna Garanča dziedāja Verdi Rekviēmā Milānas katedrālē. Šis koncerts, ko diriģēja Rikardo Šaijī, arī tika rīkots par godu Covid-19 upuru piemiņai. Tajā piedalījās Milānas Teatro alla Scala orķestris un koris, kā arī Krasimira Stojanova, Frančesko Meli un Renē Pape.
Maestro aktīvists
Par vienu no saviļņojošākajiem Zalcburgas festivāla notikumiem kļuva Argentīnā dzimušā ebreju izcelsmes pianista un diriģenta Daniela Barenboima godināšana – 19. augustā viņš sniedza solokoncertu Lielajā festivāla zālē, kur spēlēja Ludviga van Bēthovena 31. klaviersonāti un Variācijas par Diabelli tēmu.
Šajā vakarā Daniels Barenboims svinēja savas skatuves debijas 70 gadu jubileju. Pirmo publisko koncertu viņš sniedza 1950. gada 19. augustā dzimtajā Buenosairesā, toreiz septiņus gadus vecais pianists atskaņoja Bēthovena un Prokofjeva darbus. Savukārt Zalcburgas festivālā Daniels Barenboims debitēja precīzi pirms 55 gadiem – 1965. gada 18. augustā viņš uzstājās kopā ar Vīnes filharmoniķiem Zubina Metas vadībā un spēlēja solo Mocarta klavierkoncertā Do minorā.
77 gadus vecais Daniels Barenboims ir viens no ietekmīgākajiem, sociāli un politiski aktīvākajiem mūziķiem pasaulē, kura viedoklī ieklausās lielvalstu politiskie līderi. Viņš ir Berlīnes Valsts operas un tās orķestra – Berlīnes Valsts kapelas – muzikālais vadītājs. Viens no mākslinieka būtiskākajiem projektiem ir 1999. gadā dibinātais orķestris West-Eastern Divan, kurā viņš ir apvienojis jaunos Izraēlas un arābu valstu mūziķus. Lielu uzmanību viņš pievērš miera projektiem un jauno mūziķu izglītībai. Šogad Zalcburgas festivālā Daniels Barenboims ne tikai sniedza solokoncertu, bet arī stājās pie West-Eastern Divan diriģenta pults (abi koncerti ir skatāmi arte.tv).
Fotografēt nedrīkst!
Uzreiz pēc Daniela Barenboima solokoncerta beigām viņu no skatuves sveica Zalcburgas festivāla prezidente Helga Rabla-Štadlere. Viņa atgādināja, ka šī ir bijusi Daniela Barenboima 87. uzstāšanās festivālā – Zalcburgā viņš diriģējis 23 izrādes, bijis solists vai diriģents 59 koncertos, kā arī piecas reizes sniedzis meistarklases vai uzstājies ar priekšlasījumu. "Ar nepacietību gaidām jūsu simto uzstāšanos!" piebilda Helga Rabla-Štadlere. Viņa uzsvēra: "Daniels Barenboims ir globāls spēlētājs, kurš savam jubilejas koncertam varēja izvēlēties jebkuru pilsētu – Londonu, Parīzi vai Ņujorku. Taču šādā gadījumā jubilejas koncerts nebūtu noticis – Zalcburgas festivāls ir vienīgais, kuru nav pieveicis koronavīruss!"
Uz lielā skatuves ekrāna publika varēja redzēt unikālu fotogrāfiju – deviņus gadus vecais Daniels Barenboims spēlē paša Mocarta spinetu Zalcburgā 1952. gadā. Tas bija viņa pirmais Eiropas apmeklējums kopā ar ģimeni, un Zalcburga bija viena no ceļojuma pieturvietām.
Daniels Barenboims pateicības runā atvainojās klausītājiem par dažām kļūdām, ko bija pieļāvis tikko izskanējušajā solokoncertā, un solīja, ka turpinās vingrināties un nākamreiz spēlēs labāk. Jubilejas vakarā viņš nodemonstrēja arī sava rakstura stingro pusi: kad pianists iznāca paklanīties, kāds skatītājs pirmajās rindās sāka viņu aktīvi fotografēt. Daniels Barenboims ar žestu parādīja, ka to darīt nedrīkst, taču cilvēks aizliegumu ignorēja. Maestro Barenboims diezgan neiecietīgā tonī teica: "Pirmkārt, mani kaitina zibspuldze, es nevaru labi redzēt. Otrkārt, kad mākslinieks pēc koncerta ir uz skatuves, jums ir jāaplaudē, bet jūs to nedarāt, jo turat savu kameru. Tas nav labi."
Elgara jūras gleznas
Rudenī tiks izdots Daniela Barenboima jaunākais albums, kurā būs iemūžinātas visas trīsdesmit divas Bēthovena klaviersonātes. Savukārt jūlija beigās kompānija Decca Classics laida klajā Daniela Barenboima, Berlīnes Valsts kapelas un Elīnas Garančas kopīgi ierakstīto angļu komponista Edvarda Elgara (1857–1934) mūzikas albumu. Tas ir piektais disks Daniela Barenboima iniciētajā Elgara ciklā.
Ārpus Lielbritānijas skaņraža daiļrade nav pārāk plaši pazīstama un iecienīta, un maestro Barenboims – tāpat kā savulaik viņa izcilie priekšgājēji Džordžs Šolti, Džons Barbirolli un Bernards Haitinks – cenšas ar to iepazīstināt starptautisku auditoriju un parādīt, ka spilgtākos Elgara sacerējumus var vērtēt līdzās viņa Eiropas laikabiedru sniegumam un angļu komponista radošās saknes ir meklējamas ne tikai Edvarda laikmeta Anglijas kultūras un dabas ainavās, bet arī Austrijas un Vācijas vēlīnajā romantismā.
Elīnas Garančas balss ir dzirdama piecu dziesmu ciklā Jūras gleznas, kurā izmantota dažādu autoru dzeja. Diskā ir iekļauta arī simfoniskā poēma Falstafs. Albums ir ierakstīts 2019. gada decembrī Berlīnē notikušajos koncertos, uzreiz pēc Daniela Barenboima diriģētā Kamila Sensānsa operas Samsons un Dalila izrāžu cikla, kurā Elīna Garanča atveidoja Dalilu.
"Elgara dziesmās vislielākais izaicinājums ir angļu valoda," par šo darbu saka Elīna Garanča. "Lai gan brīvi sarunājos un rakstu, tomēr britu senās un literārās valodas izruna ir krietni savādāka un mani ne vienu vien stundu dīdīja muzikālie konsultanti un skaņu režisors Berlīnē. Pati mūzika ir mecosoprānam neērti uzrakstīta, jo atrodas tieši vidējā reģistrā, kur visu laiku tehniski ir "jāpārslēdz reģistri" kā jodelējot, un papildus vēl ir intonācija un dinamiskas variācijas. Nevarētu teikt, ka šī mūzika mani uzrunā vienlīdz emocionāli kā Mālers un Brāmss, bet katrs komponists uzliek jaunus uzdevumus, kas pavirza kādu soli uz priekšu vispārējā attīstībā. Es ļoti cienu Danielu Barenboimu, un viņa atbalsts man vienmēr ir bijis svarīgs. Esam daudzkārt kopā strādājuši, un albuma ieraksts bija atkalsatikšanās. Koncerti ar šo programmu notika pēc Samsona un Dalilas, tāpēc sapratāmies bez vārdiem. Brīvības sajūta šādos koncertos ir neaprakstāma," par sadarbību ar maestro Barenboimu stāsta Elīna Garanča.