Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Ja raud mana sirds, raudās arī mūzika. Turandotas karš Romas operā

Ukraiņu diriģente Oksana Liņiva un ķīniešu mākslinieks Ajs Veivejs Romas operā iestudējuši Džakomo Pučīni mūža pēdējo darbu Turandota. Ārkārtējos apstākļos tapušajā pirmizrādē saplūst politika un laikmetīgā māksla, bet laimīgas beigas izpaliek

Māksla spēj paredzēt to, kas mūs gaida, un šis Turandotas jauniestudējums – tā saturs, forma un dalībnieku sastāvs – trāpa desmitniekā un aktuālajā dienaskārtībā. Šis Romas operas projekts, kura budžets esot miljons eiro, bija iecerēts jau sen, un pirmizrādei bija jānotiek 2020. gada pavasarī, taču to aizkavēja Covid-19 pandēmija. Tagad komponista Džakomo Pučīni, diriģentes Oksanas Liņivas, mākslinieka un režisora Aja Veiveja Turandota kļuvusi vēl iedarbīgāka. Turandotas astoņu izrāžu cikls Romā skanēja no 22. līdz 31. martam, visas biļetes bija pārdotas.

Pirmo un pēdējo reizi

Ajs Veivejs ir viens no slavenākajiem un politiski aktīvākajiem mūsdienu māksliniekiem, un šis ir viņa pirmais – un, kā viņš pats apgalvo, arī pēdējais – darbs operā. Likumsakarīgi, ka pirmizrādei bija pievērsta arī vizuālās mākslas elites uzmanība. Objekti, instalācijas, skulptūras, video, fotogrāfija, blogs, dzeja, YouTube, performances – Ajs Veivejs, šķiet, ir darījis visu. Viņa labākie darbi ir ne tikai uzlādēti ar jēgu, bet arī estētiski nevainojami, tajos nav nekā lieka – pat ja tie ir grandiozi mērogā, tiem piemīt Ajam Veivejam raksturīgais savdabīgais, ambiciozais minimālisms un konkrētība.

Turandota ir ekstravagants un politizēts multimediāls žests, ko var atļauties ietekmīga mākslas slavenība. Šajā piedzīvojumā līdzās ķīniešu zvaigznei ir ne tikai diriģente Oksana Liņiva, bet vēl divi ukraiņu mūziķi: soprāns Oksana Dika titullomā un baritons Andrijs Gančuks, kurš atveido Mandarīnu.

Romas opera kļuva par pirmo operteātri Itālijā, kas pēc kara sākuma tika izgaismots Ukrainas karoga krāsās. Romas operas intendants Frančesko Džambrone skaidro, ka šādā veidā teātris solidarizējas ar ukraiņu tautu, nostājas pret karu un apliecina, ka miers, brīvība un demokrātija ir vērtības, kas mūs vieno un veido mūsu bagātību.

"Ik mirkli, stāvot orķestra priekšā, es domāju par ukraiņu tautas likteni un atceros, ka savu pirmo Turandotu diriģēju Odesas operā," gatavojoties Turandotas pirmizrādei Romā, teica Oksana Liņiva. "Vēl pirms dažiem mēnešiem Ļvivā diriģēju ukraiņu komponista Dmitrija Bortņanska operas Vanags un Alkīds. Tagad debitēju Romas operā, bet šo mirkli biju iedomājusies pavisam citādi. Cerēju, ka uz Turandotu atbrauks mani vecāki un draugi no Ukrainas, tas bija mans sapnis. Aiz loga plosās karš starp Krieviju un Ukrainu. Mani pārņem skumjas. Šī pirmizrāde simbolizē manas tautas cīņu pret diktatūru un vardarbību. Es neradu mūziku kā robots. Ja raud mana sirds, raudās arī mūzika. Manā interpretācijā būs jūtams mans šoks, manas dziļās skumjas, asaras, bet arī cerība, ka karš beigsies pēc iespējas ātrāk," viņa sacīja.

Reāla konfrontācija

Ajs Veivejs ir veidojis Turandotas režiju, scenogrāfiju, kostīmus un video. "Vēlos savienot mūsu šodienas realitāti ar dzīvi pirms simt gadiem, kad Pučīni saskārās ar seno pasaku," viņš stāsta. Džakomo Pučīni nomira 1924. gadā, nepabeidzis Turandotu. Operas pirmizrāde notika 1926. gadā. Romas operas iestudējumā fascinējošākais ir tas, ka ukraiņu diriģente un ķīniešu mākslinieks Turandotas būtībai un izpratnei tuvojas katrs no savas puses – izteikti personiskas, mākslinieciskas un politiskas – un noteiktā punktā viņi satiekas.

Diriģente Oksana Liņiva un mākslinieks Ajs Veivejs ir vienojušies, ka opera Turandota ir jāinterpretē mūsu laika gaismā. Foto – Fabricio Sansoni

"Māksla spēlē svarīgu lomu – tai ir jābūt saistītai ar sabiedrības problēmām. Mūzika, glezniecība, teātris ir jāuztver ne tikai kā izklaide, bet arī kā reāla konfrontācija, kā iespēja atklāt un parādīt to, kas patiesībā notiek. Priecājos, ka debitēju Romas operā ar šo īpašo darbu un īpašo iestudējumu kopā ar Aju Veiveju, kurš izrādē ievieš detaļas, kas attiecas uz mums un mūsu dzīvi," ir pārliecināta Oksana Liņiva. Turandotu viņa diriģē izteiksmīgi un piepilda ar dramatisku spēku. "Šī ir Pučīni otrā lielā opera par Āziju pēc Madama Butterfly – viņš ir atradis savu mūzikas valodu, un, manuprāt, šis darbs jau ir ar vienu kāju modernismā. Tas rāda ceļu modernās mūzikas virzienā," savu pieeju partitūrai skaidro diriģente.

"Man šķiet, Pučīni ilgi meklēja veidu, kā sacerēt Turandotai laimīgas beigas, bet risinājumu neatrada. Viņš nespēja atrast atbilstošu mūziku finālam, kurā mīlestība uzvarētu visu. Pučīni nomira pēc Liu nāves ainas komponēšanas, opera palika nepabeigta. Uzskatu Pučīni par pravieti, kurš paredzēja sabiedrības, vēstures un notikumu attīstības gaitu. Tāpēc domāju, ka mūsu laikam un pašreizējai situācijai atbilst lēmums izpildīt Turandotu tādu, kādu mums to ir atstājis autors," piebilst Oksana Liņiva. Visbiežāk teātri izmanto Turandotas finālu (Turandotas un Kalafa mīlas ainu), ko pēc Pučīni nāves sacerējis Franko Alfāno, daudz retāk skan Lučāno Berio komponētais fināls. Romas jauniestudējumā publika dzird tikai Pučīni mūziku.

"Pučīni bija priekšnojauta par XX–XXI gadsimta apokaliptiskajiem notikumiem, jautājums par nevainīgu upuru nāvi, par labā un ļaunā cīņas iznākumu paliek atklāts. Šajā cīņā cilvēki maksā ar dzīvību. Iespējams, galīgo atbildi varētu sniegt Ukraina," uzsver diriģente.

Bendes palīgs Ņujorkā

Mākslinieks Ajs Veivejs raksturo Turandotu kā savu ambiciozāko projektu, turklāt tas devis viņam jaunu radošo impulsu un nav ļāvis stagnēt. "Šo darbu esmu sācis no nulles, un tieši tas padara to interesantu. Manā attīstībā visstimulējošākie brīži ir bijuši tie, kuros man ir nācies saskarties ar neiedomājamiem šķēršļiem. Tie ir brīži, kas nāk par labu manam intelektam," pirms diviem gadiem, neilgi pirms pandēmijas, intervijā laikrakstam The Financial Times teica Ajs Veivejs.

2020. gada pavasarī paredzēto Turandotas pirmizrādi apturēja pandēmija. "Tagad, kad atsākām mēģinājumus, Krievija iebruka Ukrainā. Turandota tapa ekstremālos pandēmijas un kara apstākļos," stāsta Ajs Veivejs. "Šie divi gadi, kas bija manā rīcībā, kļuva par vērtīgu laiku – es varēju attīstīt jaunu valodu, integrēt izrādē jaunas idejas un tēlus. Iestudējums ir spēcīgs – tā ir saruna ar klasiku šodienas interpretācijā. Mana Turandota joprojām ir cieši saistīta ar klasisko izpratni par mīlestību, naidu, atriebību un cilvēkiem, kuri cenšas sasniegt kaut ko neiespējamu. Tas ir stāsts par tīru mīlestību, kas galu galā noved pie upurēšanas. Turandota vienmēr ir vēstījums par iztēli un realitāti," uzskata Ajs Veivejs.

Ar Turandotu Aju Veiveju saista personiska epizode – no 1983. līdz 1993. gadam viņš dzīvoja Ņujorkā un piepelnījās visdažādākajos darbos. "Izdzīvot Ņujorkā nav viegli, pati dzīve tur ir kā opera," saka mākslinieks. Tolaik viņa paziņa Dzjana Dzjina veidoja horeogrāfiju režisora Franko Dzefirelli iestudētajai Turandotai Metropoles operā un uzaicināja Aju Veiveju piedalīties masu ainās – viņš kopā ar brāli tēloja bendes palīgus, kuriem bija jāasina zobens. "Tajā laikā es par operu gandrīz neko nezināju, biju tikai virspusēji pazīstams ar Pekinas operu. Nevarēju iedomāties, ka 35 gadus vēlāk pats iestudēšu Turandotu," saka Ajs Veivejs. Tagad Dzjana Dzjina ir radījusi horeogrāfiju viņa izrādei Romā.

"Dzefirelli Ņujorkā veidotā Turandota tika uzskatīta par tā laika visdārgāko un visiespaidīgāko izrādi. Džefirelli bija izcils režisors. Viņš dzīvoja teātrim. Es apbrīnoju viņa spēju kontrolēt visus iestudējuma aspektus – no scenogrāfijas līdz vispārējai gaisotnei, ko jūt publika zālē. Es dzīvoju citā laikā nekā Dzefirelli, tāpēc mana interpretācija ir atšķirīga – tā ir mūsdienīga un atbilstoša laikam. Šajā pasaulei tik izšķirošajā periodā mums ir jāaizstāv humānisms, un to var darīt caur mākslu, kura ir pacifisma pilna un iestājas pret jebkādu diskrimināciju," apgalvo ķīniešu mākslinieks.

Drošība drupās

Savā izpētes procesā Ajs Veivejs meklēja laikmetīgas paralēles starp XX gadsimta sākumā tapušo operas libretu un oriģinālajiem persiešu tekstiem, kas ir Turandotas pamatā. Rezultātā viņš nonāca pie meditācijas par autoritāti un pretestību: despotiskā ķīniešu princese Turandota, kura piekrīt apprecēties tikai ar to vīrieti, kurš atminēs trīs viņas mīklas, simbolizē spēku un varu, savukārt Turandotas skaistuma apreibinātajā tatāru princī Kalafā Ajs Veivejs saskata politisko bēgli, kas cīnās par savu taisnīgumu un atzīšanu.

Mākslinieks ir iztēlojies Pučīni operu globālā un globalizētā kontekstā: galveno dekorāciju veido trīsdimensiju pasaules karte, kas vienlaikus atgādina Senās Romas drupas. Ajs Veivejs skaidro: drupas ir mūsdienu pasaules simbols – tā ir pasaule, kas karā iznīcina savu pagātni. Viena no izrādes galvenajām problēmām ir tā, ka Aja Veiveja režija nav muzikāla, viņš rada intensīvu vizuālo risinājumu, attēli vibrē pavisam citā ritmā, un starp varoņiem uz skatuves nav nekādu attiecību.

Atbildot uz jautājumu, kā viņš izjūt Pučīni mūziku, Ajs Veivejs saka: "Mana izpratne par Pučīni ir veidojusies pakāpeniski. Esmu cilvēks, kurš neklausās mūziku. Mūzika man ir vistālākais mākslas veids. Šajos divos gados, kad pandēmijas dēļ mums bija pārtraukums izrādes iestudēšanas procesā, es vairākkārt klausījos Turandotu un man bija iespēja pārdomāt šo darbu un atrast ieejas punktu operas stāstā. Pučīni ir ne tikai lielisks komponists, bet arī domātājs. Turandotā cilvēki sasniedz pašrealizāciju caur mīlestību, upurēšanos, naidu, atriebību, iekāri un dažādiem centieniem kaut ko darīt. Komponists dziļi izprot cilvēku emocijas. Tieši tāpēc viņš nepabeidza rakstīt finālu, viņš vienkārši nespēja to izdarīt. Turandotai pievienotās citu autoru komponētās laimīgās beigas ir jārespektē, bet mūsu izrādē skan tikai Pučīni mūzika bez papildinājuma finālā – tas būtu pārāk banāli un demonstrētu mūsu necieņu pret Pučīni. Divu gadu pārtraukums bija kā nogulsnēšanās process un vīna nobriešana."

Ajs Veivejs turpina: "Šis Turandotas iestudējums atšķiras no citiem. Operā, kas komponēta pirms simt gadiem, Pučīni mēģinājis izvērst mīlestības, Austrumu un misticisma tēmu, bet vienlaikus tas ir stāsts par katastrofām, kas tikpat labi attiecas uz mūsdienām, – pandēmiju, protestiem un bēgļu plūsmu. Pēdējos divos gados uzņemto videomateriālu, kas dokumentē šos notikumus, projicējam uz ekrāna kā daļu no operas – tādējādi veidojas vēl nebijusi saikne starp klasikas šedevru un mūsdienu realitāti. Šīs attiecības pārspēj jebkādu iztēlē radītu māksliniecisko noformējumu un dizainu. Turklāt mūsu diriģente Oksana Liņiva ir no Ukrainas. Viņas aktīvā nostāja pret karu mani ļoti iespaidoja un aizkustināja."

Agresīvie ir visvājākie

Turandotas pirmizrādē 22. martā Oksanai Liņivai bija josta Ukrainas karoga krāsās. Šī ir viņas pirmā diriģētā operas izrāde Itālijā. "Es pārstāvu Ukrainu un ukraiņus uz pasaules skatuves. Pārstāvu savas valsts mākslu, mūziķus, kuri nezina, kad varēs atgriezties darbā, un teātrus, kas pārvērsti par patversmēm un kur pašlaik notiek pavisam citas aktivitātes. Tur tiek gatavoti Molotova kokteiļi, darbnīcās tiek šūtas formas armijas vajadzībām. Ļvivā skatītāju zālē tika izņemti krēsli, lai izveidotu dzemdību nodaļu. Mūziķi un dejotāji dodas karā," stāsta diriģente.

"Mēs ar Aju Veiveju uzreiz sapratām viens otru. Viņš ir daudzpusīgs un drosmīgs mākslinieks, kurš ir atklāti kritizējis Ķīnas valdību par cilvēktiesību pārkāpumiem. Savas nostājas dēļ viņš ir cietis no vajāšanas. Savukārt es pārstāvu valsti, kura tagad cieš no Krievijas agresijas un Putina diktatūras režīma. Mūsu izrāde ir simbolisks stāsts par nežēlību, despotismu, varonību un nevainīgiem upuriem – cilvēki maksā ar savu dzīvību, lai apturētu nežēlību un mainītu situāciju. To visu es redzu uz skatuves, tāpat kā šodien dzīvē. Paldies kolēģiem un teātrim par spēcīgo vēstījumu, kas iekodēts iestudējumā. Mēs ar Aju Veiveju esam pārliecināti, ka Turandota ir jāinterpretē mūsu laika gaismā. Izrādē koncentrējamies uz globālu jautājumu, kas aptver visus gadsimtus un valstis, – vēstures mācībām, ko cilvēce nevar iemācīties. Tautu naidīgums, cīņa par brīvību – tas viss notiek atkal un atkal, un tāpat parādās jauni diktatori, kuri grauj pasauli," saka Oksana Liņiva.

Izrādei nav pozitīva fināla, tā beidzas ar Liu nāvi. Oksana Liņiva domā, ka Liu nogalina sevi ne tikai mīlestības dēļ, bet arī tādēļ, lai nosodītu varas nežēlību: "Viņa ir neaizsargāta, bet ļoti spēcīga. Jūtas, ko viņa pauž, nemirst kopā ar viņu. Pučīni meistarīgi apraksta manipulācijas, no kurām ir cietušas tautas, un bailes, ko izraisa nespēja paust savu viedokli. Tas ir noticis līdz ar visiem kariem un iebrukumiem."

Turandotu diriģente uztver kā diktatori: "Turandota ir nelaimīga. Viņa nav piedzimusi nežēlīga, viņa tāda ir kļuvusi. Tas ir viņas aizsardzības veids. Turandota baidās no pasaules, atvērtības, empātijas – viņa spēlē šo lomu, lai sevi pasargātu. Viņa meklē kādu, kurš varētu ieskatīties viņas dvēselē. Tā ir vēl viena nianse – agresīvie bieži vien ir visvājākie."

Šādu Turandotu – skarbu, dominējošu un nelokāmu – Romas izrādē redzam ukraiņu soprāna Oksanas Dikas izpildījumā. Ja tiek izvēlēta operas versija, kurā nav mīlas dueta, titulvaronei netiek dota iespēja atmaigt un šis raksturs ir vienpusīgs. Mūsu priekšā ir stūrgalvīga dāma, kas apveltīta ar skaļu balsi un ļaunprātīgi izmanto savu varu. Publikas simpātijas ir mirstošās Liu pusē, turklāt itāļu soprāns Frančeska Doto dzied pasakaini skaisti. Vīrišķīgi aizkustinošs un izturīgs ir Kalafs, ko pirmo reizi karjerā tēlo amerikāņu tenors Maikls Fabiano. Ja Turandota skan ar tai pievienoto finālu, opera beidzas ar mīlestības triumfu – Kalafs iekaro Turandotas sirdi, un arī verdzenes Liu nāve izraisa transformāciju princeses dvēselē. Šajā izrādē tā nenotiek.

"Mākslā mīlestība bieži tiek raksturota kā absolūta emocija, kas neatstāj vietu šaubām. Savukārt Pučīni, kad viņš tuvojās fināla komponēšanai, iezagās šaubas. Viņš droši vien sev jautāja: kāda ir mīlestības cena? Cik tālu var aiziet mīlestība? Viņš nespēja atbildēt. Opera tā arī palika nepabeigta," savu viedokli pauž Ajs Veivejs. Oksana Liņiva viņam piekrīt: "Turandota nav tikai stāsts par nežēlīgu princesi un drosmīgu princi. Tas ir arī stāsts par tautu, ko iemieso koris un ko šī despotiskā valdniece biedē un vilina vienlaikus. Mēs atstājam finālu atklātu, un katrs skatītājs var brīvi iztēloties sev vēlamo iznākumu."

Vidējais pirksts operā

Aja Veiveja izrāde slīgst tēlu un faktūru pārbagātībā: meistarīgi veidoto dekorāciju – pasaules karti un romiešu drupas –, kas pati par sevi ir pašvērtīga skulptūra, nepārtraukti pārklāj video. Uz ekrāna ņirb aktuālo ziņu plūsma – pandēmijas perioda hronika, bēgļu nometnes, protesti Honkongā, tautas sacelšanās citviet pasaulē, Edvarda Snoudena un Čelsijas Meningas portreti, Venēcijas, Romas, Parīzes, Ņujorkas un Pekinas skati. Savukārt varoņu kostīmi mūs pārceļ paralēlajā fantāzijas universā. Kalafam uz muguras ir milzu varde. Ministru Pinga, Panga un Ponga galvasrotas ir īpatnējas skulptūras, kas asprātīgi apspēlē Aja Veiveja iecienītākos tēlus, ko viņš izmanto savos mākslas darbos, piemēram, novērošanas kameras, ieroči un vidējais pirksts.

"Centos radīt visaptverošu operas pieredzi, kurā būtu izmantoti jauni tēli. Vēlējos, lai šī būtu spēcīga muzikāla, skulpturāla un vizuāla realitāte. Izrādes kostīmos tiek ievērotas senās ķīniešu tērpu darināšanas tradīcijas, taču iestudējuma vizuālie tēli atspoguļo laikmetīgo kultūru," saka Ajs Veivejs. "Gatavojoties iestudējumam, saskāros ar dilemmu. Parasti saviem darbiem es izdomāju koncepciju, pēc tam valoda un tehnika tiek tai pieskaņota. Es labi pārzinu šo procesu – forma, materiāls, radīšana un izgatavošana. Bieži vien, kad radu mākslas darbu, koncepcija ir mana izpratne par konkrētā darba izgatavošanu. Opera top citādi. Šeit ir skatuve, mūzika, dziedātāji, aktieri, dekorācijas, kostīmi, gaisma, kā arī video, ko es uzskatu par ļoti svarīgu elementu. Kāpēc izrādē ir video? Manuprāt, video faktiski pielika punktu operas vēsturei. Filmas, televīzija un video ir atstājis dziļu iespaidu uz operu, kas reiz bija viskrāšņākā māksla, kas turklāt spēja vistiešāk uzrunāt auditoriju. Es gribu savienot operu un video un piešķirt operai jaunu dzīvi, kas iemieso gan mūsu klasisko izpratni par estētiku, gan jaunu valodu un svaigas asinis," uzsver mākslinieks.

Informācija: operaroma.it

Vienmēr aktīva Ukrainas mūzikas dzīvē

Diriģente Oksana Liņiva pēc Turandotas pirmizrādes Romas operā 22. martā. Foto – Jegors Jerohomovičs

Diriģente Oksana Liņiva ir dzimusi un studējusi Ukrainā. Kopš 2022. gada janvāra Oksana Liņiva ir Boloņas Teatro Comunale muzikālā vadītāja – viņa ir pirmā sieviete, kura ieņem šādu amatu kādā no Itālijas teātriem. Pirms tam viņa bija Grācas operas un Grācas filharmonijas orķestra galvenā diriģente (2017–2020). 2004. gadā viņa ieguva trešo vietu Gustava Mālera jauno diriģentu konkursā Bambergā. Pēc maģistra grāda iegūšanas Drēzdenes Mūzikas augstskolā Oksana Liņiva četrus gadus (2013–2017) bija toreizējā Bavārijas Valsts operas (Minhene) muzikālā vadītāja Kirila Petrenko asistente. Strādājot ar Kirilu Petrenko, viņa apguvusi ne tikai Mocarta un itāļu operas repertuāru, bet arī Riharda Vāgnera Nībelunga gredzenu un Bernda Aloīza Cimmermaņa Zaldātus.

Oksana Liņiva diriģējusi izrādes Minhenē, kā arī Barselonas Gran Teatre del Liceu, Vīnes Theater an der Wien, Berlīnes Valsts operā Unter den Linden, Londonas Karaliskajā operā, Zviedrijas Karaliskajā operā, Brēmenes teātrī, Štutgartes, Bonnas un Frankfurtes operā. Diriģente ir sadarbojusies ar daudziem simfoniskajiem orķestriem Eiropā, to vidū ar Berlīnes filharmoniķiem, Berlīnes Valsts kapelu un Minhenes filharmonijas orķestri. Pērn vasarā viņa kļuva par pirmo sievieti, kura diriģējusi Baireitas festivālā, – Vāgnera mekā Oksanai Liņivai tika uzticēts veidot Klīstošā holandieša jauniestudējumu kopā ar režisoru Dmitriju Čerņakovu (šo operu Baireitā viņa diriģēs arī šogad augustā). Gada beigās Oksana Liņiva debitēs Losandželosas operā. Tuvākajos gados viņa stāsies pie pults Ņujorkas Metropoles operā.

Diriģente vienmēr ir bijusi aktīva Ukrainas mūzikas dzīvē – vadījusi Ļvivas Operas un baleta teātri, ieņēmusi Odesas Operas un baleta teātra galvenā diriģenta vietnieces amatu. Ļvivā Oksana Liņiva ir nodibinājusi starptautisko festivālu LvivMozArt un Ukrainas Jauniešu simfonisko orķestri.

Lielajā piektdienā, 15. aprīlī, Londonas Karaliskajā operā Oksanas Liņivas un maestro Antonio Papāno vadībā skanēja labdarības koncerts Ukrainas atbalstam. Tajā dziedāja ukraiņu solisti tenors Dmitro Popovs un baritons Jurijs Jurčuks, kā arī soprāns Pritija Jende un tenors Fredijs De Tommazo. Maestro Papāno, kurš ir ne tikai Londonas Karaliskās operas, bet arī Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestra muzikālais vadītājs, bija klāt Oksanas Liņivas diriģētās Turandotas pirmizrādē Romas operā 22. martā.

Oksanas Liņivas diriģētais koncerts ir iekļauts 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas Kauņas notikumu programmā – tas notiks 12. augustā Pažaisles klostera pagalmā. Koncertā, kas būs veltīts Ukrainai, piedalīsies ukraiņu solisti, Kauņas simfoniskais orķestri un Kauņas Valsts koris.

Informācija: oksanalyniv.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja