Oktobrī izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ Rīgas publikai diemžēl nebija iespējas uz kinoekrāna vērot Ņujorkas Metropoles operas jaunās sezonas atklāšanas izrādi – amerikāņu skaņraža un džeza trompetista Terensa Blanšāra operu Uguns, ieslēgta manos kaulos. Tas bija unikāls notikums: Metropoles operas 138 gadu vēsturē pirmo reizi tika iestudēta tumšādainā komponista opera. Šajā sezonā Metropoles opera saviem skatītājiem līdzās pagājušo gadsimtu klasikai piedāvā trīs XXI gadsimta jaundarbus – tā ir ne tikai Terensa Blanšāra Uguns, bet arī Metjū Okoina Eiridike un Breta Dīna Hamlets. Dzīvotspējīgs ir tikai tas teātris, kurš konsekventi pievēršas mūsdienu repertuāram, veicina jaunradi un žanra attīstību.
Bez vīrišķā narcisma
Sestdien, 4. decembrī, kinoteātros visā pasaulē tiešraidē no Ņujorkas tiks demonstrēta komponista Metjū Okoina un dramaturģes Sāras Rūlas Eiridike, ko iestudējis Metropoles operas muzikālais vadītājs Janiks Nezē-Segēns un režisore Mērija Cimermane. Tā ir sengrieķu mīta laikmetīga interpretācija – šoreiz no Eiridikes, nevis Orfeja skatpunkta. Darbs tapis pēc Metropoles operas un Losandželosas operas pasūtījuma. Eiridikes pasaules pirmizrāde notika 2020. gada februārī Losandželosā.
Stāsts par Orfeju – visizcilāko dziedoni vēsturē, kurš cenšas atgriezt savu mīļoto Eiridiki no mirušo valstības, – ir iedvesmojis komponistus kopš pašiem operas pirmsākumiem. Vissenākā opera, kas izdzīvojusi līdz mūsdienām, ir Jakopo Peri 1600. gadā sacerētā Eiridike. Septiņus gadus vēlāk tapušais Klaudio Monteverdi Orfejs tiek uzskatīts par senāko operu, kas joprojām tiek regulāri atskaņota. Laiku pa laikam tiek atdzīvināta Luidži Rosi 1647. gada opera par Orfeju. Samērā bieži var dzirdēt Kristofa Vilibalda Gluka Orfeju un Eiridiki (1762) un Žaka Ofenbaha Orfeju pazemē (1858). Laikmetīgās mūzikas aprindās augstu tiek vērtēta Herisona Bērtvisla vērienīgā Orfeja maska (1986). Savs Orfejs (1993) ir arī minimālisma klasiķim Filipam Glāsam.
"Komponistus vilina šī tēma, vai ne?" uzsver Metjū Okoins un precizē, ka nav klausījies citu skaņražu operas par Orfeju, kamēr nebija pabeidzis savējo. "Šis mīts mums it kā saka – mūzika var uzvarēt nāvi, bet cilvēki vienmēr visu sabojā. Tas arī pauž – mēs neesam mūzikas cienīgi. Šis vēstījums ir patiesi svarīgs – proti, mūzika ir gan cilvēciska, gan vairāk nekā cilvēciska," piebilst komponists.
Metjū Okoina Eiridikes pirmsākumi ir meklējami viņa piecpadsmit minūšu opusā The Orphic Moment (2016), kas komponēts kontrtenoram Entonijam Rotam-Kostanco un vēsta par brīdi, pirms Orfejs pagriežas, lai paskatītos uz Eiridiki, un šā skatiena dēļ atkal viņu zaudē. "Šis darbs uzkurināja manu interesi, un es gribēju iedziļināties tēmā, bet nevēlējos radīt divarpus stundu kompozīciju, kurā viss grieztos ap vīrišķo māksliniecisko narcismu," stāsta Metjū Okoins. Viņš nolēmis piedāvāt sadarbību lugas Eiridike (2003) autorei Sārai Rūlai. Luga kļuva par operas libreta pamatu.
Skumju stafete
"Ko jūs teiktu kādam, ko esat zaudējis, ja varētu viņu atkal satikt citā pasaulē?" Eiridikes saturisko kodolu raksturo Metjū Okoins. "Sāras luga ir kaut kas daudz lielāks nekā mīta pārveidošana. Mīts ir daļa no lugas, bet īstenībā tā ir autobiogrāfiska iedziļināšanās jaunas sievietes psihē," uzskata komponists. Viens no lugas un operas personāžiem ir Eiridikes tēvs, kurš nav sastopams citos mīta lasījumos un ar kuru Eiridike atkal satiekas mirušo valstībā. Pēc varones ceļojuma pa Aizmirstības upi tēvs palīdz viņai atgūt atmiņas un valodu. "Eiridike dodas pazemē, viņa ir iztukšota... Mēs kļūstam par lieciniekiem, kā viņa atkal kļūst par sevi," saka Metjū Okoins.
Operas dramaturģijā komponists izceļ divus mīlas trīsstūrus. Soprāna Ērinas Morlijas atveidotā Eiridike atrodas starp tēvu un Orfeju (savā galvenajā ārijā This Is What It Is to Love an Artist viņa dzied par to, ko nozīmē mīlēt mākslinieku), savukārt Orfejam nedod mieru domas par Eiridiki un arī paša kaisle pret mūziku. Orfeja attiecības ar savu mākslu iedvesmoja komponistu radīt Orfeja dubultnieku, ko izrādē dzied kontrtenors (viens no patlaban karstākajiem, pievilcīgākajiem opermāksliniekiem Jakubs Jozefs Orliņskis; viņa balss ieskanas, kad Orfejs nonāk pazemē). Orfeju "pirmajā personā" spēlē baritons Džošua Hopkinss. Eiridikes tēvu tēlo basbaritons Neitens Bergs, pazemes valstības dievu Aīdu – tenors Berijs Benkss.
Atšķirībā no citiem mirušo valstības iemītniekiem Eiridikes tēvs ir saglabājis spēju lasīt un rakstīt. Liela daļa lugas un operas ir saistīta ar Eiridikes mēģinājumiem rekonstruēt pašas būtību no zaudētajiem sava stāsta fragmentiem. Kā apgalvo dramaturģe Sāra Rūla, varone no jauna apgūst un atgūst savu dzīvi. Luga Eiridike ir veltīta viņas tēva piemiņai – viņš nomira 50 gadu vecumā, zaudējis cīņu ar vēzi. Sārai Rūlai toreiz bija divdesmit. Lugas rakstīšanu autore uztvēra kā sarunas ar tēvu. Atskatoties pagātnē, viņa atceras šo sarežģīto posmu kā periodu, kad pati spēlējusi arhetipisko meitas lomu reālajā dzīvē. "Jutos skumji katru reizi, kad redzēju savu lugu uz skatuves. Taču pamazām, caur šo atkārtošanos sajutu, ka tagad manas skumjas pieder maniem radošajiem partneriem – es nododu viņiem savu skumju stafeti," par savām emocijām runā Sāra Rūla.
Humora mežonīgums
Eiridikes pasaules pirmizrāde Losandželosā skanēja īsi pirms pandēmijas sākuma. Komponists Metjū Okoins pieļauj, ka pašreizējos apstākļos darbs uzrunā klausītājus vēl spēcīgāk un tiešāk nekā agrāk: "Parasti mēs neesam tik tuvu nāvei. Divos pēdējos gados daudziem no mums ir nācies ar to saskarties. Šis darbs ir kā portāls, kas ļauj ielūkoties tajā, kas cilvēkiem ir jāpieredz. Šis darbs dzīvo pazemes valstībā, tas eksistē pēcnāves dzīvē. Tas uzdod jautājumu: ko jūs teiktu mīļotajam cilvēkam tur, dziļi lejā, ja jūs varētu viņu satikt?"
Opera Eiridike nav viscaur traģiska. Dramaturģei Sārai Rūlai patīk, kā Metjū Okoins ietērpis skaņās ne tikai viņas stāsta sāpes, bet arī humoru. Operā komiskais un traģiskais parasti ir vērsti pretējos virzienos, bet šeit humors caurvij libretu. "Humors var ļaut mums raudāt," saka Sāra Rūla. Savukārt Metjū Okoins uzskata humora klātbūtni operā par nepieciešamu: "Humors manā mūzikā atraisa zināmu mežonīgumu."
Trīsdesmit vienu gadu vecais Metjū Okoins ir aktīvs, daudzpusīgs mākslinieks – viņš ir pianists, diriģents, komponists, kultūras pasākumu iniciators un rakstnieks. 7. decembrī iznāks viņa eseju grāmata Neiespējamā māksla. Piedzīvojumi operā/The Impossible Art: Adventures in Opera. 2018. gadā viņam tika piešķirta prestižā Makārtura stipendija, kas tiek dēvēta par ģēniju grantu; šīs stipendijas ieguvēja ir arī dramaturģe Sāra Rūla.
Metjū Okoins sāka komponēt, kad viņam bija seši gadi: "Es uzreiz sapratu, ka vēlos kļūt par komponistu." Desmit gadu vecumā viņš sacerēja īsu operu, kurā bija iekļauti norādījumi par kostīmiem un scenogrāfiju. Uz jautājumu, kā viņš raksturotu savu mūziku, Metjū Okoins atbild: "Savu mūziku es sauktu par sprādzienbīstami tonālu. Manu ritmisko valodu lielā mērā ir ietekmējusi pieredze džezā un rokgrupā, kurā spēlēju, kad mācījos vidusskolā. Manā mūzikā bieži vien ir jūtams ļoti amerikānisks grūvs un pulsācija. Savukārt mana harmoniskā valoda nāk no citurienes, no pagājušā gadsimta klasiskās mūzikas, kas aptver plašu periodu no Otrās Vīnes skolas līdz Džonam Adamsam. Tātad tas ir gulašs, un es ceru, ka tas ir garšīgs!"
Operas Eiridike autors Metjū Okoins ir daudzpusīgs mākslinieks – viņš ir pianists, diriģents, komponists, kultūras pasākumu iniciators un rakstnieks. Foto – Stīvens Lekstons
Atpakaļ pie tēva
Eiridikes lomas atveidotāja Ērina Morlija neslēpj, ka šī ir vissarežģītākā partija viņas repertuārā. Latvijas publikai amerikāņu māksliniece varētu būt pazīstama kā Sofija no kinoteātros demonstrētā Riharda Štrausa Rožu kavaliera iestudējuma Ņujorkā – tajā 2017. gada pavasarī viņa dziedāja kopā ar Renē Flemingu un Elīnu Garanču.
Kad pirms trim gadiem Ņujorkas Metropoles operas ģenerāldirektors Pīters Gelbs izteica Ērinai Morlijai piedāvājumu tēlot Eiridiki, viņa sākotnēji teica, ka šī loma nav ideāli piemērota viņas balsij – tā viņai ir nedaudz par zemu. "Pīters Gelbs man atbildēja: "Tieši tāpēc mēs strādājam ar komponistiem, saviem laikabiedriem,"" atceras dziedātāja. Ciešā sadarbībā ar komponistu partija tika pieskaņota Ērinas Morlijas soprānam.
Viņu saista mitoloģijas, fantāzijas un humora mijiedarbība šajā opusā: "Tādai vajadzētu būt XXI gadsimta operai. Pat ja tā ir traģiska, tai ir jābūt skaistai un siltai. Man žēl, ka mūsdienu mūzikā nav vietas komēdijai, bet Eiridike pierāda, ka traģēdija un komēdija var eksistēt līdzās."
Kāda ir Eiridikes personība šajā operā? "Viņas domas un jūtas ir dziļas. Eiridike vienmēr cenšas iesaistīt Orfeju sarunā, bet viņš pretojas. Ļoti interesantas ir Eiridikes attiecības ar mirušo tēvu un Orfeju. Kāzu dienā viņa nespēj domāt ne par ko citu kā tikai par tēva prombūtni. Kad viņa atkal satiekas ar tēvu pazemes valstībā, mēs vairāk iepazīstam viņas patieso būtību. Kopā ar tēvu viņa kļūst par vislabāko sevis versiju. Varbūt tieši tāpēc galu galā viņa izvēlas tēvu, nevis Orfeju. Taču pat pašai Eiridikei nav pilnīgi skaidrs, ko viņa vēlas, un tas ir fascinējoši," par varoni stāsta Ērina Morlija.
Eiridike
Tiešraide no Ņujorkas Metropoles operas
Kinoteātrī Kino Citadele 4.XII plkst. 19.55
Biļetes www.forumcinemas.lv EUR 24