Svētā Pāvila slimnīcā dzimtajā Barselonā 85 gadu vecumā no šīs pasaules šķīrusies viena no XX gadsimta opermākslas ikonām, pasaulslavenais soprāns Monserata Kavaljē (12.04.1933.–06.10.2018).
Monseratu Kavaljē godāja par belkanto karalieni. Savā spožajā operkarjerā, kas ilga pusgadsimtu, viņa uzstājusies gan Eiropas, gan ASV prestižajos opernamos no Barselonas Liceu teātra līdz Vīnes operai un no Ņujorkas Metropolitēna līdz Sanfrancisko operai. Leģendārs bija viņas un britu grupas Queen solista Fredija Merkūrija duets, kurā viņi apvienojās dziesmā Barselona – veltījumā dziedātājas dzimtajai pilsētai. 1992. gadā viņu izpildījumā šī dziesma kļuva par Barselonas vasaras olimpisko spēļu oficiālo himnu. "No viņas var mācīties visu balss tipu īpašnieki! Kavaljē spilgtā, harismātiskā personība, žilbinošais smaids un smiekli iedvesmoja!" leģendāro dziedātāju piemin Inga Šļubovska.
Dziedātāja bija nākamā lielā XX gadsimta operdīva pēc Marijas Kallasas. Viņas radošajā kontā bija ap pusotra simta operlomu, neskaitāmi kamermūzikas sacerējumi stilu amplitūdā no klasikas līdz laikmetīgajai spāņu un kataloniešu mūzikai. Trauslais, liriski niansētais un vienlaikus spēcīgais soprāns uz skatuves skanējis ap 4000 reizēm un ir viena no visvairāk ieskaņotajām operdziedātāju balsīm – iemūžināta vairāk nekā simts skaņuplatēs un kompaktdiskos. Tikpat svarīga kā māksla operdīvai bija ģimene, kurā izaudzināta meita un dēls. Māksliniecei ļoti patika peldēšana, garas pastaigas, auto vadīšana, gardi paēst un arī pašai radoši rosīties virtuvē. Viņas iecienītāko ēdienu vidū bijis zemeņu pīrāgs. Operdīva bija dziļi ticīga katoliete un nekad neiesaistījās aizkulišu intrigās. Ar mākslas palīdzību Monserata Kavaljē arvien centās palīdzēt tiem, kuriem klājas grūti – daudzas uzstāšanās viņa veltīja tiem, kuriem dzīvē neklājas viegli. Pēc ugunsgrēka dzimtās Barselonas operas namā, Liceu teātrī, viņa sniedza koncertus, ienākumus ziedojot teātra remontam. Šajā teātrī viņa dziedājusi 28 gadus.
"Kavaljē noteikti ir viena no tām respektablajām solistēm, kura tiek uzmeklēta un uzklausīta, ja gadījumā viņa dzied šo lomu... vai arī pielāgota kādai citai partijai. Mani vienmēr saistījuši viņas filieri, balss maigums un gaisīgums, sevišķi augšējā reģistrā, kur šķiet, ka skaņas veidojas ārpus ķermeņa, stratosfērā, kas korelē kopā ar sievišķību un dziļām skaņām kā no bagātīgas aizas, kurā aug gataviem augļiem piebrieduši augļu koki," raksturo operdziedātāja Sonora Vaice. Operdīvas "ārkārtīgi skaisto tembru, izcilo elpas tehniku un dinamikas paleti" novērtē arī soprāns Liene Kinča.
Kavaljē vairākkārt viesojusies arī Rīgā. 1996. gadā viņa sniedza koncertu Latvijas Nacionālajā operā, bet nākamā gada septembrī atgriezās kopā ar meitu, tobrīd 25 gadus veco Monseratu Martī, sākotnēji balerīnu, kura pēc nopietnas traumas pievērsās dziedāšanai. "Atslēga uz panākumiem ir darba mīlestība un pacietība: lēnāk brauksi, tālāk tiksi,»" Kavaljē toreiz atbildēja Dienai. "Kad vēl mācījos, skolotāja pirmos astoņus mēnešus man vispār neļāva dziedāt. Bija tikai fiziskie vingrinājumi. Tā es sapratu, ka dziedāšanā piedalās viss organisms. Kad dziedi, ir jāstrādā ar diafragmu, gluži kā dzemdībās!" skanēja mākslinieces padoms jaunajiem dziedātājiem. Latvijai viņa toreiz novēlēja harmoniskumu un spēju priecāties par savu valsti.