Svētā Ambrozija dienā Anna Ņetrebko dziedāja, spēlēja un dejoja uz Milānas Teatro alla Scala skatuves. Ar savu ugunīgumu viņas atveidotā lēdija Makbeta aizēnoja gandrīz visus pārējos Džuzepes Verdi Makbeta varoņus. Jau drīz pēc pirmizrādes beigām informācijas telpu pāršalca ziņas: "Ņetrebko izsvilpta La Scala sezonas atklāšanas pirmizrādē."
Jā, daži klaķieri jeb loggionisti, kas bija paslēpušies teātra augšējā galerijā, 7. decembra vakarā primadonnas virzienā raidīja "bū!" gan pēc pašas pirmās lēdijas Makbetas ārijas, gan pēc izrādes, kad Anna Ņetrebko iznāca paklanīties. Viņa pati klātesošajiem pateicās ar smaidu un reveransu. Ziņu virsraksti par izsvilpšanu atstāj neadekvātu un maldinošu iespaidu gan par dīvas sniegumu, gan par iestudējumu kopumā (Makbeta režisoram Davidem Livermoram arī nācās samierināties ar skaļu ūjināšanu). Galu galā labvēlīgāk noskaņotā publika no tās pašas augšējās galerijas vakara noslēgumā sarīkoja Annai Ņetrebko un visam solistu ansamblim ziedu lietu.
Kas īsti notika 7. decembrī Teatro alla Scala, un kāpēc tas ir svarīgi opermākslas kontekstā?
Mirdzums acīs
Šogad aprit septiņdesmit gadu, kopš Teatro alla Scala jeb vienkārši La Scala atklāj savu jauno sezonu 7. decembrī – pilsētas patrona Svētā Ambrozija dienā. Šo tradīciju 1951. gadā iedibināja maestro Viktors de Sabata, kurš pārcēla sezonas atklāšanas datumu no 26. decembra uz 7. decembri. 1951. gada 7. decembrī viņš diriģēja Verdi Sicīliešu vakarēdienu ar Mariju Kallasu Elēnas lomā. Nākamā gada 7. decembrī Viktora de Sabatas vadībā skanēja Makbets ar Enco Maskerīni un Mariju Kallasu galvenajās lomās.
Pēc tam Makbeta pirmizrāde Svētā Ambrozija dienā notikusi vēl divas reizes: 1975. gadā tapa diriģenta Klaudio Abādo un režisora Džordžo Strēlera iestudējums (dziedāja Pjēro Kapučilli un Šērlija Vereta), 1997. gadā savu interpretāciju piedāvāja diriģents Rikardo Muti un režisors Greiems Viks (dziedāja Renato Bruzons un Marija Guļegina).
Milānas operteātra sezonas atklāšana jeb La prima – sociālajos tīklos tiek lietots tēmturis #primascala – ir Itālijas kultūras asinsrites svarīgākais posms un gada prestižākais saviesīgais notikums (biļetes maksā līdz 3000 eiro). Šoreiz krāšņā sezonas atklāšana tika uzskatīta par simbolisku žestu, kas apliecina, ka Milāna un Itālija atgūstas pēc pandēmijas nodarītā posta. Pagājušajā gadā publiski atklāt sezonu ar operas pirmizrādi nebija iespējams un La Scala sarīkoja kolorītu operas un baleta zvaigžņu galā koncertu …a riveder le stelle, kas tika demonstrēts tiešsaistē un televīzijā. Šogad teātris izdarīja visu iespējamo, lai 7. decembrī to varētu piepildīt publika un zālē nebūtu brīvu vietu. Tas nebūt nav pašsaprotami, jo daži lielie teātri Eiropā joprojām ir slēgti vai strādā ierobežotā kapacitātē.
La Scala ir atļauts 100 procentu vietu aizpildījums, skatītājiem ir jābūt maskās un pie ieejas tiek pārbaudīts vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. 7. decembrī masku uz dažām sekundēm atļāvās noņemt slavenības, kuras tika fotografētas smalko aprindu hronikai. Pirmizrādes viesis itāļu baleta superzvaigzne Roberto Bolle, pozējot selfijiem kopā ar saviem prominentajiem faniem, gan jokoja, ka maskas valkāšana ļauj akcentēt dabisku un patiesu mirdzumu acīs.
Džordžo Armāni klasika
Uz Makbeta pirmizrādi 7. decembrī ieradās Itālijas prezidents Serdžo Matarella, kurš skatītāju zālē tika sagaidīts ar ilgstošām ovācijām. Viņš pat izskatījās nedaudz apmulsis. Makbetu klausījās arī opermākslas patriarhs Plasido Domingo un itāļu laikmetīgās mākslas zvaigzne Frančesko Vecoli. Vislielāko ažiotāžu izraisīja modes granda Džordžo Armāni klātbūtne – viņš ir viens no uzticamākajiem La Scala mecenātiem un sezonas atklāšanas pirmizrādes galvenajiem atbalstītājiem.
Par godu La Scala sezonas sākumam Džordžo Armāni Milānas centrā izvietoja milzīgu plakātu, kurā apsveic visus ar operas atgriešanos pēc pandēmijas izraisītās pauzes. La Scala skatītāju zāle Svētā Ambrozija dienā tika izrotāta ar zīmola Armani/Fiori ziedu kompozīcijām, ko veidoja rozes četros oranžas krāsas toņos un dažādas orhidejas (falenopši, vandas, dendrobijas), – tā bija Džordžo Armāni dāvana teātrim un publikai.
Makbeta pirmizrādē pie diriģenta pults stājās La Scala muzikālais līderis Rikardo Šaijī. Viņš ir izvēlējies Makbeta otro versiju, kas tapusi 1865. gadā (pirmās versijas pirmizrāde notika 1847. gadā), bet iekļāvis tajā Makbeta nāves ainu (Mal per me che m’affidai) no 1847. gada versijas. Ar šo jauniestudējumu Rikardo Šaijī noslēdz Džuzepes Verdi agrīno darbu triloģiju: 2015. gadā sezonas atklāšanā viņš diriģēja Žannu d’Arku, 2018. gadā – Atilu.
Mežonīgie sirdī
Uzstāties uz La Scala skatuves 7. decembrī dziedātājiem ir augstākais gods. Soprānam Annai Ņetrebko šī bija jau piektā Milānas operteātra sezonas atklāšanas pirmizrāde – pēc Volfganga Amadeja Mocarta Dona Žuana 2011. gadā, Džuzepes Verdi Žannas d’Arkas 2015. gadā, Umberto Džordāno Andrē Šenjē 2017. gadā un Džakomo Pučīni Toskas 2019. gadā. Dziedātājai ir izveidojušās tuvas attiecības ar maestro Šaijī un La Scala orķestri – kopā ar viņiem ierakstīts nupat iznākušais Annas Ņetrebko soloalbums Amata dalle tenebre.
Lēdijas Makbetas lomu māksliniece dzied kopš 2014. gada, un tolaik šī partija iezīmēja viņas pāreju uz smagāku, dramatiskāku repertuāru. Anna Ņetrebko ir temperamentīga aktrise un inteliģenta vokāliste, kura precīzi zina, ko dara uz skatuves, un prot sadalīt balss spēku. Viņas tēloto lēdiju Makbetu plosa gan dusmas, gan agresija, gan maigums. Tas izpaužas šīs ambiciozās liktenīgās sievietes attiecībās ar vīru, ko Milānā atveido itāļu baritons Luka Salsi, kurš, iespējams, nav tik dēmonisks kā citi šīs lomas interpreti. Viņi ir biedējošs pāris, kas ļaujas mīlas un vardarbības spēlēm.
Izrāde ir izaicinoši mūsdienīga – varbūt šis Makbets ir oligarhs, varbūt viņš nodarbojas ar mahinācijām kriptovalūtas tirgū. Un, tā kā pasaulē viss ir savstarpēji saistīts, Makbeta un viņa sievas ļaunprātība izraisa ekonomisko, politisko un ekoloģisko katastrofu. Ļaundari izskatās stilīgi kostīmu mākslinieka Džanlukas Falaski darinātajos tērpos – galu galā mēs esam modes galvaspilsētā, un Makbetā intrigu, slepkavību, neprāta, varas alku, greznības un alkatības ir vairāk nekā Ridlija Skota jaunajā filmā Guči nams. Līdzās Lukam Salsi un Annai Ņetrebko izrādē ir vēl divas zvaigznes – krievu bass Ildars Abdrazakovs (Banko) un itāļu tenors Frančesko Meli (Makdafs).
Ne tik senā pagātnē Milānas klaķieri ir izsvilpuši Renē Flemingu, Roberto Alanju, Jonasu Kaufmani un Pjotru Bečalu, kad šie mākslinieki La Scala dziedāja itāļu repertuāru. Tagad izrādījās, ka pret Annu Ņetrebko nolēmuši sacelties daži no viņas bijušajiem karstākajiem faniem, kuri, modernā valodā izsakoties, kļuvuši par "heiteriem". Lēdijas Makbetas somnambulisma aina operas finālā 7. decembrī tika nodziedāta izcili – grūti iedomāties izpildītāju, kura varētu to izdarīt iespaidīgāk un vēl precīzāk iemiesot Verdi un Šekspīra traģēdijas mērogu (nākamajās decembrī notikušajās izrādēs negācijas vairs netika paustas, klaķieriem par sevi gribējās atgādināt tieši Svētā Ambrozija dienā).
Šajā iestudējumā lēdija Makbeta piedalās baleta ainā ar raganām – Anna Ņetrebko to ironiski dēvē par savu debiju baletā. Tas ir vēl viens pārsteigums – horeogrāfa Daniela Ezralova iestudētajā dejā, kurā ekstātiskā plastiskā valodā izpaužas varones zemapziņā apslēptais, Anna Ņetrebko ir absolūti organiska un gracioza. Viņa perfekti izjūt skatuves telpu un apzinās katras vissīkākās kustības nozīmi – enerģija plūst pāri malām.
Maestro Rikardo Šaijī Makbeta lasījums arī ir plastisks un tēlains – orķestra skanējums ir apjomīgs un piesātināts, bet ne uzbāzīgi smagnējs. Mūzikā ir sajūtama Verdi novilktā trauslā robeža starp apziņu un zemapziņu. Diriģents jūt dziedātājus un palīdz viņiem mirdzēt.
Arvien dziļāk tumsā
Pirmizrāde La Scala – turklāt tāda, kas tiek adaptēta arī televīzijas vajadzībām, – ir īpašs žanrs, kas pieprasa nevis diskrētumu, bet vērienu un treknus triepienus. Režisors Davide Livermors iestudējumā kombinē opermākslas klišejas, šova elementus un oriģinālus gājienus.
Davide Livermors ir pārliecināts, ka Makbets spēj uzrunāt klausītājus visos laikos, jo vienmēr ir mūsdienīgs: "1847. gadā (drīz pēc Florencē notikušās Makbeta pirmizrādes – J. J.) itāļi klausījās šo operu Venēcijas teātrī La Fenice. Pēc skotu bēgļu kora dziedājuma Patria oppressa viņi iznāca no teātra un bija gatavi uzbrukt austriešu armijai. Šis darbs ļoti tieši uzrunāja cilvēkus, kuri organizēja 1848. gada sacelšanos. Izmantojot Šekspīra stāstu, Verdi ne tikai analizē vēlmi iegūt varu asiņainā cīņā, bet arī parāda, kas notiek ar sabiedrību, ko apspiež diktators. Tas ir dzirdams minētajā ceturtā cēliena sākuma kora dziedājumā Patria oppressa, kurā skotu bēgļi uz Anglijas robežas atceras savu dzimteni. Verdi spēja uzrunāt savus laikabiedrus apbrīnojami tiešā veidā – un tas viņus mudināja rīkoties. Tāds ir viņa mūzikas iedarbības spēks."
Davide Livermors piebilst: "Pašlaik mums ir svarīgi atgūt šo spēku un radīt teātri, kas ir dzīvs, aktuāls un nav ieslēgts muzejā. Lai gan Makbetā izmantots viduslaiku sižets, tas ir darbs, kas adresēts mūsdienu pasaulei. Šaubos, ka 1847. gadā Venēcijas publiku īpaši uzjautrināja zobeni un ķēdes uz skatuves. Galvenā doma ir pavisam cita – tā ir savu tiesību atzīšanas nepieciešamība. Man šķiet interesanti pārcelt Makbetu laikmetīgā vidē un pagriezt to nedaudz citādā leņķī – mēs redzam varoņus antiutopijas realitātē, šādos apstākļos mēs vēl vairāk reflektējam paši par savu dzīvi. Tāds ir mērķis – atspoguļot savas problēmas, kas ir saistītas ar iegremdēšanos tumsā, bieži vien bez iespējas atgriezties."
Pakļautības svētnīca
La Scala sezonas atklāšanas pasākuma režija Davidem Livermoram uzticēta jau ceturto reizi pēc kārtas (Atila 2018. gadā, Toska 2019. gadā, galā koncerts …a riveder le stelle 2020. gadā). Viņa Makbets noslēdz varas fenomena pētījumu – vara un tās monumentālās telpas, simboli un ietekme uz cilvēku dzīvi, vara un ar to saistītais trauslums, bailes un pagrimuma neizbēgamība. Atilas tronis, sadisma piepildītas Toskas greznās telpas, varas sistēmas sabrukums, ko ilustrē Baltā nama degšana uz videoekrāna, skanot Jago ārijai Credo koncertā …a riveder le stelle (dažas nedēļas pirms Vašingtonā notikušā uzbrukuma ASV Kapitolijam) – šo režisora iepriekšējo iestudējumu vizuālo tēlu atblāzma ir jūtama Makbetā, kurā Davide Livermors ir atteicies no vēsturiskās kostīmdrāmas filtra.
Skatītāju acu priekšā ir lielpilsētu labirints, debesskrāpju džungļi, kas sen vairs netiek uztverti kā kadri no specefektu pārsātinātām zinātniskās fantastikas filmām par supervaroņiem. Tā ir nākotne, kas jau ir pārvērtusies par tagadni. Makbeta darbības vide – draudīgi vilinošas bagātības un pakļautības svētnīcas. Tā varētu būt Ņujorka, Čikāga vai Londona. Anonīmas metropoles, kuru perspektīvas vairojas kā Kristofera Nolana filmā Pirmsākums/Inception (2010). Izrādē demonstrētais mākslinieka D-Wok video izraisa galvu reibinošu efektu – šajās multimediālajās, eklektiskajās dzīrēs savu "es" zaudē ne tikai Šekspīra un Verdi varoņi, bet arī skatītāji. Mēs visi esam ļoti nestabilā stāvoklī un zaudējam pamatu zem kājām – Makbets mūs izsit no sliedēm, un dzīvē ir jāmeklē jauni orientieri.
Arhitektu nospiedums
Veselu raksta sadaļu var veltīt izrādes vizuālajā noformējumā iekodētajām arhitektūras un dizaina atsaucēm. Scenogrāfijā, ko veidojusi apvienība Giò Forma, tiek citēti XX gadsimta arhitektūras klasiķi Frenks Loids Raits un Mīss van der Roe. No ikoniskajām ēkām videoprojekcijā, tuvojoties operas finālam, ir redzams pasaules kultūrā dāsni iemūžinātās Londonas Batersijas spēkstacijas siluets.
Scenogrāfijā integrēti arī itāļu arhitektu sasniegumi – iestudējumā tiek apliecināta cieņa Milānai un Pjēro Portalupi, kurš ir atstājis nospiedumus pilsētvidē ar dzīvojamo kompleksu Buonarroti-Karpačo-Džoto biedrības pils un racionālisma stilā būvēto Neki-Kampiljo dzimtas villu. 1926. gadā Pjēro Portalupi projektēja Trīs jaunas dīvainas mājas/Tre case nuove strambe – šī iecere palika nerealizēta. Vienā no arhitekta zīmējumiem Milānas ēkas S.T.T.S. fasādi aizņem kolosāls labirints. Šis labirints ir kļuvis par izrādes Makbets vizuālo vadmotīvu, tas tiek interpretēts gan kā arhitektonisks, gan dekoratīvs elements. Tas arī simbolizē galveno varoņu prāta līkločus.
Annu Ņetrebko Milānas Makbetā varēs dzirdēt 19. un 22. decembrī, savukārt cikla noslēdzošajā izrādē 29. decembrī lēdijas Makbetas lomu dziedās krievu mecosoprāns Jekaterina Semenčuka. Milānā jau runā, ka 2022. gada 7. decembrī La Scala sezonas atklāšanā skanēs Modesta Musorgska Boriss Godunovs ar Ildaru Abdrazakovu titullomā.
Pēc šā gada pirmizrādes ilgi atcerēšos Lukas Salsi un Annas Ņetrebko balsi, kā arī aizkustinošo skatu jau tukšā La Scala zālē pēc operas beigām – Džordžo Armāni ilgi neatstāja savu ložu un ar apbrīnu, sajūsmu un smeldzīgām skumjām skatījās uz vienu rozi, ko turēja rokās.
Makbets
Diriģents Rikardo Šaijī, režisors Davide Livermors
Milānas Teatro alla Scala 19., 22., 29. decembrī
www.teatroallascala.org