Iekšēja nepieciešamība un spēja atklāt vokālās kamermūzikas dziļumu un intimitāti iezīmē ļoti būtisku brieduma robežšķirtni skatuves mākslinieka personībā. Lai nodziedātu pat it kā pavisam vienkāršas, liriskas dziesmas, operzvaigznei, īpaši jau dramatiskam tenoram, ir vajadzīgs altruisms un drosme spert soli prom no tik ierastā lielmēroga pašapliecinājuma vēriena un spozmes. Ir jāatsakās no sargājoši distancējošās skatuves rampas, lai uzrunātu klausītājus ļoti personiski un tieši – tuvplānā.
Ziemassvētku priekšvakarā Dzintaru Mazajā koncertzālē sniegtā latviešu nacionālromantisma klasiķu oriģināldziesmu programma tenoram Aleksandram Antoņenko un pianistam Danielam Pavļutam bija izaicinājums dubultā. Bijušajam Latvijas ekonomikas ministram tā ir atgriešanās pie akadēmiskās klavierspēles (kā pirmo viņš 1999. gadā ieguva Latvijas Mūzikas akadēmijas pianista bakalaura grādu). Savukārt pasaulē atzītajam opertenoram, kurš pirms dažiem gadiem kopā ar Latvijas Radio kori saviļņoja ar izcilu sniegumu programmā Krievu romantika, nu pilnībā jāiejūtas latviskajā mentalitātē un intonācijā. Lai niansēti izgaismotu "latviski pelēko", jāsavalda ekspansīvais temperaments un dramatiskās balss vētrainais spēks.
Aleksandrs Antoņenko tomēr sliecas kamermūzikā ietilpināt operisko vērienu. Šī iemesla dēļ Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāņa Kalniņa 16 dziesmu izlasē vispārliecinošāk izskanēja formā un emocionālajā amplitūdā vērienīgākie skaņdarbi – tādi kā E. Dārziņa kaislīgi temperamentīgā Spāniešu romance vai Rezignācija ar malējo daļu drūmajam stingumam asi kontrastējošo, dramatisko kulmināciju vidū, tāpat dinamiski aizrautīgā Jāņa Mediņa Tā ietu. Tas nepārsteidz. Koncerta īstā virsvērtība bija tuvošanās īstajai, rimti smalkajai vokālās lirikas pasaulei – frāzējuma un vokālo nokrāsu niansētībai, kas uzrunāja Alfrēda Kalniņa (Brīnos es, Jau aiz kalniem), Jāņa Mediņa (Aka, Ir viens vakars) un Jāņa Kalniņa (Par katru stundu Dievam pateicos) lasījumos. Tātad izturēti līdzens vokālais plūdums, pianissimo un apgarots miers tomēr ir iespējams. Te labs atbalsts ir Daniels Pavļuts, kurš izrādās gudrs un smalkjūtīgs koncertmeistars – interpretācijas mākslinieks.
Ļoti pazīstamās Jāzepa Vītola Aizver actiņas un Emīla Dārziņa Vēl tu rozes plūc gan vēl ir bīstama izvēle iepretim nepārspēti romantiski liriskajam un tembrāli siltajam Jāņa Zābera radošajam mantojumam. Liela daļa no šīs programmas dziesmām gadu iepriekš šeit pat, Dzintaru koncertzālē, piedzīvoja smalki niansētu, dziļi personisku un mākslinieciski gudru basbaritona Egila Siliņa un pianista Māra Skujas lasījumu. Šajā kontekstā Aleksandram Antoņenko ir kur augt, un ne velti Mūzikas akadēmijā pastāv kamermūzikas katedra. Mākslinieka patstāvīgā iedziļināšanās šī žanra noslēpumos vēl neatslēdz visas durvis, tāpēc lai neapreibina stāvovācijas, kuras publika veltīja savam iemīļotajam māksliniekam un viņa lieliskajai iniciatīvai.
Jāpiebilst, ka dziedātājam šis nav pēkšņs lēciens nezināmajā. Dažas Jāzepa Vītola, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Emīla Dārziņa solodziesmas viņa repertuārā ir jau labu laiku. Tās dziedātas gan Cēsu Sv. Jāņa baznīcā kopā ar ērģelnieku Tālivaldi Deksni (2009), gan Itālijā, Romā (2008). A. Antoņenko un D. Pavļuts koncerta noslēgumā jau pavēra ieskatu nākamajā, Riharda Štrausa dziesmu programmā, kura vispirms skanēs Viļņā.