Aizslēpušos aiz Hugo Boss saulesbrillēm, Mariju grūti atpazīt. Zinot, ka viņa jau vairākus gadus studē, strādā un dzīvo Parīzē, tā vien gribas izpētīt, vai vasarīgā kleitiņa pirkta kādā Elizejas lauku butikā. "Ko jūs," Marija nemaz nav ieinteresēta šādā jautājumā. Par dārgiem zīmoliem un dīvas cienīgu dzīvesveidu viņa neinteresējas. Dziedātājai patīk vienkāršība — ar to viņu apbūruši franči. Patīk pārmaiņas, patīk dzīvot interesanti. Šķiet, ka Parīzē viņai tas viss ir!
Šovasar Marija Naumova sniedz koncertus visā Latvijā, izņemot Rīgu. Ja būs pieprasījums, iespējams, koncertu saraksts tiks papildināts. Marija sola dziedāt visiem, kuri viņu vēlas dzirdēt. Iepriecināt, uzmundrināt cilvēkus esot viņas, mākslinieces, uzdevums.
Pirms gada jūs Dienai stāstījāt, ka dzīvojat gan Latvijā, gan Francijā. Kur tad īsti tagad?
Joprojām gan tur, gan tur! Protams, vairāk Francijā, jo man ir skola.
Skola, jūs teicāt?
Jā. Pagājušogad bija viena skola (Marija studē vokālo mākslu — A.B.-R.), šogad jau divas. Iestājos aktieru skolā. Mani uzreiz paņēma 2.kursā. Abās skolās man nesakrīt brīvlaiks. Tāpēc uz Rīgu šogad braukāju mazāk. Tomēr katru mēnesi atbraucu.
Dārgi sanāk!
Nu... Paldies Dievam, darbs man ir. Varu izplānot. Laikus zinot, kad braukšu, var dabūt biļetes par labāku cenu. (Pauze.) Jā, tātad vairāk dzīvojos Francijā.
Aktieru skolā uzņemot, viņi ieskatījās jūsu CV? Salīdzinot ar 20 gadu veciem frančiem, jums taču ir vērā ņemama bagāža — uzvara Eirovīzijā, piemēram!
Es tur nevienam nerādu savu CV. Neko nestāstu par sevi. Frančiem Eirovīzija nav aktuāla, viņi to neskatās. Tā ka... Man gribas pabūt vienkārši Marijai. Saprast, ko par mani domā vienkārši kā par cilvēku. Šeit, Latvijā, tomēr ir stereotipi par mani. Tas traucē. Brīžiem nesaproti, vai tiešām esi tāda vai tas ir tikai tēls, kā tevi redz citi. Tāpēc esmu ļoti priecīga par iespēju dzīvot Parīzē, kur mani nezina.
Kā tad franči jūs uztver — vai citādi nekā latvieši?
Esmu sapratusi, ka, mainoties apstākļiem, pati nemainos. Tas ir pats labākais. Attīstība notiek, bet savu būtību esmu saglabājusi.
Kas ir jūsu būtība?
(Nopūšas.) Oi, man ir raksturiņš! Tas palīdz iet uz priekšu. Es neprotu melot. Vienmēr saku, ko domāju. Tas kādreiz var būt nepatīkami, bet cilvēks var būt drošs, ka aizmuguriski nekad neaprunāšu. Esmu darbaholiķe. Tā nu tas ir.
Kā tad jūs paciešat franču inerci mazliet nokavēt, kaut ko sajaukt, ne par ko nesatraukties? Tas jums, tik disciplinētai un mērķtiecīgai būtnei, laikam krīt uz nerviem!
Nu, disciplinēta esmu tādēļ, ka man daudz jāpaspēj. Divas skolas, ģimene, kādreiz arī dziedāšana, darbs, visādas tikšanās.
Tad tomēr neraucat degunu, ja franču draugi kavē?
Pie tā pierod! Es jau arī tur neesmu tik saspringta kā Latvijā. Franči ir ļoti toleranta tauta. Pieņem tevi tādu, kāds esi. Es pārsvarā pārvietojos ar metro — reiz skatos, brauc tīņu vecuma meitene ar puisīti, kurš acīmredzami ir ar attīstības traucējumiem. Viņi brauc, sarunājas. Latvijā cilvēkus, kuri ir atšķirīgi, izolē. Parīzē, tāpat kā Rīgā, ir bomži. Kā viņus tur uztver? Absolūti mierīgi! Tur var redzēt cilvēkus uzvalkā, kas iznāk no ofisa un apķeras ar bomzi, aprunājas.
Man visi prasa, kāpēc izvēlējos tieši Franciju? Tāpēc, ka tur sajūtu ziņā apvienojas Austrumi ar Rietumiem. Kultūra, civilizācija tur apvienota ar mieru, slinkumu, atslābinātību.
Mans kolēģis mūzikas kritiķis lūdza jums noteikti pavaicāt, kuros Parīzes krodziņos dziedat? Viņš grib braukt klausīties!
(Izvairīgi.) Pirmkārt, Parīze ir mūzikas galvaspilsēta. Var klausīties afrikāņus, brazīliešus, argentīniešus, spāņus. Var izvēlēties — pilns! Dzīvā mūzika skan kafejnīcās, klubos, restorānos. Esmu to darījusi pirms gadiem divpadsmit Rīgā. Ļoti priecājos, ka tagad man tāda iespēja ir Parīzē. Dziedātājam tā (dziedāšana klubos, restorānos. — A.B.-R.) ir vislabākā skola! Arī ASV visas lielās džeza, blūza zvaigznes, īstie mūziķi dzied tur. Jo tur ir īstā dzīve, brīvība. Varbūt Latvijā tāda veida uzstāšanās ir ar negatīvu pieskaņu.
Šajā ziņā jūs esat privileģēta tagad, krīzes laikā. Daudzi radoši, talantīgi cilvēki svešā zemē varētu vien traukus mazgāt, bet jums ir iespēja strādāt savā profesijā — dziedāt.
Jā. Kaut gan, ja dzīvē tā sanāktu, ka man vajadzētu strādāt par... nezinu... babysitter, piemēram, es to darītu! Nav problēmu! Parīzē ir daudz organizāciju, kas palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām — var pieteikties kaut uz nedēļu par brīvprātīgo. Jūs man prasījāt par manu būtību — lūk, tas arī ir tas, ko es labprāt darītu! Varbūt tas nāk no ģimenes: mans tētis ir invalīds, viņš pārvietojas ar kruķiem. Šogad mana studija Marie N dabūja finansējumu, vasaras nometnē paņēmām 15 bērnus no četriem bērnunamiem. Tā ir fantastiska sajūta dzirdēt no 14 gadu vecām meitenēm, ka viņām ļoti gribējies būt šajā nometnē.
Vai, Parīzē dzīvojot, pamazām neattālināties no Latvijas? Šis jautājums biedē daudzus cilvēkus, kuri krīzē nolēmuši doties prom izdzīvošanas dēļ.
Par izdzīvošanu runājot — man ir daži darba piedāvājumi Rīgā, ko laiku pa laikam uzņemos. Es dziedu klubos Parīzē. Ir arī kaut kas iekrāts. Man vispār ir tā, ka nekad neesmu pilnīgi bez nekā. Nauda ir enerģija, es to neturu pie sevis. Šodien, piemēram, aizmirsu maku mājās. Aizņēmos.
Nu labi, bet dīvas gājieni: balts mersedess un villa ezera krastā?
Es absolūti neesmu materiāls cilvēks! Man nav dārgu drēbju, rotaslietu. Vienīgais, kāpēc man vajag skaistas lietas, ir skatuve. Dzīvē esmu ļoti vienkāršs cilvēks. Pārsvarā džinsos.
Vai jums Parīzē mēdz būt, ka nav, ko darīt un garlaikojaties?
Nē, es to nesaprotu. Vienmēr brīnos, kāpēc cilvēki tērē laiku pie televizora. Mūsu mājās televizors ir absolūta mēbele. Uz tā stāv ziedi un sveces, tiek ieslēgts reti, lai paskatītos, piemēram, DVD.
Kurš ir jūsu mīļākais Parīzes rajons?
Hm... (Domā).
Senžermēna bulvāris?
Nē, jo tas ir snobisks. Dzīvoju netālu no Luksemburgas dārza. Franči ļoti daudz dzīvojas parkos. Viņi paņem līdzi maizītes, vīna pudeli. Pikniko un spēlē ģitāru. Man ļoti patīk Monmartra un Latīņu kvartāls.
Rītos ejat uz tuvējo maiznīcu pēc kruasāniem?
Svētdienās. Katru dienu ēst kruasānus — piedodiet, tas būtu par daudz! Mājām blakus ir tirgus, un svētdienās mēs ejam iepirkties. Rīgā nekad neēdu kruasānus. Pavisam cita šķirne!
Kā jūs uztver Parīzes publika, kurai dziedat krodziņos?
Daudz pateicīgāk. Viņi ir atvērtāki, brīvāki. Viņiem viss patīk. Vispār franči dzīvi uztver daudz pozitīvāk. Mēs Latvijā domājam, kāpēc mums iet slikti? Tāpēc, ka mēs domājam negatīvi. Labāk pasēžam maliņā. Ņe dai bog, kaimiņam klājas labāk! Domas ir tās, kas rada mūsu dzīvi. Visam ir labā un sliktā puse. Mēs kaut kā ļoti ātri atrodam slikto un aizmirstam pameklēt labo.
Kaut ko vajag mainīt?
Domāšanu. Kad sāksim domāt pozitīvi un atvērti, būs vieglāk. Es izstāstīšu kādu stāstu, kas krieviem ir. Senos laikos kungu sūtņi braukuši uz ciemiem no nabagiem ņemt nodokli. Cilvēki raudājuši — mums nekā nav! Tomēr dodiet, prasītāji neatkāpjas. Nu labi, iedod. Paiet laiks, atkal prasītāji klāt. Atkal asaras, lūgšanās, bet tomēr kaut ko no nabagiem viņi izspiež. Pēc kāda laika atbrauc un redz — tauta dzied, dejo, priecājas. Te tiešām nav ko ņemt, viņi nolemj un aizbrauc tukšā.
Nav slikta līdzība!
Skatos, cilvēki Latvijā kļuvuši radoši un tuvāki cits citam. Gatavo ēdienu mājās, sēž ar ģimenēm. Atgriezušies pie zemes — audzē tomātus, gurķīšus. Kā Austrumos saka, visa svētība nāk no zemes. Mēs aizcementējam zemi un gribam būt laimīgi. Tas nav iespējams. Jābrauc pie dabas, jāstrādā. Nekas nav skaistāks par zemes darbiem. Maestro reiz, kad viņam vaicāja, kāds ir jūsu iemīļotākais darbs teica — zāles pļaušana. Nekādas pārmaiņas nenotiek viegli. Varbūt ieguvumu no šīm grūtībām beigās būs vairāk nekā zaudējumu. Kā saka: tīrs ir nevis tur, kur sakopj, bet tur, kur nemēslo. Tas domāts ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Nedarīt citiem pāri. Palīdzēt. Tagad tāds laiks, ka vienkārši vairāk jāpalīdz cits citam.
Nu tad izstāstiet par saviem koncertiem — laikam jau gribējāt uzmundrināt cilvēkus un nolēmāt tos organizēt tieši reģionos, nevis Rīgā?
Rīgā cilvēkiem tomēr vairāk iespēju iegūt emocionālo lādiņu. Māksla — tas ir dakteris. Mums, māksliniekiem, ir pienākums palīdzēt cilvēkiem. Man gribējās aizbraukt uz mazajām Latvijas pilsētām. Jūtos tik labi, ka gribu padalīties ar to. Pēc pirmajiem koncertiem esmu jau saņēmusi epasta vēstules ar vārdiem "paldies". Tas ļoti priecē, ka koncertā cilvēki var aizmirst par savām problēmām. Vispār ir tā — tikko cilvēks kaut kam dod vārdu "problēma", tam uzreiz ir cits statuss viņa dzīvē. Smagāks, nopietnāks. Kāpēc problēma? Tā ir vienkārši situācija, ar kuru jātiek galā!
Vai koncertā dziedat
Protams, bet ne tikai! Arī jaunas dziesmas. Esmu ceļojusi pa pasauli — Portugāli, Brazīliju —, un man ir jauni iespaidi!
Šansons koncertos būs?
Protams, ka būs!
Kā jums ar franču valodu?
Viss iet uz priekšu. Aktieru skola man ļoti palīdz. Tikko spēlēju pirmās izrādes franču valodā. Grūti, pie tā jāpierod. Vārdi franču valodā man vēl nav piepildīti ar emocijām. Taču lepojos ar sevi. Vai es pirms trim četriem gadiem varēju iedomāties, ka spēlēšu izrādē franču valodā?
Par ko ir izrāde?
Sadzīviska drāma. Traģikomēdija, var teikt.
Jūs jau zināt, ka mūsu trīsdesmit gadu vecās zvaigznes, kuras devušās uz ASV sevi apliecināt, žēlojas, ka par vēlu. Jūs gan nežēlojaties, ka studijas Parīzē ir par vēlu!
Skatoties, ko meklē. Ja popularitāti, tad trīsdesmit gados ir par vēlu. Man ir citādi. Es nemeklēju slavu. Man patīk pats process. Es esmu... kā latviski saka skromnij?
Pieticīga, vienkārša.
Vienkārša, jā. Mans režisors Parīzē brīnās. Viņš saka, kā tu vari būt tik nemanāma, pelēka uz ielas un starojoša uz skatuves? Man nevajag neko pierādīt. Man viss jau ir. Tāpēc es varu atļauties darīt to, kas man patīk.
Negribat glamūru?
Pēc uzvaras Eirovīzijā es atteicos no piedāvājumiem, kas nāca no Krievijas puses un bija saistīti ar Jauno vilni, — tieši tāpēc, ka man nepatīk šovbizness.
Vai Madonnas koncertu skatījāties?
Nē. Pat Parīzē neaizgāju.
Nesaista?
Nezinu... Mūzikas ziņā mani interesē citas lietas. Šovu var noskatīties DVD.
Jaunajam vilnim sekojāt līdzi?
Ļoti minimāli. Tas nav mans pasākums. Pati nekad neuzstājos fonogrammas pavadījumā. Pazūd māksla.
Vai cilvēkiem Latvijā jūs ieteiktu braukt prom vai tomēr palikt mājās un cīnīties ar krīzi?
Ir liela atšķirība, vai cilvēks aizbrauc, izmisuma dzīts, vai — kā tas bija man — pats pēc savas gribas. Tomēr domāju, ka jābrauc ir. Kaut vai tāpēc, lai redzētu pasauli — tā ir liela un interesanta. Mēs Latvijā esam tik mazi. Kā tīņi ap desmit gadu vecumu. Jāiet uz priekšu! Jādara! Tāpēc ka pasaulē esam, lai mācītos. Sēžot visu laiku uz viena krēsla, grūti iztēloties, kā būtu savādāk.
Nevaru rimties un tomēr uzdošu vēlreiz jautājumu, kur Parīzē jūs var dzirdēt?
Tas ir atkarīgs no piedāvājuma. Tas nav vienmēr vienā un tajā pašā vietā. Ja nu kāds brauc — mani var pazīt pēc tā, ka dziedu latviešu un krievu valodā.
***
Marijas Naumovas koncerti
14.augustā Cēsu Kultūras centrā
15.augustā Limbažu kultūras namā
11.septembrī Aizkraukles pilsētas kultūras namā
12.septembrī Valmieras Kultūras centrā
Biļetes nopērkamas koncertu norises vietās