Mariss Jansons un Andris Nelsons sacenšas par Grammy vienā kategorijā

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

8 komentāri

11. janvāris, 2017, 18:34

farss

Smuks puika sacenšas ar ievērojamu diriģentu?

Atbildēt
2
1

8. decembris, 2016, 12:13

nemelo, ellen

Nelsons nav lielmeistars, bet varenā grupējuma atbalstīts pusprofesionāls mahātājs bez profesionālas izglītības:)))

Atbildēt
2
1

8. decembris, 2016, 10:55

ellena

Protams, ka mākslinieki (šie abi lielmeistari, kas ir un vienmēr paliks meistara - mācekļa auglīgajās un abpusēji cieņpilnajās attiecībās, kā arī mākslinieki vispār) nesacenšas. Tas tikai ne visai veikls apzīmējums faktam, ka abi nomināciju sarakstā ir vienā plauktiņā. Tas savukārt pats par sevi jau ir augsts novērtējums, par kādu desmiti tūkstošu labu mūziķu nevar pat sapņot. Par viduvējībām nerunāsim - tādu ir miljoni, bet arī to darbs ir labāks, nekā, dzerot kokakolu, blenzt hokeja spēles translācijā... Gan jau kādreiz vajag arī tādu, taču tikai tad, kad sports ir sports, nevis naudasmaisu sacensība (te nu sacensība būs vietā).

Atbildēt
1
2

7. decembris, 2016, 21:59

jā

Vel viens apliecinājums, ka nelsona varēšana nav viņa karjeras līmenī. Nicinu nelsonu

Atbildēt
2
1

7. decembris, 2016, 21:58

farss

Nelsons nav viena līmeņa diriģents ar Jansonu.

Atbildēt
2
1

6. decembris, 2016, 23:13

melnais humors

Diena, lūdzu, paskaidrojiet, kā īsti Jansons ar Nelsonu sacenšas? Kā tas izpaužas. Jā, abi ir nominēti, bet tas arī ir viss. Tās taču nav nekādas skriešanas vai dzelžu staipīšanas sacensības. Turklāt Nelsons joprojām ir Jansona ēna un arī kopē Jansonu tāpat kā agrāk. Tādēļ ne par kādu sacensību nevar būt ne runas.

Atbildēt
3
0

6. decembris, 2016, 22:29

Ha, ha

Sacenšas ziņneši un sīki kultūras darbinieki, kas vēlas būt pirmie, lai kaut ko paziņotu. Šiem diriģentiem sen neinteresē sacensības, jo abiapzinās savu vērtību.... Kas nav sīka

Atbildēt
0
2

6. decembris, 2016, 22:21

muris

Kad tajā laikā tapa zināms par Šostakoviča 13. simfoniju un tās aprisēm un to, kas to izpildīs un kas nē, tad bija liela viļņošanās un diskusijas Centrālās Komitejas politbiroja līmenī ne mazāka apmērā kā par piecgadu plāniem vai ko citu tikpat svarīgu. Lai kādi bija nomenklatūras darbinieki, viņi tomēr saprata mūzikā sacīto, vismaz saprata, ka tas ir kaut kas svarīgs. Mūsdienās ir neiedomājami, ka par Pētersona, Lāča vai Dubras jaunākajām simfonijām tiktu rīkotas speciālas Vienotības vai ZZS valdes sēdes. Tagad ir citi laiki. Varbūt labāki, varbūt nē.