Zināmākie no Tīrsena darbiem ir sapņainas melanholijas caurstrāvotie akordi romantiskajai komēdijai Amēlija (ar piemīlīgo Odriju Tatū galvenajā lomā) un traģikomēdijai Good Bye Lenin. Tomēr Tīrsens nav tikai kinomūzikas komponists. Salīdzināts ar Filipu Glāsu un Maiklu Nīmanu (dažkārt pat dēvēts par gallu Maiklu Nīmanu), Jans Tīrsens ir viens no mūsu gadsimta oriģinālākajiem komponistiem, kura daiļrade nav tikai smalku mūzikas gardēžu ēdienkartē.
Lai arī kādā intervijā Jans Tīrsens uzsver: "Es neesmu komponists un man patiešām nav nekādas klasiskās [muzikālās] izglītības", tā ir koķetērija. Jau četru gadu vecumā Jans iemācās spēlēt klavieres, un, sasniedzot sesto dzimšanas dienu, ķeras pie vijoles apguves. Vēlākos gados viņš iegūst klasisku izglītību Rennas, Nantes un Boloņas mūzikas akadēmijās.
Mācoties Rennā, viņam izdodas redzēt tādu grupu kā Nirvana, Einstürzende Neubaten, Nick Cave and The Bad Seeds, The Cramps, Television, Suicide u.c. uzstāšanās. Iespējams, ka to ietekmē pārsvaru ņem pusaudžu maksimālisms: būdams 13 gadu vecs, Jans salauž savu vijoli, iegādājas ģitāru un dibina rokgrupu. Tās mūžs gan nav ilgs.
Tā vietā, lai meklētu jaunus domubiedrus, viņš iegādājas skaņu pulti un astoņu celiņu magnetofonu. Eksperimentējot ar sintezatoru, sempleri un bungu mašīnu, top pirmie Jana Tīrsena ieraksti. Meklējot iedomāto perfekto skaņu, viņš noklausās "tonnām dažādas mūzikas" un, neatradis meklēto, nonāk pie secinājuma, ka "var taču paņemt draņķa vijoli un radīt to pats". 1993. gada vasarā, izmantojot ģitāru, vijoli un akordeonu, top aptuveni 40 sacerējumi, kas drīz pārvērtīsies Jana Tīrsena pirmajos divos albumos. Pats autors to nodēvē par "muzikālo anarhiju", jo viņš neesot sekojis klasiskajiem kanoniem, bet gan intuīcijai un savam iekšējam redzējumam.
1995. un 1996. gadā ar sešu mēnešu atstarpi iznāk pirmie Jana Tīrsena albumi La Valse Des Monstres un Rue Des Cascades (īsu sacerējumu kolekcija, kas radīta ar spēļu klavierītēm, klavihordu, vijoli, akordeonu un mandolīnu). Sešus gadus vēlāk režisors Žans Pjērs Ženē izvēlas dažas no šīm kompozīcijām savai topošajai filmai Amēlija. Līdz ar papildu oriģinālsacerējumiem šis Tīrsena materiāls kļūst par drīz vien pasaules slavu iemantojušās filmas mūziku.
Tai laikā arī paša mūzikas autora albumi jau guvuši vērā ņemamu atpazīstamību. 1998. gadā iznākušais albums Le Phare saņem sajūsminātu kritiķu atzinību (Tīrsens tiek dēvēts par vienu no jaunā gadsimta oriģinālākajiem un vadošajiem komponistiem) un kļūst par komerciālu veiksmi. Nākamajos albumos viņš sāk sadarboties ar virkni pazīstamu mūziķu un solistu: orķestri Synaxis, Lisu Džermano, Nīlu Hanonu (Divine Comedy), Džeinu Birkinu, Elizabeti Freizeri (Cocteau Twins), Stjuartu Steiplu (Tindersticks) u.c. Šī gadsimta vidū Tīrsens uzsāk koncertus ar stīgu kvartetu un pat pilnu simfonisko orķestri.
Pats jaunākais Jana Tīrsena veikums ir albums Infinity, kurš iznāca šogad. Rīgā Tīrsens uzstāsies ar pavadošo grupu piecu cilvēku sastāvā.