Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Meistari, mācekļi un pirmatskaņojumi laikmetīgās mūzikas festivālā deciBels

Festivāls deciBels ir atstājis pārliecību, ka pie latviešu komponistu partitūrām daudzkārt vērts atgriezties arī pēc pirmatskaņojuma.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas organizētais sestais Mūsdienu mūzikas festivāls deciBels šogad noritēja saīsinātā variantā. Uz mierīgāku laiku pārcelta "dejojošā etnodžeza" programma, savukārt Kaspara Putniņa vadītajam Latvijas Radio korim dota papildu iespēja Lučāno Berio un triju latviešu autoru partitūru interpretāciju slīpējumam. Tomēr, pat ja neskaita pašu sākumu ar mūzikas vidusskolu laikmetīgās kamermūzikas interpretu konkursa laureātu koncertu un pianistu Jura Žvikova un Vikijas Rejas uzstāšanos divas dienas vēlāk, jāsecina, ka 2020. gada deciBelā jauna skaniskā informācija bijusi bagātīgās devās.

Septiņu latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi, atgādinājums par Gundegas Šmites elektroakustisko partitūru, pēc festivāla aicinājuma uzrakstītais Dimitra Maronida klarnetes koncerts, Omahas Universitātes (Nebraska) pārstāvja Seta Šefera viesošanās un vēl viens nesenā pagātnē tapis skaņdarbs, kas izvēlēts no austriešu meistara Johannesa Marijas Štauda daiļrades, – tas viss ir pelnījis ievērību, to ir vērts atcerēties, gaidot tuvāku vai tālāku nākotni ar jauniem koncertiem.

 

Nekā biedējoša

Festivāla deciBels 10. marta programmā latviešu mūzika bija pārstāvēta ar diviem jaundarbiem, taču programmas sākumā un beigās uzstājās reālā laika notācijas mūzikas komponists un interprets Sets Šefers. Viņa pirmais skaņdarbs Satricināts līdz būtībai atrastiem objektiem, elektronikai un datoram vēstīja par iepriekšneparedzamu kataklizmu: "Tohoku zemestrīci 2011. gadā izraisīja tektonisko plātņu kustība 20 jūdžu zem Klusā okeāna. Zemestrīcei sekoja milzīgi cunami, simtiem tūkstošu māju bija daļēji vai pilnībā iznīcinātas, avarēja trīs kodolreaktori, un ap 16 000 cilvēku gāja bojā." 

Grūti teikt, vai uz labu vai sliktu, bet Seta Šefera mūzikas skaņurakstā nekā sevišķi biedējoša nebija – "atrasto objektu", tas ir, glāžu, pudeļu un līdzīgu priekšmetu, radītie impulsi ar datorprogrammas palīdzību izvērtās katrreiz nedaudz atšķirīgos tembrālos laukos ar samērā nelielām dinamiskām transformācijām un ritma satricinājumiem, uzplūdiem un atplūdiem. Protams, eksplozīvāku pavērsienu trūkumu var uzskatīt arī par komponista gaumes izjūtas izpausmi, taču galvenā problēma drīzāk gan ir tāda, ka skaņdarba spēles noteikumus un konstruktīvo izmaiņu parametrus bija iespējams atšifrēt ātri vien un pēc tam tikai mierīgi sekot labi pārredzamai mūzikas gaitai.

 

Vairāk noslēpumu

Vairāk neparedzamā, neizskaidrojamā un intuitīvi tveramā iekļāva Alises Rancānes un Agitas Reķes jaundarbi. Pirmās partitūras diskutablo dabu ironiskā stilā aprakstīja jau anotācija: "Alise Rancāne uzrakstījusi mūziku vijolei. Tā ir mūzika, un šo mūziku spēlē vijole. Tas patiesībā nebūs precīzi – mūziku spēlē Arvīds, un viņš šo mūziku spēlē uz vijoles. Tomēr Alise nevar savu skaņdarbu nosaukt par Mūziku Arvīdam, jo tā rakstīta vijolei un Arvīds uzradās vēlāk. Šī ir pirmā problēma." Tālāk definētas vēl divas. Patiesībā Alises Rancānes darbā nekā ironiska nav – vijolei adresētais tematiskais materiāls atrodas visnotaļ suģestējošā robežstāvoklī starp dramatiskām atklāsmēm un kontemplatīvu apceri, muzikālā satura īstenojumam izvēlēti īstie artikulācijas rakursi, un veiksmīgi risināti arī dramaturģiskās arhitektonikas principi.

Uz pašas autores jautājumu, kam tieši šī mūzika rakstīta, var atbildēt trejādi. Pirmkārt, vijolei, jo skaņveidē nekā ekstrēma nav. Otrkārt, tiem, kas klausās, jo uz koncertu neapšaubāmi bija atnākusi mērķauditorija. Treškārt, ne tikai respektablajam laikmetīgās mūzikas interpretam Arvīdam Zvagulim, bet arī jebkuram citam nopietnam vijolniekam.

Par nopietni uztveramu interpretāciju liecināja arī Andreja Jegorova, Ingus Grīnberga, Pētera Trasuna un Krišjāņa Gaiķa spēle, pirmatskaņojot Agitas Reķes opusu San dun stīgu kvartetam un elektronikai. Arī skaņdarba anotācija, kurā lasāms: "Darba pamatā ir smiltis, smilšu graudiņi un smilšu būtība", līdz ar rezignēto atziņu: "Smiltis ir daudzskaitlinieks" gluži labi atbilda mūzikas eksistenciālajai iedabai un iekšupvērstajam raksturam.

Iespējams gan diskutēt par to, vai skaņdarba homogēnajai videi nenāktu par labu kāds izteiksmīgāks motīvs vai stīgu instrumentu skārums, taču Agita Reķe bija piedāvājusi tieši šādu muzikālās koncepcijas risinājumu, un jāteic, ka arī elektroniskās līnijas tajā iekļāvās teicami.

 

Aktīva lapu šķiršana

Johannesa Marijas Štauda skaņdarba Caldera māksliniecisko piesātinājumu un kompozicionālās dimensijas var lieliski uztvert arī bez paralēlēm ar Tonija Krega skulptūru un citiem autora dotajiem atskaites punktiem. Opuss Caldera rakstīts soprānam, klarnetei, klavierēm un aktīvam lapu šķīrējam, un arī šeit pienācīgā mūzikas uztverē palīgā nāca rūpīgi pārdomāts un ar iedvesmu īstenots interpretācijas zīmējums – ar "aktīvu lapu šķiršanu" te domāta palīdzība klavieru spēlē uz stīgām un līdzīgos artikulācijas parametros, kur Viktorija Martiņuka piedalījās līdzās pianistei Patrīcijai Ciemesei, savukārt otru priekšnesuma dialoģisko apli veidoja Viktorijas Pakalnieces soprāna dziedājums un Laimas Ratnieces-Miltiņas klarnetes spēle, iedzīvinot komponista ieceri par viengabalainu un iekšēji niansētu vokāli instrumentālu plastiku.

Jāpiebilst, ka Johannesa Marijas Štauda darbs izcēlās ne tikai ar mākslinieciskās dramaturģijas daudzslāņainību, bet arī ar rosinošu emocionālo izklāstu, kur dramatiskie afekti vēl bija tikai viena no sastāvdaļām mūzikas tematisma un kolorīta individualitātē.

Koncerta noslēgumā skanēja Seta Šefera opuss Zemes veidošana jeb Terraformation altam un elektronikai, kas iecerēts dzīvā laika jeb reālā laika notācijā – solista spēlētais skaņuraksts dod tūlītējas norādes datorprogrammai, savukārt uzreiz dzirdamie elektroniskie impulsi rada otru atgriezenisko saiti ar interpreta pieņemtajiem lēmumiem atskaņojuma gaitā. Idejas intelektuāli saistošas un konceptuāli suģestējošas, arī programmatiskā iecere atainot procesu, kurā neapdzīvotu planē ­ tu piemēro cilvēkiem (un paver iespēju arī tur izpausties viņu problēmām), varētu kļūt par atspēriena punktu krāšņai muzikālai tēlainībai, taču rezultāts sanācis izteikti konstruktīvs, pamatā stingri racionāls. Arī tas nestājās ceļā autora izdomas novērtējumam, tomēr samērojumā ar tik izvērstu formu altista spēlētās pasāžas un artikulācijas paņēmieni izklausījās pārāk vienveidīgi, bet muzikālās dramaturģijas veidojums – pārlieku plakans. Pārmest Pēterim Trasunam radošās aktivitātes trūkumu nevar – jo viņš konsekventi atsaucās uz piedāvāto muzikālo informāciju. Gaidīt no solista lielāku iniciatīvu? Tad kur paliktu komponista loma? Īsi sakot, Sets Šefers atstāja vairākus neatbildētus jautājumus. 

 

Jaunie vārdi un darbi

Festivāla deciBels koncerts 12. martā noritēja ar pieteikumu Meistari un mācekļi/ Maronidis. Šmite. Pirmais, kas uzreiz pievērš uzmanību, – nevienā no abām kategorijām tādējādi neiekļaujas klarnetiste un komponiste Marina Vidmonte, kura pašlaik studē Kompozīcijas nodaļas maģistrantūrā. Stīgu orķestrim rakstītais Marinas Vidmontes jaundarbs Dzirkstelīte skanēja koncerta otrajā daļā – ar avangardiskiem izaicinājumiem šī mūzika neizcēlās, ar uzsvērti retrospektīvu izteiksmi arī ne, un, ja atmet naivās audioanotācijas, kuras visbiežāk sevi neattaisno, jāsecina, ka skaņdarba emocionālajā zīmējumā un tematiskā materiāla izvedumos bija pietiekami daudz saistošu motīvu un ideju. Vai to īstenojums iekļāvās vienlīdz trāpīgā muzikālās dramaturģijas saliedē ­ jumā, neesmu drošs.

Programmas pirmā daļa tika veltīta jau ­ no komponistu darbiem. Agitas Reķes un Alises Rancānes daiļradi ir bijusi iespēja iepazīt iepriekšējo gadu deciBelā, savukārt Maritu Semjonovu, Andrievu Alksni, Kārli Rērihu, Oļesju Kozlovsku līdz šim zināju tikai vārda pēc. 12. marta koncerts parādīja, ka šie vārdi vairs nav tikai abstrakcijas un šie komponisti rada nopietnu, profesionāli pārdomātu un uzrunājošu mūziku. Četru skaņdarbu kopainā atšķīrās ne tikai instrumentācijas detaļas, bet arī stilistiskie parametri – Maritas Semjonovas B o’Clock stīgu orķestrim un elektronikai un Oļesjas Kozlovskas Pressure orķestrim un elektronikai pārstāvēja radikālāku modernitātes pakāpi, centrālo uzmanību pievēršot tembrālo saskaņu, artikulācijas parametru, skaņu ­ rakstu organizējošo racionālo ideju attīstībai laiktelpā, savukārt Andrieva Alkšņa Absent Life of Ghosts and Humans mežragam un stīgām un Kārļa Rēriha …ārpus… stīgu orķestrim, metāla pūšaminstrumentu kvintetam un elektronikai reprezentēja jūtamāku interesi par mūzikas intonatīvo un harmonisko lomu, par psiholoģiski uztveramu naratīvu un emocionālās tēlainības izmaiņām.

Atšķīrās arī skaņuraksta īstenojuma un programmatisko ieceru sasaiste – Kārļa Rēriha opusa ritējumā patiešām atspoguļojās autora priekšstats par kosmiskās zondes ceļojumu uz Plūtonu, un Maritas Semjonovas jaundarba pieteikums palīdzēja uztvert šeit paustās muzikālo struktūru metamorfozes, turpretim Andrieva Alkšņa un Oļesjas Kozlovskas vēstījumam lieliski varēja sekot arī bez tiešu asociāciju esamības.

Par katrreiz citādi risinātu radošo domu vēstīja arī elektronikas izmantojums – Maritas Semjonovas B o’Clock tas izpaudās kā neuzkrītoša blakustēma stīgu instrumentu tematismam, Kārļa Rēriha darbā elektroniskie skaņu lauki vairākkārt parādījās priekšplānā kā tēlojoša un dramaturģiska funkcija, Oļesjas Kozlovskas Pressure elektronikas klātbūtni jau iespējams definēt kā pirmo atskaites punktu dramatiskai intensitātei un intonatīvo līniju sadursmei.

Grūti kādu no šiem četriem skaņdarbiem izvirzīt kā favorītu – katrā no tiem bija gan spožāki atradumi, gan blāvākas epizodes. Iespējams, visvairāk izcēlās Kārlis Rērihs, jo viņš ne tikai piedalījās sava opusa atskaņojumā metāla pūšaminstrumentu kvintetā kopā ar trompetistiem Jāni Porieti un Jāni Frīdenfeldu, trombonistu Artūru Bērziņu un tubistu Robertu Brantu, bet arī spēlēja mežraga solopartiju Andrieva Alkšņa jaundarbā, un tas šīs partitūras novērtējumam nāca tikai par labu. Turpat arī otra līdzīga atziņa, kuru raisīja jau koncerta pirmā daļa, – ja kaut kur uzstājas klarnetists un diriģents Guntis Kuzma, tas pats par sevi norāda uz vērā ņemamu kvalitāti. Tā arī šoreiz – un profesionāli sagatavotais kamerorķestra Sinfonia Concertante priekšnesums diriģenta vadībā veidoja ne ­ pieciešamās kvalitātes saikni starp jaundarbiem un klausītāju.

 

Ideju atklāsme

Programmas otrā daļa līdzās Marinas Vidmontes jaundarbam atgādināja par Gundegas Šmites 2005. gada partitūru YellowRed-Blue stīgu orķestrim un elektronikai, kuru komponiste, iedvesmojoties no Vasilija Kandinska gleznas ar tādu pašu nosaukumu, savulaik rakstīja Normundam Šnē un orķestrim Rīgas kamermūziķi. Šajā darbā nenoliedzami bija vērts ieskatīties arī Guntim Kuzmam, to tagad atskaņojot Sinfonia Concertante ansamblim, – jau elektroniskais skaņu celiņš te liecina par tembrālu aktivitāti, kas bagātina stīgu orķestra skanējumu citkārt varbūt izmantoto pūšaminstrumentu vietā, taču Gundegai Šmitei arī šādi muzikālie parametri vienmēr ir ne tikai koloristiskas izpausmes, bet arī tematiskā materiāla attīstības un radošo ideju atklāsmes paņēmieni, līdz ar to YellowRed-Blue uzrunāja ar visu skaņdarbā ietverto daudzdimensionalitāti.

Šajā ziņā par īstu atklājumu kļuva Dimitra Maronida koncerts klarnetei, stīgu orķestrim un elektronikai programmas finālā, ko komponists rakstījis īpaši Guntim Kuzmam un festivālam deciBels. Piecu daļu cikls pirmām kārtām pārliecināja ar muzikālās formas slīpējumu un iepriekšneparedzamajiem dramaturģiskās arhitektonikas pavērsieniem, taču tie pauda arī tikpat spilgtu un suģestējošu saturu – dramatisks spriegums šeit līdzsvarojās ar liriskām plūsmām, noskaņu gammas radīto iespaidu pastiprināja skaņuraksta intelektuālā precizitāte un autora gaumes izjūta. Solopartijas, stīgu instrumentu un elektronikas savijumi ietvēra arī radošu artistiskumu.

Ņemot vērā Gunta Kuzmas pastāvīgo interesi par laikmetīgās mūzikas partitūrām, jācer, ka Dimitra Maronida skaņdarbs paliks viņa repertuārā līdzās, piemēram, jau bieži spēlētajam Sebastiana Fāgerlunda koncertam. Jācer arī, ka pār ­ skatāmā nākotnē pienāks solītā iespēja Kaspara Putniņa interpretācijā noklausīties Lučāno Berio opusu A-ronne un vien ­ laikus uzzināt, kādus jaundarbus Radio korim radījušas Evija Skuķe, Alise Rancāne un Agita Reķe. Katrā ziņā festivāls deciBels atstājis pārliecību, ka pie latviešu komponistu partitūrām daudzkārt vērts atgriezties arī pēc pirmatskaņojuma. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja