Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Operas Reinas zelts recenzija: Brasla didaktika

Operas Reinas zelts iestudējums pretendē uz gudru asociāciju spēli. Rezultāts ir grotesks, piezemēts un primitīvs, taču muzikālā interpretācija ir baudāma un profesionāla. 

Daži skatītāji pēc izrādes sauca "bravo!", savukārt citi iestudējuma gaitā atstāja Operas zāli (pirmizrādē 8.martā – pat demonstratīvi skaļi aizcērtot durvis), rādot, ka turpinājumu skatīties nevēlas, lai arī izrāde ilgst tikai divarpus stundu bez pārtraukuma. Šādi publika reaģēja uz Riharda Vāgnera operas Reinas zelts 2006.gada iestudējuma atjaunojuma pirmizrādēm 8. un 10.martā Latvijas Nacionālajā operā. Iepretim Vāgnera mūzikai un mākslas ideju koncentrātam režisora Stēfana Herheima un viņa radošās grupas (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Heike Šēle, dramaturgs Aleksandrs Meijers- Dercenbahs) iestudējums izskatās smieklīgs: tas pretendē uz gudru asociāciju spēli, skatuve ir pilna atpazīstamu XIX un XX gs. Eiropas vēstures personāžu. Taču rezultāts ir grotesks, piezemēts, primitīvs un vulgārs – klaunāde ar akcentiem stipri zem jostas vietas Vāgnera mūzikas pavadījumā. Tipisks vācu "režijas operas" produkts, kurā mūzika un librets ir tikai iemesls būvēt citus, paralēlos stāstus un teātri degradēt atpakaļ ikdienā. Tas nepārsteigs, ja atmiņā saglabājies 2006.gada oriģināls, kuru atjaunojuma režisore Terēze Šmite ir precīzi restaurējusi pēc Herheima shēmas.

Vēsturisko personību gobelēns

Skatītāji var sacensties maskarādes varoņu atpazīšanā, jo uz skatuves redzams vesels vēsturisko personību salons (tāpēc iesaistīta kupla mīmistu komanda). Dievu sabiedrībā ap Votānu un Logi, kurus režisors identificējis ar pašu operas komponistu (viens ar otru strīdas divi Vāgneri!), rosās gan ungāru komponists Ferencs Lists (Vāgnera sievastēvs), gan Bavārijas karalis Ludvigs II (Vāgnera mecenāts), gan Ludvigs van Bēthovens (Vāgnera iemīļotākais komponists) – jau puskurls, ar klausāmcauruli. Te ir slavenie filozofi Imanuels Kants un manierīgais ūsainis Frīdrihs Nīče, Arturs Šopenhauers un briļļainais psihoanalītiķis Zīgmunds Freids. Pa skatuvi grozās Vāczemes apvienotājs Bismarks un cēls baltais gulbis – Grāla bruņinieka simbols no operas Loengrīns.

Īpaši rūpīgi līdz pat žestu valodai izstrādāts bēdīgi slavenais nacionālsociālisma līderis Ādolfs Hitlers, kura vājība uz Vāgnera mūziku ir vispārzināma (vēsturiskajās kinohronikās pat ir iemūžināta fīrera ierašanās Baireitas operfestivālā). Iestudējumā fašisma režīms valda rūķu pazemē Nībelheimā, kurā visus tiranizē varas gredzenu ieguvušais nībelungs… Hitlers. Viņa zeltlietu kolekcijā ir Buda, zelta aunāda un pat Latvijas Brīvības piemineklis.

Mīlestības te nav apriori

Milži Fafners un Fazolts Reinas zelta maskarādē atrādīti kā Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss, kuri rīkojas ar padomju kolhoznieces un strādnieka simboliem – sirpi un āmuru. Skatītāju acu priekšā aug Baireitas festivālu nams. Tikai – kam tas viss? Operas pamatdoma jau sen ir pazaudēta aiz groteskā farsa, maskarādes, didaktisko asociāciju un informācijas pārmērībām. Programmiņā lasāms, ka ar visu šo tēlu galeriju gribēts atklāt paša Vāgnera personību, viņa smadzeņu puzli. Papīrs pacieš visu, tikmēr uz skatuves – haoss, kuram Vāgnera mūzika netraucē. Apbrīnojami, kā, formāli sekojot mūzikas temporitmam, ignorēta tās noslēpumainība un neremdināmās alkas pēc cildenā. Zaudēts arī pamatkonflikts starp varu un mīlestību, jo mīlestības te nav apriori. Ir tikai miesaskāre bez jelkādas apgarotības.

Labāk aizvērt acis un izbaudīt, piemēram, orķestra prologu, kas 136 taktis jeb četrarpus minūtes ļauj Reinai viļņoties viena Es-dur akorda skaņās, vai ļaut sevi pārsteigt 18 kalēju laktu ritmiem 3. ainas sākumā. Vai tas būtu jau XX gadsimta minimālisma pravietojums? Vāgnera gadījumā būtiski, ka harmonijas apzīmējums "Es" tiklab apzīmē arī cilvēka dziņu (pēc Freida mācības), visa sākumu.

Mūzikas sāls balsīs un orķestrī

Jaunpienesums, kuru piedāvā jau pazīstamā iestudējuma atjaunojums, ir muzikālā interpretācija divu jaunu, talantīgu un profesionāli spēcīgu vācu diriģentu – Korneliusa Meistera (8.martā) un Joanas Malvicas (10.martā) – vadībā. Viņiem abiem, taču jo īpaši Joanai Malvicai, diriģējot orķestri, izdodas tuvoties t. s. Baireitas skaņai – dzīvam un vienlaikus dūmakainam mūzikas virmojumam, kurš nepārmāc solistu balsis un kurā kā zelta atspīdums no Reinas dzelmes ik pa brīdim iemirdzas Vāgnera vadmotīvi. Tas ir īpaši svarīgi, jo Reinas zeltā dominē varoņu sarunas un nav plašu dziedājumu. Tieši orķestra viļņojums ceļ pāri ikdienišķajam un rada visspilgtākās asociācijas – ūdens stihiju, zelta mirdzumu, uguns liesmas, negaisu… Lūk, tur ir īstā, ar maņām sajūtamā dzīvība un jēga. Jo izrāde, piedodiet, nav erudīcijas eksāmens.

Iestudējuma veiksme ir lieliskā solistu komanda. Izrādes varonis numur viens gan vokālajā, gan aktierspēles aspektā bija vācu basbaritons Olivers Cvargs, kura atveidotais Alberihs izrādē mainās visdinamiskāk (te, protams, nedomāju bikšupriekšas "milzu čūsku"). Iespaidīgi un apjomīgi Votāna lomā skan Frēdrika Seterstrema vīrišķīgais baritons, lieliski risinās viņa dialogi ar Logi – lokano tenoru un lunkano aktieri Jēranu Eliasonu. Spilgti raksturtēli ir Bengta Ūlas Morgnija Mīme un Martinas Dikes Frika. Ļubovas Sokolovas dziļais, tumšu purpurtoņu mecosoprāns ir kā radīts Erdas brīdinošajam dziedājumam. Pārliecina arī Ilonas Bageles debija Erdas lomā (10.martā). Vienīgi nav saprotams, kādēļ šī būtiskā loma ietērpta visikdienišķākajā tērpā, vizuāli padarot par vispelēcīgāko būtni raibajā skatuves tēlu komplektā?

Izrādes vokālo augsto latiņu godam tur mājinieki LNO solisti – Dana Bramane Freijas lomā, bass Krišjānis Norvelis un basbaritons Rihards Mačanovskis lieliski iejutušies Fafnera un Fazolta milžu cīņā. Arī šoreiz, kā pirms septiņiem gadiem, viena no uzveduma spilgtākajām vokālajām, emocionāli uzlādējošākajām virsotnēm bija Armanda Siliņa (pērkondieva Donnera) fināla iznāciens, izsaucot negaisu. Nelielo Fro tēlu spilgtu vērta tenora Andra Ludviga pašatdeve un tenora plūdums. Saskanīgi Reinas meitu ansamblī savijas Juliannas Bavarskas, Airas Rūrānes un Kristīnes Zadovskas balsis.

Nībelunga gredzens

Riharda Vāgnera tetraloģija Latvijas Nacionālajā operā

Reinas zelts 4.VI, Valkīra 5.VI, Zīgfrīds 7.VI, Dievu mijkrēslis 9.VI

www.opera.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja