Galvenais – nebaidīties no apzīmējuma "laikmetīgā opera". 37 gadus vecā skaņraža Niko Mjūlija Mārnija ir spilgta, stilīga, labi saprotama un uztverama muzikālā teātra izrāde. Operas pasaules pirmizrāde pirms gada notika Londonā, pašreiz Mārnija skan Ņujorkā. Tas ir skaisti, eleganti noformēts trilleris ar gaumīgiem retro akcentiem vizuālajā risinājumā. Jaunās operas pamatā ir angļu rakstnieka Vinstona Greiema 1961. gadā izdotais romāns Mārnija, trīs gadus vēlāk tapa Alfreda Hičkoka filma ar Tipiju Hedrenu un Šonu Koneriju galvenajās lomās.
Intimitātes nebūs!
Ideja pārvērst Mārniju par operu pieder amerikāņu režisoram Maiklam Meieram, kurš 2013. gadā vērsās ar šo piedāvājumu pie amerikāņu komponista Niko Mjūlija un britu libretista Nikolasa Raita. "Mārnija ir sieviete haizivs, kura ātri pārvietojas no vienas kriminālepizodes uz nākamo. Tas ir perfekts atskaites punkts operas komponēšanai," procesa sākumu atceras Niko Mjūlijs.
Šajā stāstā Maikls Meiers saskatīja lielu potenciālu: uzmanības centrā ir varone – dziļi ievainota, emocionāli bloķēta jauna sieviete ar sarežģītu raksturu un bērnības traumu. Viņa kļūst par zagli un nespēj apstāties. Mārnija maina vārdus un izskatu, pārvietojas no vienas pilsētas uz citu. Pastrādā noziegumu un aizbēg. Mārnija patoloģiski izvairās no intimitātes un jebkāda veida attiecībām (zirgus viņa mīl vairāk nekā cilvēkus; beigās viņa pati jūtas kā lapsa, kuru tūlīt nomedīs), viņa kļūst par seksuālas vardarbības upuri un mēģina izdarīt pašnāvību. Viņu tiranizē māte ratiņkrēslā.
Operas autori uzskata, ka viņu darbs ir tuvāk Greiema romāna, nevis Hičkoka filmas garam. Mārnija ir psiholoģiska krimināldrāma par sievieti, kura turas nomaļus no sabiedrības. Mārnija dzīvo un strādā pasaulē, kurā dominē vīrieši. Nevar teikt, ka viņa ļaunprātīgi izmantotu savu seksualitāti. Vīrieši pievērš Mārnijai uzmanību, jo viņa ir skaista un pievilcīga, viņas tēls ir rūpīgi pārdomāts un konstruēts. Imidža maiņa ir viens no Mārnijas ieročiem, viņa ir bīstama sieviete hameleons.
Romāna un operas darbība risinās Anglijā 1959. gadā, kad vēl nav sadzijušas Otrā pasaules kara atstātās rētas. Vecā aristokrātija zaudē ietekmi un bagātību, sevi piesaka jauna, dinamiska uzņēmēju paaudze, kas nāk no proletaritāta aprindām un ir gatava agresīvi pārņemt iniciatīvu. Mārnija sašūpo uzņēmēju Ratlendu dinastiju, viņa ir viens no pārmaiņu simboliem. Greiema romāns uzrakstīts pirmajā personā – Mārnija stāsta savu stāstu. Varone cieš no sociopātijas, bet nemēģina tikt galā ar savām problēmām, tieši pretēji – viņa arvien vairāk kļūst atkarīga no tām.
"Šis ir stāsts par sievieti, kura atklāj savu sarežģīto emocionālo ainavu un melo par to gan apkārtējiem, gan pati sev," uzsver Niko Mjūlijs. Darba autori centušies akcentēt, kas notiek psiholoģiskajā un mistiskajā telpā starp to, ko Mārnija saka, un to, kā viņa rīkojas. Titullomā mirdz amerikāņu mecosoprāns Izabela Leonarda.
Izvarošana medusmēnesī
Libreta autors Nikolass Raits radījis Mārnijas iekšējos monologus, kuri darbojas kā savienojumi un tilti starp operas ainām (opera skan angļu valodā). "Tās nav gluži ārijas," skaidro Niko Mjūlijs. "Tie ir titulvarones dziedājumi, kas ar kādu konkrētu domu noslēdz vienu ainu un pārplūst nākamajā jau ar citu Mārnijas domu," viņš piebilst. Viņa zog un aizbēg, tas atkārtojas atkal un atkal, un mēs to dzirdam Mārnijas dziedājumā.
Kad Mārnija dzied solo, gan viņa pati, gan klausītāji var mēģināt saprast, kas ar viņu notiek, ko viņa jūt un domā. Kādu brīdi Mārnija ir šokā, citu brīdi viņa jūtas eksaltēta. Mārnija ir apmulsusi, taču nevienam nerāda savu patieso seju. "Mārniju raksturo ambivalence: viņa ir šeit, pavisam tuvu, un tajā pašā laikā viņa ir neaizsniedzama, nenotverama," uzskata režisors Maikls Meiers.
Mārniju šantažē bijušais darbadevējs Marks Ratlends (filmā – Šons Konerijs, operā – baritons Kristofers Maltmens). Viņš pazīst Mārnijā bijušo padoto, kura nozagusi uzņēmuma naudu, un piespiež viņu stāties laulībā. Marks Ratlends viņu mīl un tajā pašā laikā vēlas sodīt par noziegumiem. Viņa attieksme pret Mārniju svārstās no maiguma līdz vardarbībai. Mārnija piekrīt laulībai, taču atsakās stāties ar vīru intīmās attiecībās.
Operas kulminācijas ainā, kad pāris dodas medusmēneša ceļojumā ar kruīza kuģi, Marks mēģina izvarot Mārniju. Viņa ir satriekta un pārgriež sev vēnas. Mārnijā iemīlas arī Marka Ratlenda brālis Terijs (kontrtenors Jestins Deiviss) – vīrietis ar daudzām problēmām, viena no tām ir liela dzimumzīme, kas kropļo viņa seju.
Niko Mjūlija planetārijs
Daudzi komponisti visu mūžu sapņo par to, lai kaut viens viņu darbs kādreiz tiktu iestudēts Ņujorkas Metropolitēna operā. Mārnija ir jau otrā Niko Mjūlija opera, kura skan šajā teātrī. Abi darbi – gan Divi zēni (reālos notikumos balstīts stāsts par jauniešu pastrādātiem noziegumiem internetā un manipulēšanu virtuālajā vidē), gan Mārnija – tapuši pēc Metropolitēna operas pasūtījuma. Niko Mjūlija opusu sarakstā ir arī kameropera Tumšās māsas, tā ir mūsdienu sāga par daudzsievību, tās darbība risinās Amerikas dienvidrietumos – kopienā, kurā tiek praktizēta poligāmija; šī sekta tiek dēvēta par Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus fundamentālistu baznīcu.
Tagad Niko Mjūlijs ir vienā plauktiņā ar Semjuelu Bārberu (1910–1981) – XX gadsimta amerikāņu klasiķis arī lepojas ar divu darbu iestudējumiem Metropolitēna operā. Savukārt Niko Mjūlija kompozīcijas pasniedzējs mūsdienu mūzikas dižgars Džons Koriljāno un jaunā komponista bijušais darbadevējs Filips Glāss (Niko Mjūlijs karjeras pirmsākumos strādājis Glāsa studijā, koriģējis minimālisma meistara partitūras un diriģējis viņa darbus) līdz šim tikuši pagodināti tikai ar vienas operas iestudējumu Metropolitēna operā. Gan Džons Koriljāno, gan Filips Glāss bija klāt Mārnijas pirmizrādē Ņujorkā 19. oktobrī.
Gan Divi zēni (2011), gan Mārnija (2017) ir divu teātru – Anglijas Nacionālās operas un Metropolitēna operas – kopražojums. Abu izrāžu iestudēšanas mehānisms ir līdzīgs: pēc intensīva mēģinājumu procesa operas pasaules pirmizrāde notiek Londonā, par to uzzina visa pasaule, tiek iedarbināts publicitātes karuselis, nepieciešamības gadījumā iestudējumu un partitūru var koriģēt, modificēt un uzlabot – un tad opera skan Ņujorkā, vienā no lielākajiem operteātriem pasaulē (tajā ir 4000 vietu; pārdot biļetes uz laikmetīgo operu nekur nav viegli, no 19. oktobra līdz 10. novembrim Metropolitēna operā būs notikušas septiņas Mārnijas izrādes).
Niko Mjūlijs ir unikāls mākslinieks mūsdienu kultūrā. Viņš izpaužas alternatīvajā popmūzikā un indīrokā, komponē simfonisko un kamermūziku, garīgo un kormūziku. Sacer skaņu celiņus filmām, teātra un baleta izrādēm. Viņu saista radošas attiecības ar Bjorku, The Grizzly Bear, Tomasu Bārtletu un Entoniju Hegertiju (tagad – Anohni) no Antony and the Johnsons. Viņam ir projekts Planetarium ar Sufjanu Stīvensu un Braisu Desneru. Prieks, ka Niko Mjūlijs ir sadarbojies ar latviešu grupu Instrumenti – piedalījies debijas albuma dziesmu aranžēšanā.
Sajūta, ka esam filmā
Mārnijas atveidotāja Izabela Leonarda šajā sezonā Metropolitēna operā būs dzirdama vēl divos iestudējumos – viņa atveidos Melizandi Kloda Debisī operā Peleass un Melizande un Blanšu Fransisa Pulenka Karmelītu dialogos. Starp citu, komponists Niko Mjūlijs domā, ka Mārnijai ir daudz kopīga ar Melizandi.
"Mans uzdevums ir atveidot lomu tā, lai publika simpatizētu Mārnijai, nevis nosodītu viņu. Viņa ir sarežģīts personāžs, un tā nav viņas izvēle, bet apstākļu sakritība," norāda Izabela Leonarda. "Būtu interesanti uzzināt, ko klausītāji par viņu domās operas beigās. Jo sarežģītākas sajūtas, jo labāk. Mārnija ir aizvainota un salauzta, taču viņas raksturā ir pilnīgi viss. Viņa ir visaptverošs personāžs," sarunā ar KDi uzsver Izabela Leonarda. "Mārnija ir uz skatuves gandrīz visu izrādes laiku, un es jūtos kā uz citas planētas. Es ļauju Mārnijai vest mani tur, kur viņai ir jādodas. Nedomāju, ka man ir kontrole pār viņu. Jo mazāk es kontrolēju savu varoni, jo labāk tēls spēj attīstīties un atklāt pats sevi. Mārnija man sagādā milzīgu baudu un sniedz iespēju parādīt operas pasaulei, ko es vienmēr esmu gribējusi darīt, kas mani visvairāk interesē šajā profesijā."
"Niko Mjūlijs meistarīgi raksta balsij, taču viņa mūzika ir sarežģīta, iemācīties to nav viegli. Taču tad, kad tā iesēžas muskuļu atmiņā, nemaz nav citas iespējas kā dziedāt tā, kā to iecerējis autors, un tas ir brīnišķīgi. Ja pareizi sakrīt puzles elementi, mēs visi šajā mūzikā paceļamies gaisā," iespaidos dalās Izabela Leonarda. "Mārnija pārliecinoši pierāda: izcila dramaturģija, izcila mūzika, izcila dziedāšana un aktierspēle iet roku rokā. Priekšplānā ir jābūt spēcīgam, fascinējošam stāstam. Publika vēlas doties aizraujošā ceļojumā, tā gaida jaunus izaicinājumus un pārdzīvojumus. Mēs dzīvojam saspringtā laikā, emocijas sit augstu vilni, visi ir lielā stresā, un cilvēkiem ir nepieciešams atelpas brīdis, pat ja tas ir tik psiholoģiski sarežģīts, kādu piedāvā Mārnija," domā Izabela Leonarda.
"Ja man būtu jāizvēlas viens vārds, lai raksturotu Niko Mjūlija mūziku, es teiktu, ka tā ir kinematogrāfiska," sarunā ar KDi teic Marka Ratlenda lomas atveidotājs ievērojamais britu baritons Kristofers Maltmens. "Kad dziedam, mums ir sajūta, ka esam filmā. Mūzika komponēta ļoti naturālistiski, un tas nosaka operas atmosfēru. Marka Ratlenda loma ir unikāla un interesanta ar to, kādas aktieriskas prasības izvirza. Viņš – tāpat kā Mārnija – jūtas dziļi ievainots, viņam sāp. Marks mīl Mārniju, taču vēlas viņu kontrolēt, dominēt pār viņu savā izmisīgi vīrišķīgajā manierē. Viņš necenšas saprast Mārniju, viņš grib, lai viņa iemiesotu to, kas viņam ir vajadzīgs, un lai Mārnija atbilstu viņa priekšstatiem. Mārnija ir apburoša antivarone, un stāsta kopainā Marks Ratlends ir kā stars, kas izgaismo dažas viņas rakstura šķautnes," savus iespaidus par šo darbu atklāj Kristofers Maltmens.
Arvien maigāk un poētiskāk
Opera Mārnija ir liriska un tonāla. Tas ir darbs 18 solistiem, korim un lielam orķestra sastāvam. Mūzika ir nepārtrauktā kustībā, tā pulsē un iezaigojas dažādās krāsās. Partitūrā ir jūtama Niko Mjūlija aizraušanās ar renesanses mūziku un anglikāņu kormūziku. Nevar nesadzirdēt viņa saikni ar minimālismu.
Katram Mārnijas pirmā plāna personāžam Niko Mjūlijs piemeklējis atbilstošu mūzikas instrumentu jeb "dvīņubrāli" orķestrī. Komponists stāsta: "Gandrīz visi varoņi izrādē melo. Neviens nesaka viens otram patiesību, un instrumenti, kuri pārstāv varoņus, palīdz uzsvērt "berzēšanos" starp meliem un varoņu veidotajām shēmām. Balss un instruments nevis dublē viens otru, bet muzikālajā un dramaturģiskajā zīmējumā ir uzskatāmi par dvīņiem. Beidzoties Mārnijas vokālajai līnijai, ieskanas oboja, kas turpina varones iesākto. Marka Ratlenda instruments ir trombons, viņa brāļa Terija balsij ir pielāgots surdinēts trompetes skanējums, savukārt Mārnijas mātes "dvīnis" ir alts. Tādējādi orķestrī veidojas ansamblis, kas atgādina, ka zina par varoņiem vairāk nekā viņi paši."
Operas pirmajā pusē Mārnija dzied saraustīti, viņas vokālā līnija "lēkā" un mainās, taču tuvāk finālam titulvarone izpaužas arvien liriskāk, maigāk un poētiskāk – beidzot Mārnija apzinās, kas viņa ir un kāda ir viņas psiholoģisko problēmu sakne. Viņas fragmentētā, deformētā personība kļūst par vienotu, pabeigtu portretu. Mārnijai asistē četras ēnas – sieviešu vokālais kvartets, kas dzied senās mūzikas manierē. Viņas klausītājiem palīdz saprast, kas notiek varones dvēselē un zemapziņā, sajust viņas iekšējo cīņu, nemierīgumu un paniku. Viena no iespaidīgākajām ainām ar ēnu piedalīšanos ir Mārnijas vizīte pie psihoterapeita. Mārnijas ēnas ir iestudējuma vizuālais rotājums, viņas ir ģērbušās košos, izsmalcinātos 50.–60. gadu tērpos.
Niko Mjūlijs piebilst: kora dziedājumi operā ir kā "nepārtraukti mainīgi laikapstākļi", šīs balsis vēsta par "vainas apziņu un vainas dabu", tas ir arī "psiholoģiski nospiedošais spēks" – līdzīgi kā Bendžamina Britena operā Pīters Graimss.
Iedvesma – džeza plates
Mārniju Ņujorkā diriģē laikmetīgās mūzikas eksperts Roberts Speno. Viņš ir arī pianists un komponists. Jau 17. sezonu Roberts Speno ir Atlantas simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs. Kopš 2012. gada viņš ir Espenas mūzikas festivāla un skolas līderis.
Izrādes režisors Maikls Meiers veiksmīgi darbojas Brodvejā, kur iestudē gan nopietnas drāmas, gan mūziklus. Viņš ir daudzu prestižu ASV teātra balvu ieguvējs, Maikls Meiers strādā televīzijā un kino. Rietumu kritiķi slavē viņa jaunāko filmu – šogad tapušo Antona Čehova Kaijas ekranizāciju. Pašlaik Maikls Meiers gatavo jau nākamo pirmizrādi Metropolitēna operā – Džuzepes Verdi Traviatu, kuru diriģēs teātra jaunais muzikālais vadītājs Janiks Nezē-Segēns. Galvenās lomas atveidos soprāns Diāna Damrava un tenors Huans Djego Floress. Pirmizrāde notiks 4. decembrī, kinoteātros visā pasaulē iestudējums tiešraidē no Ņujorkas būs skatāms 15. decembrī.
Mārnijas iestudējuma estētiku režisors Maikls Meiers raksturo kā "abstraktu, plūstošu un džezīgu". Viņa radošajā grupā – tikai prominences, sava aroda labākie meistari. Mārnijas vizuālo noformējumu – scenogrāfiju un videoprojekcijas – veidojis angļu mākslinieks Džūljens Kraučs un apvienība 59 Productions.
Nozīmīgu darbu paveikusi amerikāņu kostīmu māksliniece Ariana Filipsa, kura pārsvarā strādā kino industrijā un šovbiznesā. Viņa ir Oskara nominante ar iespaidīgu CV. Ariana Filipsa ilgāk nekā divus gadu desmitus ir Madonnas stiliste, veidojusi arī tērpus Miloša Formana, Toma Forda un Madonnas uzņemtajām filmām. Pašlaik viņa ir noslogota topošās Kventina Tarantīno filmas Reiz Holivudā/Once Upon a Time in Hollywood uzņemšanas laukumā. Nepārtraukta tēla maiņa ir Mārnijas dzīves nepieciešamība, un operas izrādē titullomas atveidotāja Izabela Leonarda maina piecpadsmit kostīmu. "Kino tas nav liels skaitlis, taču man teica, ka operas varonei parasti nemēdz būt tik daudz tērpu," saka Ariana Filipsa. Mārnija ir viņas pirmais darbs operā.
Interesanti, ka izrādes vizuālo stilu un krāsu paleti ietekmējis 50. gadu džeza skaņuplašu noformējums, kurā ir jūtamas minimālisma un konceptuālisma iezīmes. "Man gribējās, lai tērpi būtu pietiekami minimālistiski un lai krāsa virzītu skatītāju uzmanību un kļūtu par vienu no stāstījuma virzītājspēkiem. Sākumā Mārnijas tērpi ir ļoti spilgti, tas manifestē viņas pašpārliecību. Viņa ir kā izkāpusi no Pīta Mondriāna gleznas. Izrādes gaitā varone uzzina par sevi arvien vairāk, tuvojas savai būtībai, atklāj noslēpumus, noliek malā visas maskas, un krāsu palete kļūst arvien mierīgāka," stāsta Ariana Filipsa.
Anna Ņetrebko iesaka
Par Mārnijas pirmizrādes galveno notikumu kļuva Hičkoka filmu Putni un Mārnija zvaigznes Tipijas Hedrenas klātbūtne – 88 gadus vecā Holivudas leģenda speciāli bija atlidojusi no Losandželosas uz Ņujorku. Pēc operas izskaņas viņa iznāca uz Metropolitēna operas skatuves kopā ar Izabelu Leonardu, un abas Mārnijas tika sagaidītas ar vētrainām ovācijām. Skatītāju zālē viņām uzgavilēja operdīvas Renē Fleminga un Anna Ņetrebko, kura uzslavēja gan iestudējumu, gan partitūru.
Renē Fleminga vēsā, lietainā Ņujorkas vakarā uzreiz pēc izrādes mēģināja noķert taksometru, savukārt Anna Ņetrebko devās uz Mārnijas pieņemšanu blakus esošajā Linkolna centrā restorānā Lincoln, kur sirsnīgi apsveica titullomas atveidotāju Izabelu Leonardu un pārmija dažus vārdus ar Tipiju Hedrenu. Uz Mārnijas pirmizrādi Tipija Hedrena (viņa ir Melānijas Grifitas māte un Dakotas Džonsones vecmāmiņa) konceptuāli bija ieradusies sarkanā vakarkleitā. Tie, kuri ir redzējuši Hičkoka filmu, labi zina, ka Mārnijai ir paniskas bailes no sarkanas krāsas.
Pirmizrādes ballītē Tipija Hedrena apkārtējiem stāstīja nevis par skandalozajām attiecībām ar Alfredu Hičkoku (visas pikantās detaļas par režisora nepiedienīgo uzvedību ir atklātas 2016. gadā izdotajos aktrises memuāros), bet par savām aktivitātēm, kas ir saistītas ar lielo kaķu dzimtas dzīvnieku tiesību aizstāvēšanu, – aktrise Kalifornijā ir izveidojusi rezervātu Shambala, kurā dzīvo ap četrdesmit tīģeru, lauvu, leopardu, pumu, lūšu u. c. (informācija: shambala.org). Tipija Hedrena labprāt sniedza autogrāfus. Ap savu vārdu viņa zīmē ķeksīšus, kas atgādina putnus, – to var uzskatīt par vēl vienu daudznozīmīgu atsauci uz pašas biogrāfiju un viņas nesaraujamām saitēm ar Hičkoku.
Kinokritiķes Ditas Rietumas viedokli par operu Mārnija un Alfreda Hičkoka filmu lasiet šeit.
Mārnija
Diriģents Roberts Speno, režisors Maikls Meiers
Tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas
Kinoteātrī Kino Citadele 10.XI plkst. 19.55
Biļetes EUR 24